Intervija ar Gati Vecvagaru

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Laikam Tavas gaitas motoru sportu pasaulē nesākās ar ralliju?

Jā, tā bija. No sākuma bija motošoseja, 1992.gadā izcīnīju vairākas godalgotas vietas Latvijas čempionātā un 3.vietu Baltijā. Pēc sezonas noslēdzošā posma nomira mans tēvs un likās, ka ar to arī viss būs cauri. Taču pēc tam nāca kartings, kurā mani iesaistīja mans brālēns Arvis Vecvagars, un tad arī rallijs. Laikam esmu pirmais braucējs neatkarīgās Latvijas rallija vēsturē, kas sāka piedalīties rallijā, nesasniedzis 18 gadu vecumu. Biju stūrmanis Otim Dimiteram, kas pašlaik piedalās ASV rallija čempionātā. Kad tiku pie tiesībām, pats sāku braukt pie stūres. Tas notika 1997. gadā un nav bijis tāds gads, kad vispār nebūtu braucis.

Vari lepoties arī ar pamatīgu stūrmaņu bagāžu.

Laikam man bijusi liela stūrmaņu mainība, bet ne tāpēc, ka būtu savstarpējas nesaskaņas, bet finanšu dēļ. Savukārt pēdējie divi stūrmaņi izdomāja, ka paši grib braukt – ko tad es tur varu darīt!

Tomēr tagad Tu brauc ar Aināru Kalniņu, kas labu laiku bija uzticams stūrmanis Arvim Vecvagaram.

Šī ideja radās pavisam spontāni, kad Ainārs uzsāka šo sarunu, bet es to neuztvēru pārāk nopietni. Ņemot vērā, ka esmu braucis jau labu laiciņu, veidoju sev latiņu, un mesties ar galvu ūdenī arī negribējās. Nolēmu – ja sakritīs apstākļi, tad brauksim. Pēc diviem mēnešiem Ainārs ieradās pie manis ar šīs sezonas ralliju datumiem, un nolēmām, ka jābrauc kopā. Tas nebija nekāds īpaši plānotais pasākums.

Kāpēc šosezon izvēle krita par labu priekšpiedziņas automobilim?

Tā nebija izvēle, bet gan apstākļu sakritība. Esmu diezgan ilgu laiku nobraucis ar priekšpiedziņu, man tas labi padodas. Protams, tas ir arī mazliet lētāk nekā ar pilnpiedziņu, bet ne ļoti. Pieļauju, ja šobrīd grib braukt pa pirmajām vietām ar priekšpiedziņu, izmaksas ir līdzvērtīgas 20. vietai N4 grupas mašīnai. Tā kā trases nereti tiek sagandētas ar N4 grupas mašīnām, kas ir daudz jaudīgākas par priekšpiedziņām, tās arī biežāk lūst, un uz remontu rēķina izmaksas pieaug. Bet nebija tā, ka pagājušogad biju nolēmis kāpt atpakaļ priekšpiedziņā, jo vēl joprojām uzskatu, ja brauc par savu naudu, labāk ar pilnpiedziņu un esmu divdesmitais. Ņemot vērā, ka Latvijas rallijos ir ļoti lieli ātrumi, trase jau ilgu laiku pirms priekšpiedziņām tiek izgandēta, tas nozīmē, ka nav nekāda normāla saķere un vadāmība, un netiek gūta nekāda bauda no braukšanas.

Kā Tu vērtē šo sezonu?

Ja objektīvi skatās, tad vairāk jau neveiksmīgi, jo visu laiku vajā kādas likstas. Mašīna līdz pat šim brīdim ir ar dažādiem nepareiziem uzstādījumiem, un izdevīgāk bez maz vai ir uzbūvēt jaunu auto. Neveiksmju pamatā ir tas, ka šis Clio ir viens no pirmajiem Baltijā, Lietuvā būvēts, nevis no rūpnīcas, un jau saknē ieguldītais darbs bijis diezgan paviršs.

Kāpēc tieši šī marka?

Manā gadījumā tāpēc, ka mūsu atbalstītāji ir „Mūsa Motors”, bet nevarētu teikt, ka tas ir modes kliedziens, jo pasaulē grants rallijos pārsvarā figurē Renault marka, un Honda ir tikai pēdējo gadu ienācējs. Renault ir ar dziļāku vēsturi rallijā, un ja ir pareizi sagatavots, ir daudz piemērotāks rallijam par Hondu. Tikai nesaprotu šīs markas izplatītājus mūsu valstī – skaitliski Renault markas automašīnu rallijā un minirallijā ir pietiekami, lai tieši Clio Sport ierindotu otrajā vietā aiz EVO, bet ja salīdzina ražotāju atpazīstamību ikdienā, tad tas tā nav, nav arī profesionālas attieksmes pret pašu sportu …

Salīdzini braukšanu ar 2WD un 4WD mašīnu!

