Intervija ar Gunti Ervaldu

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Kā pats saki, šī tēma ir tiražēta jau n-tās reizes, bet tomēr… Daudzi varētu arī nezināt, kāpēc rallijā pašlaik esi tur, kur tu esi.

1998. / 99. gada rudens sezonā es par ralliju absolūti neinteresējos. Valdis Bensons pie manis painteresējās par vietu, kur varētu remontēt mašīnas, jo viņa komandā bija Mārtiņš Balodis un Jānis Vorobjovs. Pirmajā rallijā es Jānim biju tehniskās palīdzības šoferis, bet rallijā „Zemgale” dažādu apstākļu sakritības pēc es jau sēdēju blakus Balodim un tā tas viss aizripoja. No 2001. gada rallija „Latvija” sāku braukt kopā ar Jāni, ar Opel Ascona B. Līdz kaklam bija jautājumi, kā ir pārsēsties no labas A grupas mašīnas Opel, un, vai man nav bail braukt kopā ar to trako Vorobjovu. Nu, uz pirmo jautājumu man nebija, ko atbildēt, kā ir, tā ir, bet uz otro – nē, nav bail.

Ņemot vērā, ka abi pagājušajā sezonā kļūvāt par Latvijas čempioniem, kas būs tālāk?

Čempiona tituls ir 2007. gada vēsture un no šī brīža viss atkal sākās no nulles. Situācija Latvijas rallijā ir tāda, ka neviens tituls negarantē panākumus arī nākotnē. Jā, tas ir forši, ka mēs ieguvām šo titulu, bet tas ir tikai ķeksītis CV, nekas vairāk. Ir, protams, patīkami braukt ar augstāku starta numuru un tā tālāk, bet tīri no gatavošanās un treniņu viedokļa tas nedod nekādas atlaides. Viennozīmīgi, būs grūtāk, jo konkurence pagājušogad bija ļoti sīva. Tā cīņa jau ir interesanta, jo moments, kad tu atraujies no konkurentiem par pusminūti un tālāk mierīgi vizinies, ir tas pats, kas zupa bez sāls. Šeit ir interesanti, ir izaugsme. Nevienā brīdī nedrīkst atslābināties, jo katrs no konkurentiem ir finansiāli un tehniski labi nodrošināts, katrs ir arī ielicis pamatīgu darbu, lai būtu pirmais. Ja kāds saka, ka nebrauc, lai būtu pirmais, viņš melo. Jā, mēs katrs objektīvi izvērtējam, kad būsim pirmie, bet tas ir fakts, ka pirmā vieta ir mērķis katram. Domāju, ka jebkurš autosportists kādu reizi grib uzkāpt uz augstākā pjedestāla pakāpiena, uzvarot kopvērtējumā, jo tās sajūtas, kādas pārņem, kad esi bijis ātrākais par visiem, ir fantastiskas. Protams, atmiņā vienmēr ir pirmā tāda reize, mūsu gadījumā – 2005. gada „Latvijas” rallijs.

Tu minēji, ka joprojām notiek aktīva trenēšanās, neņemot vērā jau sasniegto. Tad kāda ir tava loma šajos treniņos, ņemot vērā, ka liela daļa pilotu tomēr trenējas vienatnē?

