Banjul Challenge: 04.01.09.

Info: Ekipāža 9804, E.Janovs, J.Gaibišelis
www –http://riga-banjul.webs.com/index.htm

04/01/2009, plkst. 18:00, 7723 km, 19 grādi ārā, 27 grādi iekšā

No rīta kempinga saimniekam uzdāvinām līdzi paņemto eglīti, kas nu jau apceļojusi lielāko daļu Eiropas un arī visu Maroku – kā nekā eglītei aiz muguras jau vairāk kā 7000 km. Saimnieks ar prieku pieņem eglīti un saka, ka tad kad nākamgad pie viņa atbraukšot, varēšot sagaidīt jauno gadu pie egles. Prasām vai tuvākajā laikā varētu būt lietus, kas eglīti varētu veldzēt. Saimnieks saka, ka šeit lietus esot trīs reizes gadā un arī tad līstot tikai trīs stundas. Bet lietus mēdzot būt pat tik spēcīgs, ka netālā kalnu urga pārvēršas par īstu ūdenskritumu. Un lai arī Decembris un Janvāris šeit skaitās lietus sezona, tomēr tuvākās 10 dienas lietus nebūšot, jo kad vakarā mēness ir rietumos, nekad nelīstot. Lietus varētu būt tikai tad, kad vakarā mēness ir austrumos.

Garās bikses nomainām pret šortiem un dodamies ceļā. Šodien paredzēts vienmuļš ceļš 500 km garumā gar okeāna krastu līdz Dakhlai. Degvielu uzpildām Laayoune. Benzīntankā satiekam angļu komandu, kas uz Bandžulu dodas ar ātrās palīdzības auto – tā tiks ziedota Bandžulas slimnīcai un kā humanitārā palīdzība tiek sūtīta no Anglijas, tādēļ viss ceļš līdz Bandžulai tikšot veikts pa asfaltu – ātrā palīdzība ir noteikti jānogādā līdz galamērķim.

Spīd saule, ārā karsts, 25 grādi ārā, 30 grādi automašīnā. Joprojām mūs aptur visi policijas posteņi. Tālāk uz dienvidiem policisti jau sāk prasīt dāvanas – pēc policista frāzes „have a good pen for me” mēs ziedojam pildspalvu, komanda Dukes of Kurland ziedo cigaretes.

Kamieļu bars, kurš šķērso ceļu, liek mums uz brīdi apstāties. Visu dienu ceļš iet gar krastu, tomēr, nopeldēties nesanāk, jo līdz okeānam kādi 10 metri. Virzienā uz leju. Ieraugām ceļa malā stāvošu komandas Banjul Express auto. Vīri apstājušies papusdienot. Stājamies arī mēs un ieturam pusdienas.

Dakhla atrodas pussalas pašā galā, tāpēc pēc nogriešanās no ceļa, kurš ved uz Mauritāniju, nākas 40 km mērot pa pussalu. Ik pēc brīža te vienā, te otrā pusē redzams ūdens. Braucot lejā kādā ielejā redzam kreisajā pusē līcī pāris desmitus kaitotājus, kas vago līča gludo ūdens virsmu. Neskatoties uz vējaino laiku līcī ūdens ir mierīgs – to nodrošina tam apkārt esošais stāvkrasts, tikai no pussalas puses ir smilšains liedags aptuveni kilometra garumā un platumā, kas no ceļa šķiet ir vienā līmenī ar ūdeni. Un buras augstumā jau vējš ir pietiekams, lai kaitotājs varētu gūt pilnīgu baudu – ūdens mierīgs, bet vējš spēcīgs. Aiz nākamā pakalna redzam pāris desmitus kemperus kur dzīvo kaitotāji .

Šodien beidzot ir pirmā diena visa ceļojuma laikā, kad nakšņošanas vietu sasniedzam vēl gaismā. Kempings tieši pie Dakhlas, iebraucot pilsētā kreisajā pusē (GPS:23”45’51.44N – 15”54’26.30W). Kempings ir plānots kā satikšanās vieta visām komandām un sadalīšanās mazākās grupās tiem, kas Mauritānijā plāno pieturēties pie brauciena sākotnējā maršruta – trīs dienas, kas tiek pavadītas tuksnesī un braucienā gar okeāna krastu. Ierodoties kempingā priekšā sastopam amerikāņu komandu, kā arī 3 angļu komandas. Pēc mirkļa ierodas vēl viena angļu komanda. Iekārtojamies kempingā, vakariņojam. Komanda Dukes of Kurland pēc tumsas iestāšanās izvelk no bagāžnieka savus pirotehnikas krājumus, kas paņemti līdzi un bija plānoti jaungada uguņošanai. Jaungadā pirotehnika palika neizmantota, bet pāri Mauritānijas robežai vest to nebūtu prātīgi – būs grūti robežsargiem izskaidrot kāda ir atšķirība starp salūtu un citām sprāgstvielām. Tāpēc salūts tiek izšauts šovakar. Izskatās, ka angļiem tas patīk! Pēc mirkļa atnāk kempinga sargs noskaidrot situāciju, bet sakām, ka salūts bija aiz sētas otrā pusē. Tuvojoties pusnaktij dodamies gulēt.