Domāju, ka priekšpiedziņa ir ļoti laba skola, lai iemācītos strādāt ar kreiso kāju. Ja ir doma nākotnē braukt ar Mitsubishi markas mašīnu, priekšpiedziņa ir tā, kas ļauj diezgan ātri asimilēties. Ja brauc ar Subaru, tad iesākumam labāk noderētu klasiskās piedziņas mašīna. Bet tā kā man mīļākā marka ir Subaru, tad uzskatu, ka tā vai tā visi krustojas viens ar otru.

Vai Tavā stenogrammā ir kādas būtiskas atšķirības, salīdzinot ar citiem braucējiem?

Kad sāku braukt ar Aināru, viņš teica, ka tā ir salīdzinoši vienkāršāka. Man ir savādāki metri līdz līkumam, proti, tie ir pakārtoti ātrumam, ar kādu es pietuvošos līkumam. Tas, ko iesaku jauniem braucējiem – jācenšas veidot simtprocentīgi sava stenogramma, ko pats perfekti saprot. Īpaši jāpiestrādā tad, kad stenogrammu pārbauda – vai tur tiešām ir rakstīts tas, ko tu gribi dzirdēt, braucot ātri.

Kādi ir Tavi nozīmīgākie sasniegumi rallijā?

1999. gadā izdevās visātrāk sasniegt Latvijas čempiona titulu, kā arī iegūt Latvijas Autosporta meistara titulu. Un nebija tā, ka tad nebija konkurences, jo brauca gan Umurs, gan Kivkucāns, arī Īles un Ivars Norberts. Šos panākumus izdevās sasniegt ar saviem spēkiem, nevis sponsoru ieguldījumu vai pārāku tehniku, sava daļa bija arī dullumam un vēlmei to visu sasniegt. Vēl viens panākums, manuprāt, ir tas, ka daudzus cilvēkus esmu „ievilcis” autosportā, arī pats piedalījies vairāku ralliju organizēšanā. Esmu rallijā diezgan pamatīgi iekšā, un zinu – ja vairs nebraukšu, tāpat turpināšu tur darboties.

Tas nozīmē, ka Tev vairs nav konkrēta mērķa?

Nē, mērķim jābūt! Vienmēr esmu domājis par to, ka gribētu tādu līmeni, ka vismaz gadu varētu tikai braukt, nedomājot ne par ko citu. Loģiski, ka vienmēr gribas cīnīties arī par pirmo vietu.

Noteikti, ka ir gadījušies arī sāpīgāki momenti avāriju veidolā?

Vākojis esmu diezgan daudz, kādas astoņas reizes laikam. Vidēji sanāk, ka sezonā pa vienam vākam. Varbūt par iemeslu tam, kāpēc rezultāts ne vienmēr ir tik labs – esmu viens no retajiem pilotiem Latvijā, kas ir braucis ar tik daudz dažādām mašīnām. Tas ir labi, lai uzbūvētu un saprastu tehniskās nianses, jo ir pamatīgas zināšanas. Bet braukšanas stabilitātei man pietrūkst informācijas – neesmu Latvijā nobraucis nevienu ātrumposmu divas reizes ar vienu un to pašu auto. Šīs nestabilitātes dēļ arī gadās vāki. Dullākais kūlenis laikam bija divus gadus atpakaļ, trenējoties „Latvijas” rallijam, kur pie reizes uztaisījām jaunu ceļu mežā. Neuzskatu, ka jānovāko, lai saprastu riska robežu, bet vairāk vai mazāk ir kūleņojuši visi, kas brauc ātrāk nekā pārējie konkrētā klasē. Viens slavens rallists ir teicis šādi – ir jābrauc par 130 procentiem, un tad, kad jūti, ka neviens tevi vairs nevar noķert, vari braukt par 100 procentiem. Man tāds šogad bija „Talsu” rallijs, kurā braucu mazliet virs savām un mašīnas spējām, tāpēc katrā servisa zonā tika mainīts viss iespējamais, bet tad arī neizpalika rezultāts.

Vai Tu arī trenējies?

Vienmēr esmu bijis par to, ka jātrenējas. Arī šogad nopirku identisku Renault Clio mūsu sacensību mašīnai, ieliku dugas, lai varētu trenēties. Bet tagad ir situācija, ka tā nauda, ko citus gadus esmu investējis treniņos, tagad aiziet mašīnas remontam. Tā kā var teikt, ka šogad treniņu praktiski nav. Nevar aizbraukt uz ralliju bez iepriekšējiem treniņiem, un cerēt, ka būsi ļoti ātrs. Citi braucēji vai nu papildus piedalās rallijsprintos, vai piedalās citāda veida treniņos. Es aizbraucu uz ralliju, pirmos divus ātrumposmus trenējos, pa to laiku daudz jau esmu pazaudējis. Tā nav pareizi.