Tam visam ir vairākas pakāpes. Ir brīži, kad Jānis brauc ar treniņmašīnu, kas ir ielas auto versija un ļoti pietuvināta mūsu sporta EVO. Otrs etaps ir, kad braucam, rakstam ceļus, izmantojam arī vecās stenogrammas, tā saucamie sadarbības treniņi. Un tad vēl ir testi, kas notiek slēgtās trasēs ar sporta automašīnu, maksimums, ko nobraucām, bija pirms „Latvijas” rallija – 120 km. Jo nopietnāk tiek pārveidota mašīna, jo vairāk laika ar to jāpavada, lai saprastu, kurā brīdī izmantot konkrēto pārveidojumu. Blīvo rezultātu dēļ, tas kļūst aizvien aktuālāk, jo katra maza nianse vai nestabilitāte var parādīties kā negatīvs iznākums rezultātos. Mēs rēķināmies ar to, ka aiz muguras mums ir kā minimums desmit braucēji, kuriem mēs esam apsteigšanas objekts. Taču mums neeksistē jēdzieni „vērā ņemams” vai „vērā neņemams” konkurents, jo gadus trīs četrus atpakaļ nenovērtējām vienu konkurentu, domājām – kas tad tur, un mēs viņam zaudējam ralliju. No tā brīža mums vairs nav nievājoša vai noniecinoša attieksme pret citiem. Katrs no sportistiem kādreiz izraujas vadībā. Tad es paanalizēju, cik bieži tā ir gadījies, kādos dopos tas ir noticis, kāpēc tā noticis, vai mēs paši esam tīri izbraukuši šo ātrumposmu. Meklēju iemeslus. Ja vienā rallijā šis sportists mums aizbrauc vienā dopā pa priekšu, varbūt nākamās sacensībās tie jau būs pieci dopi un vēl pēc tam – viss rallijs. Pēc katrām sacensībām 20-30 sekunžu robežās paskatos cauri visus rezultātus.

Daudzus nodarbina jautājums, kad savus spēkus izmēģināsiet ar Subaru?

Šajā jautājumā ir ļoti daudz neskaidru momentu. Domājams, ka pavasara beigās mums būs salīdzinošie testi Somijā ar mūsu sporta mašīnu un jauno STi pilnīgi vienādos apstākļos un tad mēģināsim tikt skaidrībā. Un vēl viena lieta ir, ka mēs pēdējos gados esam ļoti specializējušies tieši uz Mitsubishi. Tajā brīdī, kad būs kāds konkurējošs automobilis, ar kuru būs jācīnās ļoti tuvu, mēs pāriesim uz to marku, kas konkrētajā brīdī N grupā būs viskonkurētspējīgākā. Ir jāizmanto visas iespējas, arī tās, ko dod tehnikas progress. Nav arī vāju sportistu. Un ar tādiem konkurentiem cīnīties, ja ir vājāka tehnika… Tad jābūt galvastiesu pārākam savās braukšanas prasmēs. Bet neuzskatu, ka mēs esam tādi. Varbūt ieguldām vairāk darba, varbūt vairāk veiksmes, Jāņa cīņasspars, reizēm – aprēķināts risks, dod to rezultātu. Protams, arī sacensību skaits. Vislabākais treniņš, kas dod neatsveramu stabilitāti – tās ir sacensības. To var just arī pēc pagājušā gadā nobrauktajām sacensībām, jo tagad ir ļoti viegli braukt. Un runa nav tikai par čempiona titulu, bet par formu vispār. Ir pārāk liela atbildība – gan pret sponsoriem, gan faniem. Redzēju, kas notika ar mehāniķu sejām, kad mēs „Kurzemē” atgriezāmies servisa zonā ar salauztu mašīnu. Nodziest tā uguntiņa acīs.

Kāpēc jūsu rokās vēljoprojām nav pabijis WRC automobilis?

Un kāds būtu mērķis? Pirmreizīgums ir zudis, jo Latvijā jau vairāki sportisti ir braukuši ar ko tamlīdzīgu. Iesēsties, lai nobrauktu… Teorētiski, varētu, bet cik esmu redzējis šī mašīnas – ja nevar iesēsties kvalitatīvā dzelzī, tad kādā piecus gadus vecā, aizdomīgas kvalitātes auto, negribas… Izmaksas vienreiz izīrējot ir tādas pašas kā nobraucot divus pasaules čempionāta posmus. Tad es labāk braucu tos WRC posmus, nekā uzzīmējos mazā rallijā sev par prieku. Ja būtu tāda iespēja, mēs to izmantotu, bet apzināti uz to neejam.

Ko tev rallijs dod kā personībai?

To vieglāk būtu pateikt kādam cilvēkam no malas, kā esmu mainījies pa šiem gadiem. Bet ikdienas dzīve jau ļoti lielā mērā tagad ir pakārtota autosportam. Es melotu, ja teiktu, ka esmu tas pats cilvēks, kas pirms desmit gadiem, kad ar autosportu man nebija ne mazākā sakara.

