Intervija ar Andi Neikšānu

IlzeAperāne

Andis Neikšāns viennozīmīgi ir pieskaitāms pie šīs sezonas lielākajiem pārsteigumiem, jo nav noslēpums – neviens nebija gaidījis, ka šis pilots rādīs tik labu sniegumu, pāriedams uz pavisam cita tipa mašīnu un vēl pie tam – ar jaunu stūrmani.

Priekšā pēdējais LRČ posms un tevi no pašreizējā kopvērtējuma līdera Vorobjova šķir tikai 5 punkti. Kādu taktiku tu piekopsi, braucot šīs sacensības – piesardzīgi vai cīnīsies līdz pēdējam par čempionu?

Ir tā, ka šosezon ne mirkli neesam braukuši pēc principa „galvenais – nobraukt līdz galam”. Ja tā būtu darījuši, tad, ņemot vērā šī brīža konkurenci N4 klasē, Latvijas čempionāta kopvērtējumā šobrīd noteikti neieņemtu otro vietu. Par pēdējo posmu runājot – uz „Latvijas” ralliju ir pieteikušies daudz ātri ārvalstu braucēji, kas var ietekmēt kopējo rezultātu. Tā kā šis ir pēdējais posms un izšķiras čempiona tituls, arī gatavošanās tam ir nopietnāka, kā ierasts. Pašlaik ir ļoti grūti prognozēt, kā viss izvērtīsies, bet skaidrs ir tas, ka bez spriedzes, intrigas, ātruma un interesantām cīņām neiztikt. Pieļauju, ka šāda spriedze pirms kāda posma Latvijas rallijā sen nav bijusi.

Vai tu uzskati šo par savu veiksmīgāko sezonu?

Vēl jau sezona nav beigusies, tāpēc negribu neko konkrēti atbildēt. Ja atskatās uz iepriekšējām sezonām, tad neveiksmes un sastrādātās muļķības, kā rezultātā sekojusi izstāšanās, ir bijušas virs vidējā, un tad nu šogad salīdzinoši viss ir daudz maz normāli- braucam stabilāk un arī tehnika bieži nepieviļ. Uzskatu, ka veiksme ir bijusi mūsu pusē.

Pastāsti par iespaidiem, kādi radās, sākot rallijā braukt ar Mitsubishi EVO.

Ļoti patika, it īpaši sākumā. Tiešām, ar pilnpiedziņu braukt ir pavisam savādāk, kur nu vēl, ja ir kādi krustojumi vai gari un asi līkumi, kur var braukt ar ilgu, vadāmu sānslīdi lielā ātrumā un vēl – kā tā mašīna raujas uz priekšu – tās ir fantastiskas sajūtas! Ja grib trenēties augstākam braukšanas līmenim, lai varētu cīnīties par vadošajām pozīcijām Latvijā un ārvalstīs, tad braucot ir jādomā tikai par trajektorijām, ātrumu, pārnesumu, ar kuru brauc un tādām lietām, bet iespaidus, emocijas un sajūtas ir jānoliek malā. Šādā līmenī tas kļūst par nopietnu un atbildīgu darbu, kurā ir jāizliek sevi visu.

Vai bija arī kādas atšķirības stenogrammā (salīdzinot, piemēram, Renault Clio vai Ford Pumu un tagad – Mitsubishi)?

Jā, ļoti lielas. Mēs rakstām tādu stenogrammu, kā pārsvarā to dara pasaulē – pēc pārnesuma, ar kuru var izbraukt līkumu. Ja ar Pumu es konkrētu līkumu agrāk braucu ar trešo ātrumu, tad tagad ar Evo es to izbraucu sēdinot (bremzējot ar kreiso kāju) ar piekto. Tas ir atkarīgs no motora jaudas līknes un citām automašīnu individuālajām īpatnībām.

Vēl viens jaunums tev bija stūrmaņa maiņa. Vai jums bija viegli sastrādāties?

Man iepriekš nav bijis stūrmanis bez pieredzes, tāpēc nevaru spriest, vai sastrādāties ar Pēteri bija grūti vai viegli. Viņš ir gudrs cilvēks un ātri visu saprot, bet ir tāda lieta kā pieredze, ko nevar iemācīties, tāpēc sezonas sākumā to dažreiz minimāli varēja manīt, lasot stenogrammu. Kopumā uzskatu, ka šobrīd ar treniņiem mēs esam sasnieguši labu līmeni, sastrādājoties kā ekipāža, un Pēteri es uzskatu par Latvijā augsta līmeņa stūrmani.

Ņemot vērā tavu straujo izaugsmi rallija karjerā, kas ir šo panākumu pamatā?

Tā īsti pat nezinu… Skolā, gan par uzņēmējdarbību runājot, man mācīja, ka konkurence veicina kvalitāti. Domāju, ka šoreiz pilnībā to var attiecināt arī uz augsto konkurenci Latvijas rallijā N4 klasē un mūsu ekipāžas izaugsmi. Konkurence šeit ir tik liela, ka bez variantiem – ir jābrauc ātri un viss!

