Intervija ar Jāni Krastiņu

Atļaušos nosaukt Jāni Krastiņu par vienu no kompetentākajām personām šī brīža Latvijas rallija dzīvē. Desmit gadus bijis galvenais „pavārs” rallija virtuvē, nu pats nopietnāk pievērsies redzējumam uz ralliju no dalībnieku viedokļa, proti, kļūdams par stūrmani jaunajam talantam Jānim Kārkliņam. Šajā intervijā sīkāk par Jāņa gan kā rallija organizatora, gan kā dalībnieka gaitām.

Tavs pēdējais rallijs („Cēsis 2007″) atkal ar mīnusa zīmi – jau otrā izstāšanās šogad. Kas notika?

Šo ralliju braucu pirmo reizi. It kā viss labi, tomēr nepatika pāris vietas, kuras šķita par ātru – man nepatīk lieli ātrumi, kur vidējais aiziet pāri 120 km/h. Runājot par izstāšanos – mūs pievīla motors. Lai arī izstājāmies otrajā dienā, tomēr jau pirmās dienas vakarā jutu, ka pārāk daudz sākam zaudēt Leščam un Štrausam, ka vaina ir mašīnā, nevis braukšanā.

Šajā sezonā Tev ir iespēja sēdēt blakus Jānim Kārkliņam. Kā radās šī ideja braukt kopā?

Īsti nezinu… Pagājušo sezonu ar savu nu jau bijušo pilotu Jāni Meieru beidzām tā-nekā, bet tomēr vēl gribējās pabraukt minirallijā. Sāku runāt ar Andri Zvingevicu, jautāju, varbūt palīdzēt Kārkliņam braukt minirallijā, jo tieši tajā laikā Jānis bija palicis bez stūrmaņa. Par „lielo” ralliju sākumā nebija domas, jo biju plānojis turpināt strādāt un Andris Kārkliņš, Jāņa tēvs, arī bija noslēdzis vienošanos ar Armandu Šimkus, ka tas sēdēs blakus Jānim lielajās sacensībās. Bet tad situācija sagriezās kājām gaisā un brāļi Šimkus tomēr „palika kopā”. Tajā laikā Jānim arī bija jābrauc uz Tomija Makinena rallija skolu Somijā, bet nebija stūrmaņa, ko ņemt līdzi. Tā nu es aizbraucu. Lai gan sākotnēji domāju, ka to nespēšu paveikt, tomēr viss sanāca necerēti labi, kopā nobraucām arī lielo „Sarmu” un sapratām, ka varam to „pavilkt”. Pozitīvi ir tas, ka no visiem pilotiem, kas man bijuši, ar Jāni man vislabāk sakrīt „redzes leņķis”, proti, pierakstot trasi, mums nav jāstrīdas par to, kā Jānis redz L4, bet es -L6. Otra lieta, kas mani pārsteidza, ir Jāņa stabilitāte – gan emocionālā, gan braukšanā. Mēs jau pašā sākumā norunājām – ja viņš mani necentīsies ar savu braukšanu „nobiedēt”, tad nekas labs nesanāks.

Un kāda izskatās nākotne?

Neko konkrētu nevaru pateikt par nākamo gadu, skaidrs ir tikai viens – „Latvijas” ralliju mēs kopā nebrauksim, jo būsim dažādās pozīcijās. Es tomēr esmu šīs sacensības direktors un saprotu, ka labi novadīt ralliju nevar, paralēli pašam tajā piedaloties.

Runājot par mūsu šīs sezonas ambīcijām, varu teikt, ka uz čempiona titulu lielajā rallijā vairs nepretendējam, ņemot vērā šīs divas pēdējās izstāšanās, bet minirallijā cīnīsimies līdz galam, cik vien varēsim.

Ko Tu, ņemot vērā bagātīgo pieredzi rallijā, domā par J.Kārkliņa kā braucēja, karjeru?

Viennozīmīgi – viņš ir talantīgs braucējs. Mēs pavadījām kopā divas dienas ziemā Somijā, rallija skolā, kur redzēju, kā Jānis perfekti uztver visu sniegto informāciju un uzreiz piestrādā pie tā, lai izlabotu savas kļūdas. Es domāju, ka nākotnē Jānis ir otrs Ivars Vasaraudzis.

Bet vai viņam ir arī kādas reālas iespējas „izsisties” līdz pasaules līmeņa sacensībām?

Es domāju, ka šāda iespējamība ir ļoti reāla. Galvenais, lai Jānis pats to gribētu, jo viņa talants un pamati, kādi tagad ir ielikti 16 gadus vecam braucējam, ir ļoti perspektīvi. Ar Jāni strādā vesela komanda, kas viņu gatavo uz 2010., 2011. gadu, tāpēc šobrīd viņam ir tikai jābrauc un jābrauc. Pašlaik norit arī sarunas par Jāņa menedžera algošanu, pieejam tam visam no profesionālas puses.