Šķiet, ka jūsu ekipāža ir viena no tām, kur abi komandas spēlētāji ir vienlīdz populāri…

Jānis ir vairāk tendēts uz rezultātu. Manā pārziņā ir viss, kas saistīts ap braukšanu – organizācija, loģistika, lai Jānis varētu nodarboties tikai ar braukšanu. Attiecībā uz PR… Pēdējos gados tas viss ir plānots, ir ļoti maz neplānotu izgājienu. Lielākoties, ja kas tiek teikts vai tieši otrādāk – noklusēts, tas tiek darīts ar kādu mērķi. Runājot par atpazīstamību, pilots vienmēr ir bijis pirmā vijole ekipāžā un tas ir pilnīgi normāli. Jānis, nešaubīgi, ir reizes desmit populārāks par mani un es par to tikai priecājos, jo atpazīstamība ir koks ar diviem galiem – reizēm tas palīdz, bet reizēm tas traucē, pat kaitina.

Vai tev ir gadījies arī sajaukt stenogrammu?

Pagājušogad „Visaginas” rallijā totāli nojaucu trešo ātrumposmu, sākot ar otro līkumu. Aizdomājos. Pa vidu kaut ko lasīju, bet neticība no Jāņa puses tomēr saglabājās visu dopu.

Kā radās doma par „Cēsu” rallija atjaunošanu?

Faktiski tas radās no nulles, pilnīgi tukšas vietas. Bija doma, ka vajag tādu pasākumu. Pieteicos vizītē pie Cēsu pilsētas mēra, un viņš, noklausījies manu ideju, teica – uz priekšu!

Vai šogad būs arī kādi pieaicinātie braucēji?

Es neaicinu braucējus uz ralliju, jo, pirmkārt, tas ir dārgi un otrkārt, sezonas vidū to izdarīt ir ļoti grūti, jo ar dažu nedēļu nobīdi ir ārvalstu čempionāta posmi. Mūsu braucējiem arī ir priekšrocība pret jebkuru ārvalstu sportistu, jo šis segums un ceļi jau ir braukti. Ir arī starpība, vai tu cīnies par čempionāta punktiem vai atbrauc tāpat pabraukāties. Un vēl – gribu panākt tādu rallija līmeni, ka cilvēki paši gribēs braukt, nevis, ka man jāaicina.

Kādi vēl jaunumi?

Rallijs kā vienmēr būs maksimāli draudzīgs gan sportistiem, gan braucējiem. Skatīsimies, lai grafiks nebūtu samocīts, lai nevienam nebūtu jābrauc lieki kilometri. Viennozīmīgi būs pilsētas dops, visticamāk, tādā pašā versijā kā pagājušogad, tikai ar vēl vienas bīstamās vietas ierobežošanu ar roteriem.

Kā tu komentē izteikumus, ka tavs pilots Jānis Vorobjovs jau sen pirms „Cēsu” rallija zina visu trasi?

Pilnīgi MURGI. Un es apbrīnoju cilvēku spēju murgot tik ilgi. Jā, mēs neslēpjam, ka Cēsu rajons ārpus rallija laika ir mūsu testa braucienu reģions, kur pirms katrām sacensībām nobraucam 60 kilometrus. Tad padomājiet, cik mēs braucam sacensības un cik mēs gadus braucam kopā. Mēs to nenoliedzam, ka šos ātrumposmus zinām kā piecus pirkstus un tāpēc iepazīšanās pirms laika mums pat nav nepieciešama. Lai trenētos ar ielas mašīnu apmēram 30 000 kilometru, mēs esam Latviju un tuvējos interesantos apgabalus izbraukājuši krustu šķērsu. Man ir pierakstītas no abiem galiem kaudze testa stenogrammu grāmatas. Un ne vienmēr ātrumposma zināšana dod priekšrocības. Piemēram, pagājušā gada „Latvijas” rallija otrais dops ir testa ātrumpsoms Aivim Eglem, bet viņam nebūt nebija labākais laiks. Dažreiz traucē tas, ka zini to dopu, jo zūd koncentrācija. Mūsu mērķis nav – būt ātrākajiem vienā rallijā. Mēs varam aizbraukt uz jebkuru reģionu, pierakstīt trasi tā, kā tas ir atļauts un būt TOP 3. Pagājušajā sezonā mēs to pierādījām, jo visās sacensībās, kur mēs bijām ārpus Latvijas, bijām labāko trijniekā.

