Intervija ar Mārtiņu Jerumu
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Tiem, kas bieži apmeklē 4ratu forumu vai spēlē prognožu spēli, noteikti nav noslēpums, kas slēpjas zem segvārda Jamulejs. Šogad viņš noteikti kļūs pamanāmāks vārda vistiešākajā nozīmē, jo nu ir apsēdies blakus Aivim Eglem.
Ir cilvēki, kuriem interesē, kā tu esi tik ātri izsities līdz vienam no vadošajiem pilotiem Latvijā?
Rallijs un traka braukšana interesēja jau no bērnības. Ar Anda Neikšāna patreizējo stūrmani Pēteri Dzirkalu bijām klasesbiedri un jau skolas laikā pa kluso mēģinājām pabraukt ar vecāku mašīnām pa mežiem, kur arī radās pirmās ieskices, ka tas patīk. Protams, toreiz ne prātā neienāca, ka mēs varētu būt konkurenti rallija trasē. Tad es aizgāju mācīties uz augstskolu un interese par ralliju pierima, bet tad sāku strādāt savā pašreizējā darba vietā (apdrošināšanas kompānija „If…”), kur tajā laikā strādāja arī Māris Neikšāns un Gatis Klemencis. Sāku braukt līdzi uz rallijiem „LMT Rallija Komandai”, piedalījos prognožu spēlēs. Vienā brīdī likās, ka pašam arī gribās pamēģināt braukt rallijā, tāpēc 2005. gadā ar Gati Klemenci startējām Ķekavas minirallijā. Lai arī nobraucām tikai vienu dopu, jo mašīna izbeidzās, tā lieta iepatikās. Mēģinājām kalt plānus arī turpmākām gonkām, bet vienmēr kaut kā tas nenonāca līdz galam.
Un tad nāca Uldis Apsītis?
Jā, 2007. gadā Gatis bija mani viņam ieteicis. Ilgi nedomājot, piekritu šim piedāvājumam, kopā nobraucām visu pagājušā gada sezonu ar dažādām veiksmēm un neveiksmēm. Pirmajā rallijā man bija nopietnas ugunskristības – kūlenis, bet tas manu apetīti nemazināja.
Bet šosezon tev atkal būs cits pilots!
Pienāca 2007. gada sezonas beigas un vienu dienu man zvanīja Pēteris Neikšāns ar piedāvājumu pamēģināt lasīt stenogrammu Mārim Neikšānam. Protams, piekritu. Izbraucām treniņu, it kā viss sanāca kā vajag, un es arī sapratu, ka pie ātrumiem kādi ir, braucot ar pilnpiedziņu, es varu lasīt. Pie tam jāatceras, ka Neikšāniem ir pilnīgi otrādāka stenogramma nekā vairumam Latvijas pilotu… Tomēr LMT komanda deva priekšroku Gundaram Kreilim, kuram ir pieredze ar pilnpiedziņu. Un es novēlu, lai puišiem tiešām viss izdodas! Pavisam nelielu brīdi pēc tam, kad man bija darīta LMT komandas izvēle, zvanīja Māris un teica, ka arī Aivis Egle ir palicis bez stūrmaņa. Protams, tas atkal deva cerības par braukšanas turpināšanu. Aivis man pazvanīja gan tikai janvāra sākumā. Izbraucām, viņam patika, kā es lasu un tā tas viss arī attīstījās. Kopš tā brīža mēs esam izbraukuši ļoti daudz treniņus, pēdējais no tiem bija ar sporta mašīnu. Kopā esam nobraukuši apmēram 1000 kilometrus ātrumposmu režīmā. Kas man visvairāk patīk sadarbībā ar Aivi, ir tas, ka bez lieka stresa varam kopīgi izrunāt lietas, kas sanāk un kas nesanāk.
Mērķis uz šo sezonu, protams, ir augsts – cīnīties par čempiona titulu. Bet, ņemot vērā, cik šogad būs spēcīga konkurence N4 klasē, cīņa nebūs viegla. Bet es zinu arī to, ka, visticamāk, ar lēnāku pilotu es vairs negribētu braukt. Visu laiku vēlētos braukt šādā līmenī.
Vai šo treniņu rezultātā ir jūtams progress?
Sākumā likās, ka viss ir ļoti labi, pēc tam bija periods, kad likās – kaut kas tomēr nav, nevar normāli palasīt. Bet katram pilotam jau atšķiras tas, kā viņš grib dzirdēt informāciju, cik tālu uz priekšu un tamlīdzīgi. Jau ar pirmajiem treniņiem mēs novērsām tās lietas, kas traucē veiksmīgai sadarbībai un tagad es zinu, kā Aivis grib dzirdēt stenogrammu un viss ir kārtībā.