Vai ir taisnība, ka daudz tev ir palīdzējusi arī brāļa Māra pieredze un dotie padomi?

Jā, tas ir daudz palīdzējis. Ir daudz labāk, ja vienā teikumā man pasaka tādas nianses, ko brālim nācās atkost veselas sezonas laikā. Pirms šīs sezonas mēs nobraucām daudz treniņus un tas arī ļoti palīdzēja. Ir sasniegts noteikts braukšanas līmenis, taču uzskatu, ka vēl ir iespējas attīstīties tālāk un braukt ātrāk, protams, cītīgi trenējoties.

Ja runājam par treniņiem, tad varbūt uzreiz arī vari izteikt savu viedokli baumu sakarā, ka „LMT Rallija Komandas” piloti bieži manīti trenējamies neatļautās zonās…

Tāpēc arī tās ir baumas, ka tās ir pilnīgākās muļķības. Par šādu baumu izplatīšanu diezgan cītīgi rūpējās pāris cilvēki, un tāpēc arī tādas runas izplatās. Ir skaudīgi, nepatīkami cilvēki un varu saprast, ka viņiem nepatīk tas, ka spējam piesaistīt finansējumu, izveidot profesionālu komandu, ka mums ir labākie fani un, ka spējam mīt uz papēžiem, tāpēc viņi arī tā nesmuki dara.. Kad aizbrauc uz ārzemēm un paskatās, kāds katram rezultāts nepazīstamā trasē, tad ir skaidrs, ka šīm baumām nav pamata.

Protams, pirms katrām sacensībām mēs trenējamies, taču no aizliegtajām zonām turamies pa gabalu.

Kādi ir jūsu komandas plāni nākamai sezonai?

„LMT Rallija Komanda” kopīgi izvirza turpmākos plānus, rēķinoties ar abām mūsu un arī trešo ekipāžu, ar budžetu un komandas kopējo stratēģiju, tāpēc es nevaru izvirzīt kādus savus, individuālos, plānus. Protams, komandas intereses ir tikai augt, attīstīties un iet uz priekšu. Šeit ir jāsaka liels paldies sponsoriem, kas ļauj mums uzstādīt augstākus mērķus un īstenot tos. Komandas ģenerālsponsors ir Latvijas Mobilais Telefons, ir arī lielie sponsori būvfirma LEC un Gros Auto, kā arī sponsori Bosh, Agip, Juneka un Neste Oil.

Vai ir tā, ka Māris tomēr skaitās pirmais pilots jūsu komandā?

Nav mums komandā tādi termini kā „pirmais” vai „otrais” pilots. Mēs abi esam diezgan līdzīgā sagatavotības līmenī, tāpēc arī ir līdzīga attieksme. Tam, kuram konkrētajā rallī iet labāk, arī tiek pievērsta lielāka uzmanība, jo tas ir kopējās komandas interesēs, lai kāda no ekipāžām finišē augstākā pozīcijā. Sākumā gan tā bija, ka Māris nobrauca pāris ziemas ātrumposmus un tad tās riepas lika mūsu mašīnai, jo mācīšanās nolūkos nekas vairāk arī nebija vajadzīgs. Bet tagad ir sasniegts līdzīgs līmenis un arī attieksme ir līdzīga, jo mēs abi tomēr cīnāmies par vadošām vietām.

Kāds ir tavs viedoklis par jūsu komandas kādreizējiem plāniem startēt kādas WRC komandas sastāvā?

Nebija tajā laikā īsti saprašana, kā šīs lietas notiek. Domājām, ka nopirksim Pumu, aizbrauksim uz vienu čempionāta posmu, cītīgi nogāzēsim un visi mūs pamanīs un būs piedāvājumi startēt kādā komandā. Izpratne par šādām lietām nāk ar pieredzi. Pirmkārt, Somijā praktiski nav iespējams pirmajā gadā uzrādīt pārsteidzoši labu rezultātu, otrkārt, ja tā tomēr notiek, tad visi to uzskatīs par viena rallija veiksmi. Tas ir ļoti sarežģīti nokļūt kādā rūpnīcas komandā pamatā tāpēc, ka Latvija ir maza un šeit ir grūti piesaistīt tik lielu finansējumu, kāds ir nepieciešams. Papildus ir jābūt ļoti labam braucējam, jānodarbojas tikai ar šo vienu lietu un jāpiedalās sacensībās katru nedēļas nogali.

Un kādi ir tavi mērķi rallijā?

Mērķis joprojām ir kļūt par Latvijas čempionu! Esmu jau deviņus gadus nodarbojies ar autosportu, visu laiku spējis cīnīties par vadošo trijnieku, bet manas muļķības vai tehnisko ķibeļu dēļ vienmēr esmu visu sabojājis, vai vēl labāk – no paša sezonas sākuma neesmu devis cerības čempiona titula iegūšanai. Uzskatu, ka pagājušogad bijām Latvijas čempioni, jo visu sezonu bijām pārliecinošā vadībā. Tomēr pēdējā posmā tikām diskvalificēti nebūtiska sīkuma dēļ..