Un kāds tad ir jūsu mērķis?

Mēs gribam panākt, ka jebkurā vietā bez lieka stresa varam pierakstīt ceļu. Pagājušogad braucām rakstīt trases uz Krieviju, Jānis, savukārt, palīdzēja Saluri ar savu pieredzi Somijas WRC posmā. Jebkurš pierakstīts kilometrs – tā ir pieredze. Pats būtiskākais ir tas ceļa redzējums – kā to, kāds ir uz ceļš, izteikt vienkāršos vārdos, lai mašīna noturētos uz ceļa. Tas nekādā veidā nepalīdz pilnveidoties, ja tu brauc pēc atmiņas vai notrītas stenogrammas.

Godīgi sakot, man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki runā, jo ir iekšējā sajūta – mēs cīnāmies atbilstoši tehnikas noteikumiem vai nē.

Vai tas dod īpašu stimulu braukt, ja trases malā ir jūsu fani? Vai tu vispār to pamani?

Reāli es to pamanu, kad karogs ir izkārts virs ceļa un brīžos, kad Jānis kādam ik pa brīdim pamāj, kas mani reizēm gan tracina. Mūsu stenogramma ir ļoti apjomīga un sarežģīta un tas informācijas apjoms, kas man jāpadod Jānim ir tik liels, ka es pilnībā abstrahējos no mašīnas trokšņiem un citiem blakusapstākļiem. Protams, ja ir kāds pārsteiguma moments, to pamanu, bet, kamēr mašīna ir uz ceļa, cenšos apkārt neskatīties, jo jebkurā situācijā, kad kaut kas ir nogājis mazliet greizi, man ir jārada Jānim pārliecība par nākamo līkumu, kuru nolasīšu.

Dažreiz stūrmaņi, vērtējot situāciju dopā, izlaiž kādu pieraksta niansi, vai tieši otrādāk – pieliek klāt savu komentāru…

Nekad nekas netiek modificēts vai doti kādi komentāri. Ar retiem izņēmumiem divas trīs reizes gadā, kad ir kutelīga situācija, kur ar risku varētu vinnēt vai… zaudēt.

Interesanti, ka parasti visi apgalvo, ka braucot ar sānslīdēm, tiek zaudēts laiks. Bet kā jums izdodas šo situāciju pavērst otrādāk?

Stils jau mainās, vai tu brauc uz rezultātu vai lai saglabātu rezultātu, vai skatītājiem par prieku. Braukšana sānslīdēs ir aizmugures piedziņas skola un, protams, vadāma sānslīde ir drošāka, nekā braukšana pa trajektoriju.

Šo jautājumu ir parasts vaicāt pilotiem, bet varbūt tev, kā stūrmanim, arī ir kāds paraugs rallijā?

Nē, nav man tādu elku. Tas jau arī ir savādāk nekā pilotam, ka viņš paskatās uz citiem pilotiem un padomā – gribu braukt tā vai tā. Svarīga ir sadarbība sajūtu līmenī, kā tas bija pagājušā gada „Cēsīs” pēc sestā ātrumposma. 32 kilometru garumā nebija nevienas liekas kustības vai zilbes, tēmētas manā virzienā. Burtiski vienā elpas vilcienā nobraucām.

Es nesaprotu nevienu vārdu spāniski, bet daudz esmu skatījies Karlosa Sainza stūrmaņa Moijas on-board video un saskatu zināmu līdzību mūsu ātrrunāšanas spējās. Man patīk tas angļu miers, kāds piemīt Solberga stūrmanim. Savukārt, ļoti necienu pilotus, kas savas dusmas izgāž uz stūrmani dopa laikā. Šādā griezumā man totāli nesimpatizē Ponss, tāpat arī Dž.Dž.Galli. Tas būtu apmēram tas pats, kad, iebraucot grāvī, es Jānim iesistu pa ķiveri un nolamātu.