Konkurence šogad nav vāja…

Tad, kad braucu 2003. gadā, bijām līderu trijotne – Aivars Kivkucāns, Ivars Caune un es. Nereti mūsu laiki pēc pirmās dienas jau bija minūti priekšā ceturtajai vietai. Diemžēl šobrīd es vairs nesaskatu tādu azartu šajā klasē… Piemēram, daudzi saka, ka Artis Štrauss ir ļoti labs braucējs, bet viņam nav līdzvērtīgu konkurentu. Tā kā es uzskatu, ka tā latiņa ir ceļama vēl augstāka.

Jūsu – N3 – klasē šogad ir divi pietiekami spilgti jaunpienācēji no mazā rallija – Uldis Briedis un Zigurds Kalniņš.

Viņiem viss vēl priekšā! Pietiekoši ātri priekš tā, cik daudz ir braukuši. Es domāju, ka viņiem savu potenciālu vajadzētu izmantot vairāk ne tik daudz braucot rallijus vispār, bet gan strādājot pie tehnikas. Jo tieši tehnisko nepilnību dēļ savācās dažas sekundes, kuru dēļ var būt vēl ātrāks.

Vai Tev ir arī kāda īpaši iemīļota trase?

Tas būtu rallijs „Latvija” ar ceļu daudzveidību. Tur vienmēr pie tā tiek piedomāts – lai būtu gan skrejamie, gan asfalta gabali, tramplīni. Otrā vietā noteikti liktu „Rāznu”, bet tā pa īstam nedabūju izgaršot šo sacensību, jo piedalījos tur arī kā organizators, un pierakstot trasi, paralēli runāju pa telefonu, veicot organizatoriskos darbus. Rallijs ir kā teātra izrāde, ko nāk skatīties daudz cilvēku, tāpēc ir vajadzīgs šovs, ko var izveidot uz interesantiem ceļiem.

Vai Tev nebija doma pārņemt „Rāznas” organizēšanu?

Ņemot vērā, ka mans ikdienas darbs paņem daudz laika, es tādu domu vismaz pagaidām nepieļāvu. Protams, skumji, ka šogad šis rallijs izpaliek, jo tieši jauni ceļi un neapgūti reģioni ir tas, kas vajadzīgs Latvijas rallijam. Uzskatu, ka vairāk šajā visā pasākumā vajadzētu iesaistīties LAFam, kur speciāli izveidota komanda pirms rallija izbrauktu trasi, saliktu visus punktus uz „i” un ieteiktu organizatoram, kādas nepilnības vēl jānovērš. Tā kā pats esmu Rallija komisijas sastāvā, esmu ievērojis, ka aizrādījumi organizatoriem lielākoties atkārtojās. Rodas jautājums – kāpēc tās amatpersonas, kas izsaka šos aizrādījumus, to nedara pirmsrallija, pajautājot organizatoram, vai šogad būs novērstas pagājušajā gadā pieļautās kļūdas.

Tomēr lielākā daļa apgalvo, ka Latvijas rallijs ir pietiekami attīstījies.

Rallijs kā sacensība, tehnika – jā, bet no braucēju viedokļa, neko diži tas attīstījies nav, tās vairāk ir latviešu ambīcijas un vizuāli uzpūsts burbulis. Laikam tik daudz devīto Evolūciju, cik patlaban ir Latvijas rallijā, nav nekur citur pasaulē. Un lielākoties tas viss balstās uz principu – viņam ir, man arī vajag! Uzskatu, ka tādiem braucējiem sportiskais līmenis būtu augstāks tad, ja viņi brauktu ar sestās vai septītās paaudzes EVO, kas uz šo brīdi ir krietni lētāki, toties viņiem būtu divreiz vairāk rezerves daļu, labāka servisa mašīna, varbūt treniņu programma. Bet tagad ir tā, ka lielākā daļa ārpus Latvijas izbraukt nevar atļauties, uz sacensībām brauc ar viena veida riepām, bet tas nav pareizi.

Tomēr uzskatu, ka jebkurš no Latvijas vadošajiem braucējiem varētu būt arī vadošajās pozīcijās WRC, jo šodien, ja cilvēkā pareizi investē, jebkurš var kļūt par konkurētspējīgu braucēju. Cik iegulda, tik liela ir arī atdeve.