Nevarētu teikt, ka kāds būtu mani konsultējis par šīm – stūrmaņu – niansēm, pats esmu diezgan daudz skatījies on-board ierakstus – gan Māra Jēkabsona, gan Pētera Dzirkala, arī Egles bijušā stūrmaņa Aizkalna. Edgars Utāns varētu būt pat mans paraugs pēc tā, cik precīzi un kurā brīdī viņš sniedz informāciju pilotam. Svarīgākais jau, lai tas pilots, ar kuru brauc, dzird precīzu informāciju pareizajā brīdī, kas viņam ļauj braukt maksimāli ātri.
Kas pēc tevis paša domām, tev vēl būtu jāiemācās?
Būsim godīgi, pieredze man vēl ir ļoti maza, tikai vienu sezonu esmu nobraucis. Katrā sacensībā atklājās kaut kādas nianses – kas ir uzrakstīts nolikumā, leģendā. Man ir jākrāj pieredze un jāmēģina saglabāt vēsu prātu jebkurā situācijā. Man vairāk uztrauc visas lietas, kas saistītas ar rallija norisēm, kas ir ārpus ātrumposma – laika kontroles, pārbraucieni, kāds nesaprotams tiesnešu lēmums… Bet es domāju, ka tā ir tikai pieredzes lieta.
Kāds ir tavs vērtējums, lasot stenogrammu Clio un Mitsubishi EVO?
Tā lasīšana nemaz nav tik atšķirīga pēc ātruma, jo Aivim stenogramma ir ļoti vienkārša pēc būtības, līdz ar to ir jālasa mazāk informācijas. Bet mums treniņos ātrums ar EVO bija lielāks nekā sacensībās ar Renault. Tā kā, protams, tie līkumi pienāk stipri ātrāk. Arī pēdējā treniņā ar sporta mašīnu, normāli palecām.
Tu esi bijis ļoti aktīvs 4ratu rallija prognožu spēles dalībnieks. Kā tev izdodas tik precīzas prognozes?
Jā, 2006. gadā es uzvarēju, pagājušogad paliku trešais. Tā bija lieta, kur es viss biju iekšā. Cik es sportistus pazinu, vienmēr pirms sacīkstēm zvanīju viņiem, aprunājos – noskaidroju psiholoģisko stāvokli un pašu prognozes. Un īstenībā no tā jau arī ļoti daudz var saprast – cik tas sportists ir vai nav gatavs konkrētajai sacensībai. Sezonas vidū ir apmēram skaidrs spēku samērs, kuram veicās vairāk, kuram – mazāk. Uz sezonas pēdējām sacīkstēm es vairāk pieturējos nevis pie kaut kādām rallija likumsakarībām, bet gan prognozēju ļoti vēlu, skatījos, ko galvenie konkurenti ir salikuši un rēķināju, lai man nesanāk mazāk punkti kā viņiem. Skatījos pēc tā, lai manas prognozes nebūtu radikāli atšķirīgas no konkurentu viedokļa, tai pašā laikā izslēdzot minējumus, par kuriem biju pārliecināts, ka tie nav pareizi. Pēc principa – ja mēs prognozējam nepareizi, tad visi, un tie punkti nenāk nevienam. Šādu taktiku es piekopu divus gadus.
Šogad gan esmu nolēmis šo pasākumu izlaist, jo jau pagājušosezon, kad pats biju kā sportists, tas sāka mazliet traucēt izteikt objektīvas prognozes. Un tagad man būtu tā jocīgi sevi visu laiku likt pirmajās vietās.
Tev ir arī diezgan netipisks hobijs rallistam – koru dziedāšana…
Koris un rallijs – tās ir divas lietas, kas man patīk visvairāk. Korī es jau dziedu 18 gadus – tā ir lieta, kas man labi sanāk un dod pozitīvas emocijas.
Atceros, ka pagājušā gada rallija sezonas noslēguma pasākumā arī dziedāji uz skatuves.
Tur stāsts bija tāds, ka rallijā „Latvija” pie starta estakādes stāvēja Kaspars Upacieris, kas ir mans paziņa. Viņš bija ļoti izbrīnīts, mani redzot rallija mašīnā. Mikrofonā tika paziņots, ka šis cilvēks taču ir liels dziedātājs un nāca ierosinājums padziedāt turpat, ko es arī izdarīju. Tas kaut kā bija nonācis līdz Irēnai Krastiņai un drīz pēc šī rallija viņa man zvanīja ar piedāvājumu dziedāt rallija ballē. Ceru, ka visiem patika!
