Intervija ar Elvisu Hermani

Ilze Aperāne

90.-to gadu sākumā Tu esi paspējis iegūt BMX čempiona titulu..?

Ak Dievs, kā to var zināt?! Es biju mazs, desmitgadīgs puika. Mani „ievēroja” lielākie sētas čaļi un ieteica pamēģināt. Pirmo gadu kā sāku braukt, tā pa pirmo vietu. Man bija tā – vai nu esmu pirmais, otrais vai kritiens un – pēdējais. Tad, kad parādījās no ārzemēm ievestie riteņi un izmaksas auga, šo nodarbi pametu. Īstenībā analogi rallijam. Pēc tam domāju, varbūt pamēģināt kaut ko motokrosveidīgu, bet tas ir diezgan bīstami, tomēr gribējās, lai ir kaut kādi dzelži apkārt.

Vai ir iespējams salīdzināt adrenalīnu, ko iegūst, braucot rallijā un ar BMX riteni?

Ļoti grūti atbildēt, jo tad es vēl biju maziņš puika, neizjutu to adrenalīna garšu, bet tagad rallijā – gan. Izskatās, ka viss iet uz finišu un nākamgad vairs nebrauksim, un tad liekas, kur gan dabūs tās sajūtas, ko sniedz rallijs…

Tad jau laikam rallijā līdz ausīm esi iekšā?

Rallijā mani ievilka sētas biedrs Strokšs, mēs jau no bērna kājas kopā. Viņš sāka braukt autokrosā ar žiguli, kur īpašus panākumus neguva, bet tā vai tā malacis – pats cīnījās. Tad Raimis sāka braukt rallijā, es sekoju līdzi viņa gaitām, bet pašam nebija nekāda doma braukt. Kad Raimonds nopirka leģendāro Tamoviča Audi, palika pāri viņa bijusī melnā kupeja, kurai jau bija pat pircēji, bet Raimonds teica, ka man pašam vajadzētu mēģināt pabraukt, labi sanākot. Sākumā atteicos, bet tad mani iekārtoja par nulles ekipāžu, gribējās paskatīties uz ralliju no iekšpuses, bet bez dziļākas domas. Labu laiku braucu kā nullīte, līdz Raimonds iekāpa Subārā, un viņa vecā mašīna atkal pārnāca man, un tad gribot, negribot, bija jāmēģina braukt ieskaitē.

Tad jau Subaru arī vajadzēja mantot!

Tā viņam bija tāda iepirkšanās – vairāk vizuālais izskats, nekā konkurētspējīga mašīna. Savukārt, kad minētais Audi pārnāca manā īpašumā, varēja jau skatīties tālāk – tā bija pietiekami spēcīga mašīna, jo ar iepriekšējo nebija vērts braukt ieskaitē, pilnīgs standarts.

Cik gados vispār iemācījies vadīt mašīnu?

Nezinu, vai drīkst teikt, bet no kādiem 13..14 gadiem sāku braukt Tēvs ļāva iet uz garāžu pakaļ mašīnai, skrēju, lai desmit minūtes būtu ātrāk, un vēl kaut kur paspētu pabraukāt. Bet 16 gados bija pašam sava mašīna, ar kuru reizes desmit ir bēgts no policistiem, jo tad tiesības vēl nebija. Varbūt tajā laikā arī iemācījos braukt, jo ar savu auto nebija nevienam jāatskaitās, varēja klopēt. Tagad esmu palicis mierīgs uz ceļa, mazliet ir pamainījies skatījums uz ātru braukšanu – sāku saprast, kur var braukt ātri, kur labāk nē, jo ir vienalga cik labs braucējs esi – vienkārši ar ielas riepām, amortizāciju un ritošo daļu nevar ātri pabraukt un tas var beigties bēdīgi.

Protams, daudzus interesē, vai Tev nav doma mainīt Audi pret kaut ko modernāku? Lai gan Tu pieminēji, ka šī varētu būt jūsu pēdējā sezona…

Jā, tā varētu būt, jo tagadējais auto ir pilnībā izsmēlis savu potenciālu, gandrīz pilnībā pārbūvēts – no Audi tur maz kas ir palicis, puse ir salikta no Evolūcijas. Vairāk viņu nevar uztaisīt rallijam, tā jau ir daudz sasniegts, ņemot vērā, ka tā ir 1983. gada mašīna. Ja tagad šis auto būtu tādā stāvoklī, kādā ar viņu brauca Raimonds, es knapi pa 30ajām vietām sistos. Uz vietas stāvēt arī negribas, bet izmaksas ir lielas, lai augtu. Šis ir tas gads, kurā es varu ar viņu vēl pabraukt. Tālāk jau būtu situācija, kad visi pārējie iet uz augšu, bet es stāvu uz vietas dēļ tā, ka fiziski nevaru vairs ātrāk pabraukt ar to mašīnu, un citu iegādāties nevaru. Ja manam stūrmanim būs kādas idejas, turpināsim braukt, taču viennozīmīgi – ne N4 klasē. Ja nē, tad vismaz nākotnē kādas pāris reizes pabrauks kā nulles ekipāža, lai galīgi viss neaizmirstos.

Kā ir ar Audi uzturēšanas izmaksām?

Uz vispārējā rallija fona šīs izmaksas ir smieklīgi lētas. Vienā minirallijā man bija pieklājīgs kūlenis, kas izmaksāja ap 300 latiem – sasists bija logs, jumts, kapots, spārns, lukturi, bija arī motora defekti. Piemēram, uz šo sezonu es par pāris tūkstošiem latu gandrīz visu mašīnu pārlasīju, kas citiem būtu EVO spoilera vērtība.

Ja šī tiešām būs Tava pēdējā sezona, tad kāds ir mērķis savā klasē?

Beidzot ir maza gaismiņa tuneļa galā pavīdējusi sakarā ar Caunes aiziešanu uz N grupu un Vasaraudža nebraukšanu, jo, kad viņi abi bija mūsu klasē, nereāli bija uzkāpt uz pjedestāla. Gulbenē sakritības pēc jau biju otrais, Šimkus pārsita riteni, bet sports ir sports – es arī finišā aizbraucu ar trīs sasistiem diskiem, bet nedaudz paveicās. Doma ir palikt trešajam A+ klasē, pie nosacījuma, ja mašīna ies, jo tā tomēr nav paredzēta gariem dopiem, kādi šovasar gaidāmi. Auto ir piemērots desmitkilometrīgiem ātrumposmiem, līdzko aiziet 20..30 kilometri, viss sāk karst, gurt un jāatlaiž, lai vispār finišētu. Tā tomēr ir Ulmaņlaiku mašīna, kurai jāpārcieš tāda slodze. Minirallijam šī mašīna gan ir ideāli piemērota uz īsiem, ātriem dopiem.

Ar kuru no saviem konkurentiem tad Tu domā vissīvāk šogad cīnīties?

Igaveņš ir ātrs – ja agrāk viņš brauca vairāk atraktīvi, tad tagad redzams, ka brauc sekundēm pakaļ. Arī mašīna viņam laba, ļoti nopietns konkurents. Šimkus, protams, arī ir ātrs. Gorelovs ir ļoti progresējis. Sesks ir vērā ņemams konkurents. It kā visi skaitās ātrāki par mani, bet mēģināsim ķert, un es rokas nenolaidīšu līdz pēdējam.

Izklausies diezgan kaujinieciski noskaņots. Tad jau laikam arī strādā pie tā?

Jā, treniņi notiek, jo nav vēl tas stabilums iekšā jūtams. Man laiki ļoti lēkā un tas lielākoties ir stenogrammas dēļ, kura ik pa pāris dopiem ātrās vietās nojūk. Tāpēc treniņus braucu praktiski katru nedēļu, gribu uztrenēt stabilumu, lai redzu savu vietu rallijā. Visādi jau iet – padzīvojos pa grāvjiem, krūmiem un pļavām, bet treniņiem ir speciāli nopirkts Subaru, jo Audi ir jātaupa.

Vai rallisjprintā arī būsiet manāmi?

Jā, bija doma kā pie pēdējā gada tā kārtīgi izpumpēties – pabraukt ieskaitē arī minirallijā 4WD+ klasē, jo mūsu mašīnai kulaciņkārba nekad nav bijusi. Tur ir uzlikta pilnīga standarta ātrumkārba – no viena 1985. gada Audi. Bet tā kā „Kalnamuižu” pārcēla nedēļu tuvāk Talsiem, nāksies šo posmu izlaist, jo primārais mums tomēr ir lielais rallijs, mašīna jātaupa.

Kāda ir sajūta, ik pa laikam aiz sevis atstājot kādu Mitsubishi vai Subaru?

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc braucam, jo pusi no visa braukšanas prieka sagādā tieši tas, ka vēl var ar viņu konkurēt. Bija viens rallis, kur kāda krievu ekipāža acispārgriezusi brauca mums aiz muguras ar EVO, un finišā redz, ka nevar tikt mums garām. Tad viņi pienāca un paprasīja, kas tajā auto ir tāds, ka tik labi iet.

Man viens no favorītbraucējiem ir Vorobjovs, jo viņš jau baigi krāmēja ar to Asconu. Gribētos viņam iedot Audi, jo zirgi un ņūtoni tur ir pietiekami lieli, domāju, ka desmitniekā viņš tiktu iekšā. Ar 20 000 eiro vērtu mašīnu pabraukt garām daudzām 100 000 vērtām mašīnām!

Vai pa šo laiku Tu esi arī izcīnījis kādu kausu?

„Rāznas” rallijā dabūjām kausu, bet savus 1000 eiro es vēl joprojām neesmu saņēmis… Lielākai daļai jau nauda ir pārskaitīta, man vēl nē. Tas 1000 sastāda trešo daļu no sezonas izdevumiem, citam tas varbūt ir viens riepu komplekts. Divtik sāpīgi, jo tas ir mans pirmais rallija kauss.

Šogad, Sarmā, izcīnījām otro kausu un tas arī viss. Nav Raimonda ēra, kad katrā gonkā bija kauss.

Vai šādā kontekstā nebūtu prātīgi Strokšam atdot atpakaļ Audi un Tev sēsties pie Micuka stūres?

Tad jau līmenis bija zemāks, varbūt varēja braukt paviršāk un plašāk, skatītāju priekam. Iespējams tāpēc likās, ka viņš brauc labāk. Šobrīd, lai tiktu līdzi konkurentiem, ir jābrauc taisni un plūdeni, kā viņš to mēģina darīt, un pat ja no malas tā neizskatās, tagad Raimis brauc daudz ātrāk un labāk, nekā agrāk.

Audi ir kaut kas cits – var jau būt, ja sezonu pabrauktu ar Evolūciju, vairs nevarētu iekāpt atpakaļ Audi. Kaut gan, salīdzinot ar EVO, Audi uz rāvienu ir ātrāks, bet līdzko jāsāk bremzēt un stūrēt līkumā, viss beidzās.

Kuras būtu Tavas iemīļotākās trases?

Mājas (Talsu) trase tā noteikti nav, jo tur visi līkumi vairāk vai mazāk ir zināmi, un tas nav interesanti, drīzāk traucē braukt, jo rallijā ļoti svarīga ir līkumu gradācija, attālumi. Es zinu, kā konkrētie līkumi izskatās, bet pie liela ātruma tās zināšanas pazūd un tad prasās stenogrammu. Tā kā brīžam Talsos es neklausos stūrmanī, abus gadus esmu tur kļūdījies, jo domāju, ka perfekti zinu tās vietas. Ar 100 km/h varbūt jā, bet ātrāk…

Bet vispār jebkurš rallijs ir foršs, katrā ir sava specifika un par šaurām, dubļainām vai špūrainām trasēm es nečīkstu. Skumīgi, ka Talsu rallijs iet uz izčibēšanu, un ja tā notiks, tad es ar Raimondu domājam uzorganizēt ralli. Saprašana no sportiskā viedokļa par to, kā veidot ceļus, ir. Nav jau Talsu rallijam obligāti jābūt tuvākajā apkārtnē. Ir ļoti daudz ceļu Dundagas, Ventspils un citās pusēs. Citādi jau neskaitāmus gadus Talsu rallis ir pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, tikai dažādos virzienos.

Visinteresantākie ralliji, protams, bija tad, kad braucu pa nulli, jo tad bija arī visi uzdzīves pasākumi.

Tavas domas par rallija attīstību Latvijā?

Pēdējos trīs gadu laikā, kad ik sezonu notika EVO paaudžu maiņa, viss attīstījās ļoti strauji, tikai tagad domāju, ka uz pāris gadiem viss apstāsies. Un ir situācija, ka rallijā lielākoties brauc tie, kuriem ir tāda iespēja, nevis tie, kas varētu būt labi braucēji, bet kam vienkārši nav finansiālais segums. Bet es to neattiecinu uz sevi, jo domāju, ka pat iekāpdams Evolūcijā, nevarētu pabraukt labāk. Vienīgais, ko man gribētos pamēģināt – kulaciņkārbu, jo man, katru reizi pārslēdzoties, ir jāspiež sajūgs, un tas ir laiks.

Neesat likuši?

Likām, bet visu laiku lūza kopā. Viens cilvēks no Lietuvas, kas regulē mūsu mašīnu, gribēja uzlikt Subaru kārbu, kas ir pārbaudīta un tur to slodzi, bet tad ir jāmaina arī daudzas citas lietas. Un tad nebūtu garantija – jā, kārba turētu, bet viss pārējais gan sāktu jukt ārā…