Un kā tas viss noveda līdz tam, ka nu tu pretendē uz šādu titulu?

Tas sākās ļoti sen! Pirmo reizi kādos deviņos-desmit gados sāku braukt ar mašīnu. Tad mums ar draugiem bija visādi periodi: no sākuma mums visiem bija riteņi, BMX, pēc tam – mopēdi, motorolleri, vēlāk moči, tad visiem parādījās kartingi, ar ko arī sacensībās nobraucu vienu sezonu. Tad vēl bija blakusvāģi un tad jau sākās mašīnas. Mana pirmā mašīna bija Volga, piedevām pikaps, ar to arī sāku braukt un mācīties. Taisījām žiguļus par kabrioletiem, arī zapiņiem jumtus nogriezām un likām rāmjus. Paralēli tam visam, Māris brauca autokrosā un pēc gada arī es sāku tur braukt, kur aizvadīju, ja nemaldos, četrus gadus. Braucām paralēli autokrosā, rallijkrosā un autotrekā. Māris izcīnīja čempiona titulu spēcīgākajā konkurencē, kāda bija kādā no klasēm un radās jautājums – ko darīt tālāk. Rallijā bija lielākas izaugsmes un attīstības iespējas un tā nu radās doma braukt rallijā. Tēvs pakonsultējās ar dažiem cilvēkiem, kā labāk to visu pasākumu sākt. Sākām braukt rallijsprintos ar krosa mašīnu (ar nelieliem uzlabojumiem). Tad sapratām, ka rallijā vajadzīga taisnāka, ātrāka braukšana, tāpēc Māris vienu sezonu nobrauca autošosejā un tad pievērsās rallijam, savukārt es tad nobraucu vienu gadu šosejā. Pēc tam arī es sāku braukt rallijā ar žigulīti, kur sākumā biju stūrmanis, bet uz tās pašas sezonas beigām, līdzko dabūju tiesības, ekipāžā samainījāmies vietām un man bija iespēja braukt pie stūres. Arī nākamo sezonu braucu ar žiguli. Pēc tam man iedalīja Pumu, lai es trenētos un brauktu uz pasaules čempionātu, Māris, savukārt, tika pie pilnpiedziņas. Pēc tam sekoja Renault Clio, jo likās, ka N grupā ir līdzīgākas mašīnas un lielāka konkurence, kā braucot ar Pumu. Un šosezon attīstība ir turpinājusies un nu jau abi ar Māri startējam N4 klasē.

Vai tu esi kādreiz domājis, kāda būtu tava dzīve, ja tā nebūtu saistīta ar auto sportu?

Grūti teikt, bet iespējams, ka vēl trakāka kā tagad, jo man jau kopš bērnības ir bijušas vajadzīgas dažādas ekstrēmas nodarbes, asas izjūtas, adrenalīns. Bez rallija vēl periodiski uzspēlēju hokeju, šosezon sāku braukāties ar kaitbordu – fantastiskas izjūtas, ziemā – snovs, šad tad vēl florbols. Ja nebūtu rallijs, kur izlikt sevi, tas būtu jādara kādā citā nodarbē!

Ko tu domā pa jūsu komandas faniem?

Ja ne labākie pasaulē, tad Latvijā noteikti! Tas ir arī oficiāli atzīts fanu konkursā, kas notika „Kurzemes” rallijā. Ļoti liels prieks, ka mums ir tik daudz fanu, un to kļūst arvien vairāk! Tas, ka mums jūt līdzi fani, kas ir kopā ar mums gan priekos, gan bēdās, tiešām dod ļoti lielu atbalstu. Ir pat tā, ka tas uzlabo mūsu rezultātu trasē, jo ir papildus motivācija braukt labāk un censties vairāk, ja zini, ka kādam tas rūp. Milzīgs paldies faniem!

Ir zināms, ka tu arī aktīvi darbojies „LMT Rallija Komandā” organizatorisku darbu sakarā.

Kādu laiku atpakaļ, kad vēl strādāju algotu, pilna laika darbu, brīvdienās nopietni arī trenējāmies rallijam (mācījāmies braukt ar pilnpiedziņu), tad vēl bija augstskola vakara nodaļā, pēc skolas spēlēju hokeju, vēl pa vidu trenējos fiziskos treniņus rallijam un palīdzēju kādos rallija komandas darbiņos.. Brīvā laika vienkārši nebija, pat svētdienās.. Tas viss bija nedaudz par traku, tāpēc nācās no kaut kā atteikties un tas bija darbs. Tāpat tēvam bija nepieciešama lielāka palīdzība komandas darbos un nu lielā mērā palīdzu komandas darbībā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *