Intervija ar Andri Šimku

Ilze Aperāne
Foto: R.Volonts (V4Motors)

Šķiet, ka tik pieredzējušu un nopelniem bagātu stūrmani, kāds esat Jūs, Latvijā grūti atrast. Tādēļ arī jautājums, vai Ivars Caune ir bijis Jūsu vienīgais pilots?

Lielākoties jā, bet esmu braucis arī ar Andri Kārkliņu, Ivaru Vasaraudzi, Andi Grīnbergu, savu dēlu Kasparu.

Kā Jūsu ceļš aizveda pie Ivara Caunes?

Mēs bijām pazīstami jau no kādu desmit gadu vecuma, kad nodarbojāmies jauno tehniķu stacijā ar auto modelismu, tad nāca kartingu laiks. Pēc tam es aizgāju strādāt uz Rīgas Domes garāžām, kur bija tāda slavenība Andris Reimanis, kurš man deva daudz zināšanu. Manuprāt, nav neviena cilvēka, kas tik viegli pārvalda mašīnu, kā viņš to darīja.

Kad sāku braukt rallijā, tad man svarīgi likās tas, ka es vispār tur piedalos. Tad es sapratu, ka tie pirmo vietu konkurenti nemaz nav tik neuzvarami, ja pie tā strādā, tāpēc gājām uz to, lai kļūtu par Latvijas čempioniem. Tālākais ceļš jau bija uz PSRS Čempionātu, kur mēs tikām pie jaunas mašīnas, jo iepriekš braucām ar daudz un dažādām mašīnām – pat tādām, kas sacensību laikā juka ārā… Man svarīgi bija, lai tehnika ir perfekti sagatavota, jo es uzskatu, ka tas ir pussolis līdz uzvarai. Pirmais PSRS Čempionāts mums nesanāca, jo dienu iepriekš cietu avārijā. Rallijā tomēr piedalījāmies, pat ar labu rezultātu, tomēr es nepareizi izrēķināju laikus uz laika kontroli. Nākamajā gadā kļuvām par Latvijas čempioniem, taču tajā laikā vecie braucēji neļāva sevi apbraukt, producēja paši savus tehniskos noteikumus. Tad, kad uzvarējām Latvijas Čempionātā Gulbenē, mūsu mašīnu gribēja vest uz tehnisko komisiju, lai izjauktu, bet tā kā tehniskais komisārs neko pats no tām lietām nesaprata, tika uzaicināta ieinteresētā persona Arnolds Dambis, kuram dēls arī tajā laikā brauca. Zinot viņa izdarības autosportā, pateicu, ka viņš savu roku klāt manai mašīnai neliks, un tā arī aizbraucām mājās. Pēc tam vajadzēja iet uz DOSAF taisnoties, jo par mani pateica, ka biju piedzēries, kas gan likās diezgan absurdi, ja ņem vērā, ka alkoholu lietoju ļoti maz. Man iedeva nosacītu diskvalifikāciju uz gadu. Pēc diviem mēnešiem aizbraucām uz PSRS Čempionātu ar to pašu mašīnu un vinnējām. Pēc tam mašīnas motoru uz finiera dēļa pilnībā izjauca. Es uzskatu, ka kaut kādā slēptā formā šādas izdarības pašlaik arī pastāv Latvijā.

Taču nu jau vairākus gadus aktīvi vairs nepiedalāties rallijos kā dalībnieks.

2000. gadā pieņēmu lēmumu aiziet kā uzvarētājs, jo viss bija sasniegts un nebija vairs kur tiekties. Skaidrs, ka tajā laikā kādas WRC mašīnas Latvijā vai pasaules čempionāta posms bija diezgan nereāls pasākums. Tad nāca piedāvājums no Vasaraudža aizvadīt pāris sacensības kopā. Pēc tam bija jāapmāca dēls Kaspars, jo redzēju, ka diezgan daudzas sekundes paliek viņa kļūdās. Tāpēc nolēmām kādu laiku braukt kopā.

Vai Jums nav bijuši piedāvājumi atgriezties rallijā?

Pagājušogad bija konkrēts piedāvājums, bet par stūrmani es vairs nebraukšu, tas ir skaidrs. Esmu parādā vienu grunts ralliju savam dēlam Kasparam. Bet esmu atradis savu nišu, jo kopš 1985. gada taisu sporta mašīnas – ja tajā laikā es to darīju sev, tad tagad – citiem. Cenšos darīt kvalitatīvi. Varbūt nav tas lēti, bet tāds jēdziens autosportā vispār nepastāv. Pārsvarā mēs izgatavojam drošības karkasus. Manas priekšrocības ir tas, ka esmu beidzis metināšanas skolu un rallija laikā esmu cietis daudz avārijās, tādēļ zinu to, kā pie šiem karkasiem vajadzētu strādāt. Bet karkass jau var būt ozolstiprs, bet otrs ir, vai cilvēks arī ir tik izturīgs. Jo ļoti būtiska ir arī fiziskā sagatavotība.

Kāpēc tik kategorisks „nē” braukšanai rallijā?

Es esmu rallijā nobraucis 28 gadus. Man jāsaka paldies saviem līdzcilvēkiem, kas uzticējuši Subaru rallija komandas organizatoriskos jautājumus, un tas nav viegls darbs. Bez visa tā, mēs vēl divas mašīnas skrūvējam, arī Bensona sacīkšu mašīnas mēs taisām. Ja vēl brauktu pats, tad man laikam būtu jākļūst par profesionālu stūrmani, bet es uzskatu, ka Latvijā tas nav iespējams.

Vai Jūs ar saviem priekšlikumiem rallija kvalitātes uzlabošanai ejat arī uz LAF?

Jā, es eju, bet man ir tāda sajūta, ka Rallija komisija nestrādā pēc noteikumiem, taču visam ir jāfunkcionē pēc vienādiem noteikumiem. Uzskatu, ja tiesnesis kaut ko nepareizu izdara, tad viņš ir jāsoda, tāpat kā sodi tiek piemēroti braucējiem. Taču līdz šim neesmu dzirdējis nevienu precedentu, kad kāds tiesnesis būtu reāli arī sodīts par savu neizdarību. Tas pats ir ar rallija posmu vērtēšanu, kur katru gadu kāds no tiem ir vissliktāk novērtēts, bet vai tas tiek kaut kā sodīts? Tas ir ievilcies daudzu gadu garumā, jo organizatori zina, ka nākamajā gadā atkal dabūs organizēt konkrēto posmu. Es uzskatu, ka šobrīd Latvijā vajadzētu taisīt četrus posmus, bet Čempionāta ieskaitē laist sešus posmus, un tad atļaut sportistam izvēlēties, kur viņš grib braukt – šeit runa ir par Čempionāta posmiem aizrobežas rallijos. Ar to mēs iegūtu vairāk Latvijas sportistu ārzemēs, kāds varbūt atbrauktu arī pie mums, un neciklētos pa šiem vietējiem ceļiem, visu gadu pa tiem riņķojot un neatļauti trenējoties, līdz ar to metot ēnu uz visu Latvijas ralliju.

Es vienmēr esmu bijis taisnības cīnītājs, bet daudzi sportisti neiet uz Federāciju ar saviem priekšlikumiem. Tas ir jādara, jo bez mums tā nevar pastāvēt. Vajag ieklausīties arī sportistos, nevis – kā funkcionāri nolemj, tā ir vispareizāk.

Vai Jums ir sanācis arī pašam pabraukt kādās sacensībās pie stūres?

Jā, es esmu braucis. Kad tikko sākām braukt ar Hondām, mums notika a sacīkstes Kandavas kartodromā, arī Mordangas ātrumposmā. Esmu sapratis, ka pilotam ar stūrmani ir jābūt kā vienam veselam. Nevar tā, ka būs labs pilots un slikts stūrmanis (vai otrādāk) un būs ļoti labs rezultāts. Viennozīmīgi rezultāts būs augstāks, kad abi būs pa vidam. Tikai kopā sastrādājoties, var nonākt pie laba rezultāta. Nesen izbraucu vienu ātrumposmu ar Jāni Kārliņu, un viņš pēc tam teica, ka es informāciju dodu tā, ka pilnīgi gribas to noēst – tik precīzi un pareizi pasniegta tā ir.

Daudzas ekipāžas strādā pie mašīnas tehniskām niansēm, bet es domāju, ka vairāk ir jāstrādā pie savas braukšanas mākas izaugsmes. Noskatoties, piemēram, rallijsprintu, priecē tas, ka mums ir tik daudz sporta mašīnas. Patīkami, ka tik daudzi cilvēki brauc rallijā vai jebkādās autosporta sacensībās, jo tie, manuprāt, ir mazāki potenciālie ceļu satiksmes pārkāpēji. Bet divām trešdaļām gan rallijsprinta, gan lielā rallija braucēju vajadzētu vairāk strādāt pie savas izaugsmes.

Vai doma par dēliem – autosportistiem bija apzināta?

Sākotnēji nemaz nebija tādas domas. Viņi pie manis strādāja, palīdzēja Subaru remontēt. Tad paši bija kaut kur izzondējuši, ka tiek pārdots manu sacīkšu astotais žigulis. Teicu – ja pārdod, tad pērciet!, taču nekādu finansiālo atbalstu sākumā neizrādīju. Kaspars pabrauca pāris sacensības, tajā laikā nekādu dižāko autosportistu es viņā nesaskatīju, bet mani priecēja tas, ka viņi gribēja nodarboties ar tehniku. Pēc vēl vienas gonkas sapratu, ka varētu ar Kasparu pastrādāt, bet jāieliek ļoti liels darbs. Tad mēs uzsākām trīs gadu projektu, kur mūs atbalstīja Bensons, kad sākām būvēt Hondu. Pirmajā gadā mums bija noruna, ka jābrauc pa sesto rezultātu klasē, perfekti jāapgūst mašīna. Tā kā Latvijā visi ātrumposmi jau no galvas zināmi, pieņēmām lēmumu startēt Igaunijā, kur ir diezgan interesantas trases un ralliji. Pirmais rallijs ar Hondu Igaunijā gan varēja izvērsties diezgan traģisks, jo Kaspars Tallinas estrādē otrajā līkumā uzrāva uz riepas, kādas 30 metrus mašīna brauca uz diviem riteņiem un jebkurā brīdī varēja ielidot skatītājos. Bet viss beidzās labi. Tā nu visu laiku centāmies braukt sacīkstēs, lai Kaspars attīstītu savu braukšanas prasmi. Nav viņš nekāds talants, ir jāstrādā arī tagad, kad viņš it kā jau māk braukt.

Tad sanāk, ka Jūs arī esat bijis galvenais Kaspara treneris?

Laikam 90% jā. Sacensību laikā Armands viņu diezgan koriģē, mūsu starpā ir ļoti veselīga kritika. Jāsaka paldies arī Andim Grīnbergam, kurš paņem Kasparu līdzi uz treniņsesijām, 12. maijā būs viens cilvēks Latvijā no Norvēģijas, kas arī pastāstīs dažādus brīnumus par mašīnām un braukšanu.

Vai nav bijusi doma salikt Šimkusu un Cauni juniorus vienā ekipāžā, tikai šoreiz ar Šimkusu pie stūres?

Jaunatnei pašai jāsaprot, vai viņi to grib vai negrib darīt. Ir jau tāda lieta, ka Krišjānim tomēr tēvs ir bijis pilots – vai viņš gribētu braukt pa stūrmani? Otrkārt, vai Armands gribētu braukt par stūrmani Krišjānim?

It kā relatīvs jēdziens, bet tomēr… kuru Jūs uzskatāt par šobrīd spēcīgāko un labāko braucēju Latvijā?

Tas noteikti nav starp šiem 60 Latvijas pastāvīgajiem rallija braucējiem. Tas ir kāds cilvēks, kas brauc pa ielu un kuram vienkārši neinteresē autosports. Latvijas sportistu augšgals savā starpā ļoti šūmējās un grib kaut ko pierādīt. Ja grib kādam ko pierādīt, jābrauc uz Skandināvijas sacīkstēm. Bet katrā ziņā priecē, ka rallijs pulciņš Latvijā nav izmirstošs – ja rallijsprintā ir ap simts ekipāžām un rallijā – ap sešdesmit ekipāžām, tad pareizinot ar divi un vēl pieskaitot klāt mehāniķus, sanāk labs sastāvs.