Atceroties pagājušo gadu, kad Jānim bija tik liela pārslodze, ka bija jāatliek visi treniņi, kā ir tagad?

Viennozīmīgi notiek mazāk treniņu, Jānim bija jāpabeidz 9. klase. Tagad, kad tas ir aiz muguras, viņš pastiprināti pievērsīsies dažādām ar ralliju saistītām aktivitātēm, kurās nebūt neietilpst tikai braukšana, bet arī prāta un komunikāciju treniņi.

Pastāsti, lūdzu, sīkāk par Somijas rallija skolu! Kā zināms, Tu tur biji gan ar Jāni ziemā, gan ar Ivaru Vasaraudzi pavisam nesen, pavasarī.

Tā skola, kura bija ziemā, ir ļoti vērtīga Jānim, protams, arī man. Jānim tāpēc, ka viņam bija kaut kādas pamatzināšanas, bet bija izveidojies tāds kā informācijas vakuums – tēvu viņš vairs negribēja gluži uzklausīt, tāpēc vajadzēja kāda cilvēka no malas viedokli. Būtiski, ka šo skolu koncepcijā neietilpst radikāla tavu uzskatu maiņa, viņi vairāk strādā pie pilnveidošanas, lai beigās braucējs pats nonāktu pie secinājuma, kur ir kļūda. Būtībā šajās skolās vienkārši tiek atbildēts uz neskaidrajiem jautājumiem, ar kādiem cilvēks tur ierodas.

Jāatzīst gan, ka mums dažbrīd negāja spīdoši – kādā tramplīnu sērijā bijām piecu sekunžu attālumā no avārijas, bet Jānis rīkojās ļoti prasmīgi un tikām cauri bez pieciem kūleņiem.

Un kā ar to skolu, kur Tu biji kopā ar Ivaru Vasaraudzi?

Uzskatu, ka arī Ivaram šī skola bija ļoti noderīga, principā šādas skolas ir vajadzīgas visiem braucējiem, vienalga, cik labus rezultātus tie arī uzrādītu. Rallija laikā viss notiek tik zibenīgi, ka tajā ātrumā braucējs pat varbūt nepamana savas kļūdas, bet beigās nesaprot, kāpēc nav rezultāts. Un tad nu šeit šīs mazās kļūdiņas tiek labotas.

Tagad atgriezīsimies pie pirmsākumiem. Laikam jau muļķīgi būtu uzdot jautājumu, kā vispār pievērsies rallijam, ņemot vērā, kas ir Tava māmiņa (LAF Rallija komisijas vadītāja Irēna Krastiņa)…

Nu jā, tieši māte mani tam visam pievērsa, lai gan neapzināti. Kad man bija astotās klases izlaidums, tad aizbraucu mammai līdzi uz ralliju un tā, „pa atslēgas caurumu” sāku skatīties, kas notiek. Iepatikās, protams. Tieši šogad aprit desmit gadi kopš pievērsos rallija „virtuvei” – pirmais rallijs man bija „Latvija” kā zaļajai gaismai. Šo desmit gadu laikā esmu nonācis līdz tam, ka esmu kļuvis par FIA sapulču dalībnieku, NEZ Rallija komisijas locekli, Eiropas čempionāta posma vadītāju…

Bet paralēli organizēšanai, Tu arī pats esi braucis standartrallijā kā stūrmanis…

Jā, mans pirmais pilots bija Māris Freibergs, ar kuru piecu gadu laikā izgājām cauri visām iespējamām matemātikas formulām, ņemot vērā, kāds rallijs bija tajā laikā – galvenokārt regularitātes, un kopīgi ieguvām medaļu komplektu. Vēl esmu braucis ar Andri Lontonu, pāris gonkas vajadzēja aizvietot viņa pamatstūrmani. Savukārt minirallijā pirmā gadā, kad sāku braukt kopā ar Juri Rutki, uzreiz izcīnījām čempiona titulu un beidzām šo pasākumu – pārdevām mašīnu. Un tad 2004. gadā uzsāku kopā braukšanu ar Jāni Meieru un atkal kļuvu par čempionu. Nevaru pateikt, kurš no braucējiem būtu labāks vai sliktāks. Uzskatu, ka ar katru pilotu pilnveidojos kā stūrmanis.

Vai pats arī esi sēdējis pie stūres sacensībās?

