Latvieši Eiropas autokrosa čempionātā: kas sasniegts? -

Foto: publicitātes

Noslēdzies Eiropas autokrosa čempionāts, kas Latvijas līdzjutējiem šogad bija patīkams – sportisti sezonas laikā sarūpēja piecus pjedestālus, bet Ervins un Justs Grenči guva savu klašu top-10 pozīcijas čempionāta kopvērtējumā.

Pieci Eiropas čempionāta pjedestāli Latvijas autokrosa braucējiem ir lielākais sasniegumu skaits kopš 2004. gada – toreiz latvieši uz pjedestāla kāpa sešreiz. Pareizāk – viens latvietis: Aldis Zēbergs, kurš guva četras trešās vietas un divas uzvaras D-1 klasē. Kopš tā gada latvieši priecējuši ar ne vairāk par trim pjedestāliem sezonas gaitā, bet laikā kopš 2008. gada sasniegti pieci pjedestāli septiņu gadu laikā.

Šogad sezonu ar uzvaru SuperBuggy klasē sāka Jānis Boks, vēlāk gūstot arī vienu trešo vietu. Otrā un trešā vieta JuniorBuggy konkurencē fiksēta Justam Grencim, bet pēdējā posmā trešo vietu SuperBuggy cīņās sasniedza arī Ervins Grencis.

Dzirdēts, ka JuniorBuggy sasniegumi šādā statistikas pārskatā esot jāvērtē ļoti formāli mazā dalībnieku skaita dēļ. Grūti piekrist – pirmkārt, dalībnieku skaits lielā daļā posmu bija virs desmit mašīnām. Otrkārt, tādā gadījumā formāla attieksme pret panākumiem būtu jāpiemēro arī bijušajai D-1, kura nu jau daudzus gadus retu reizi sapulcējas vairāk par pāris desmitiem braucēju. Kāds grib apgalvot, ka Alda Zēberga un Jāņa Bogdanoviča sniegums iepriekšējā desmitgadē bija mazāk vērtīgs?

Justs jāsumina ar šogad paveikto – rezultāti kļuvuši labi un stabili. Turklāt junioru klases ļoti plašā vecuma amplitūda Grencim lika cīnīties ar ievērojami vecākiem un pieredzējušākiem braucējiem, latvietis joprojām šajā ieskaitē ir viens no jaunākajiem. Jāturpina iesāktais darbs, jo tam tik tiešām ir jēga.

Jāņa Boka sezona lielā mērā izjuka līdz ar konstatēšanu, ka ar šo mašīnu, šādiem regulējumiem sportists nevar realizēt tādus startus, kā būtu vajadzīgs, lai izmantotu godam nopelnītās braucienu pirmās starta rindas. „Nav jēgas cīnīties, ja es startēju no pirmās rindas, bet pirmajā pagriezienā iebraucu piektais vai sestais,” sezonas otrajā pusē sūrojās Jānis. „Šī lieta mašīnai ir jāmaina, jo lielajā SuperBuggy konkurencē bez laba starta momenta nav, ko iesākt. Šobrīd pat viena otrā vieta braucienā brīžiem var nozīmēt zaudējumu, kur nu vēl cīņas no vidus pozīcijām. Es zinu, ka varu braukt ātri, man ir vieni no labākajiem apļu laikiem. Taču bez starta tam nav nozīmes.”

Šī bēda izpaudās arī braucienos un rezultātos. Boks lielā daļā trašu bija ātrs, taču nemitīgas cīņas ar priekšā esošiem bojāja rezultātus. Rezultātā čempionāts noslēgts 11. vietā. Jānis gan arī pirms sezonas kopvērtējuma pozīciju neuzstādīja kā pašmērķi: „Es zinu, ka varu būt ātrs, taču ne visos posmos. Līdz ar to apzinos, ka kopvērtējuma vieta nav tas mērķis, kura dēļ startēju.”

Ervins Grencis kopš debijas Eiropā progresē ar katru sezonu. Šogad valmierietis lielā mērā uzskatāms par SuperBuggy klases vadošās grupas braucēju. Tas, kas pietrūkst, ir veiksme un situācijas šo statusu pārvērst rezultātos, kas izdodas labākajiem šīs klases pilotiem. Tomēr tas, ka snieguma tendence soļo pareizajā virzienā, nozīmē, ka darītajam ir jēga un sportistam – potenciāls. Grencis, gluži kā dēls JuniorBuggy klasē, čempionātu noslēdza septītajā vietā, kas ir viens no visu laiku labākajiem rezultātiem Latvijas bagiju braukšanas vēsturē.

Žēl brāļu Andra un Jura Kuļikovsku. Sevišķi Andra gadījumā Buggy 1600 klasē droši var teikt – pietrūka veiksmes un tehnikas izturības. Andris ātruma ziņā pārliecinoši pretendēja uz top-10 pozīcijām, taču potenciāls netika realizēts nosacītu sīkumu dēļ.

Jura sniegums SuperBuggy klasē pārvērtās sezonas pēdējos posmos – pēdējā sacīkstē Itālijā vecākais no brāļiem soļoja pat fināla virzienā. Galvenais – abiem nenolaist rokas! Un visiem mūsējiem – paldies par labo sezonu!