Nē, un nekad neesmu uz to gājis. Mans uzskats ir, ka katram cilvēkam rallijā ir jādara tas, kas vislabāk padodas. Protams, tas nenozīmē, ka labs pilots nevar kļūt par labu stūrmani vai otrādāk, bet cilvēkam tomēr ir jāsaprot, kas viņam sanāk vislabāk.

Varbūt nesalīdzināmas lietas, bet tomēr – kas Tev pašam patīk labāk – piedalīties rallijā kā dalībniekam vai organizēt?

Ja pirmā brīdī es teiktu, ka, protams – braukt, tad apdomājot tomēr varu teikt, ka abas lietas man ir vienlīdz svarīgas. Un šogad jau arī neesmu galīgi aizgājis no organizēšanas – gan Talsos, gan Cēsīs biju kā konsultants, bet „Latvija” gan ir tāds tuvāks rallijs, ko pats gribu noorganizēt. Tagad braucot es gūstu daudz jaunu atziņu, ko pirms tam, organizējot, protams, nevarēju ieraudzīt. Tas ļoti palīdz.

Tev noteikti ir daudz sakāms par Latvijas rallija attīstību…

Atceros, ka pirms desmit gadiem notika ātrumposms Vērmanes dārzā ar tiešraidi televīzijā. Ja atskatās uz šo laiku no 1997. gada, tad rallijs šeit ir veicies strauju uzrāvienu augstu kalnā – ja sākumā mēs bijām kaut kur tālu aiz muguras igauņiem, tad tagad esam viņiem stipri priekšā un dažos punktos – pat somiem. Tas viss ir izdevies pateicoties tam, ka Latvijā ir izveidota liela un ļoti spēcīga rallijā iesaistīto organizatoriskā saime, kur katrs cilvēks ir savā postenī un atbildīgs par savu darbu. Protams, arī sportistu sasniegums, jo viņi to visu ir atbalstījuši finansiāli un ar savu dalību. Manuprāt, ir pienācis laiks kļūt pašiem labākajiem. Daudz braukājam apkārt, skatāmies, lai nepieļautu kādas nevajadzīgas kļūdas. Piemēram, Lietuva šobrīd pilnībā visu kopē no mums.

Kas, Tavuprāt, ir bijis lielākais sasniegums pa šiem desmit gadiem?

„Kurzeme” kā Eiropas čempionāta posms – visiem parādījām, ka varam to noorganizēt, tikai problēma bija, ka mums jau nav tik daudz naudas, cik viņi vēlētos, tāpēc ātri tikām izfīrēti ārā.

Un kā ar miniralliju?

Minirallijs arī attīstās ļoti veiksmīgi un strauji, lielākoties pateicoties jaunajiem organizatoriem, kas nākotnē varētu novērst vēl pagaidām pastāvošas dažas nepilnības.

Šīs vasaras intriģējošākais notikums Latvijas rallija dzīvē noteikti ir Rāznas rallijs. Kā Tev šķiet, vai organizatoriem izdosies viss kā cerēts?

Kad es atgriezos no Rāznas rallija trases, tad es sapratu, ka nākamos divus mēnešus man būs ļoti daudz jāstrādā…lai pārsteigtu skatītājus un pašus braucējus ar kaut ko sevišķu „Latvijas” rallijā. Jo tādi ceļi, kādi ir Rēzeknes apkārtnē… Pagaidām šis rallijs izskatās labi no visiem aspektiem – gan ceļu konfigurācija, gan reģiona attīstība, arī par cilvēku atsaucību nevar sūdzēties. Dopi ir pietuvināti Somijas ceļiem ar kādu viltību – daudz mainīgiem segumiem. Plus šis reģions ir pozicionāli labi novietots – netālu no Krievijas un Baltkrievijas, kas varētu vilināt arī šo valstu sportistus.

Vienīgā problēma, ko saskatu, ir servisa zonas novietojums – pie tā mašīnu apjoma, kas tur aizbrauks šogad, viss būs kārtībā, bet nākamgad jau varētu rasties sarežģījumi, jo tur vienkārši nav ne kādi lidlauki, ne citas pietiekami plašas vietas, kur novietot šo mašīnu kvantumu. Ko es ieteiktu pašiem organizatoriem – neizsmelt visu potenciālu jau pirmajā gadā, bet pataupīt kādus knifus arī citiem gadiem.

Visiem tiem sportistiem, kas šogad ieplānojuši doties uz kādu posmu aiz Latvijas robežām, iesaku palikt tepat un aizbraukt uz Rāznu – jauni, labi ceļi un bonusā vēl ideāla mācību stunda stenogrammai. Es pielīdzinātu šo trasi Otepei – sarežģītības, tramplīnu un seguma ziņā.

Ilze Aperāne

Foto: R.Volonts www.v4motors.lv