Intervija ar Mārtiņu Svili
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Pavisam nesen, rallijā „Rāzna”, Mārtiņš Svilis pamanījās nobaidīt gan rallija organizatorus, gan skatītājus ar diezgan pamatīgu avāriju, kas diemžēl aizliedza šim pilotam turpināt cīņu par godalgoto trijnieku 2007.gada rallija čempionāta kopvērtējumā A8 klasē. Nu Mārtiņš jūtas daudz labāk, un bija gatavs mums pastāstīt par savu kaislību uz autosportu, kur viens no ievērojamākiem sasniegumiem – viņš ir jaunākais autotreka un rallijkrosa čempions Latvijā.
Kā ar veselību? Vai viss būs kārtībā?
Nu jau viss it kā ir normāli, bet pirmie mirkļi uzreiz pēc avārijas bija paši nepatīkamākie, jo nevarēju saprast, kurā rallijā vispār atrodos, kas notiek… Brīdī,kad ātrās palīdzības māsiņa prasīja kur esmu, man pilnībā pazuda filma – es esot atbildējis, ka esmu Liepājas rallijā Vecpils ātrumposmā…
Pēc avārijas mani patīkami pārsteidza daudzu sportistu attieksme, kuri zvanīja un apjautājās, kā ir ar veselību. Viena daļa rallija sabiedrības tomēr ir saliedēta.
Gribētu lielu paldies pateikt arī visiem tiem cilvēkiem, kas man palīdzēja pēc avārijas: Rēzeknes slimnīcas ārstiem, Ludzas ātrajai palīdzībai, sportistiem, rallija Rāzna organizatoriem.
Kā jums gadījās tāda avārija?
Precīzi neatceros. Liekas, ka visas neveiksmes sākās, jau pierakstot trasi, kad iepazīšanās mašīnai sāka strauji pazust motoreļļa un nepārtraukti bija jāseko līdzi eļļas līmenim motorā, tāpēc nesanāca nopietni pievērsties pašai braukšanai. Turklāt trasi pārbaudīt varēja tikai vienu reizi. Sacensību trešajā ātrumposmā neveiksmīgi uzsitām riteni. Llai gan tālāk braucās labāk un rezultāti ar katru ātrumposmu uzlabojās, tas atstāja savas sekas. Domāju, ka vienkārši biju pārāk noguris pēc iepazīšanās un trešā ātrumposma neveiksmēm, un uzdotais ātrums konkrētajā līkumā neatbilda manām reakcijas spējām. Ja nemaldos, tad pirms tam esošajā taisnē mums ātrums bija ap 180 km/h, tālāk sekojošajā līkumā kādi 150 km/h.
Vai tā bija smagākā avārija, ko esi piedzīvojis kā autosportists?
Gan no tehnikas bojājumu, gan veselības viedokļa – noteikti jā. Līdzšinējā karjerā ir bijušas vēl kādas divas avārijas. Vienās no autotreka sacensībām, ietriecoties nožogojumā, kuru turēja dzelzceļa sliede, satraumēju sprandu, salauzu roku, sliede sasliecās par 90o. Otra no iespaidīgākajām avārija bija Saaremas rallija pirmajā ātrumposmā, kur sasistā Subaru vizuālais stāvoklis līdzinājās „Rāznā” piedzīvotajam.
Kādi ir tavi turpmākie plāni attiecībā uz autosportu? Vai šī avārija tomēr nelika šo to pārvērtēt?
Pašu braukšanu pagaidām, liekas, tas neko īpaši nav ietekmējis. Droši vien tāpēc, ka viss tas moments ļoti ātri pārtrūka – atceros tikai to, kā piebraucām pie paša līkuma, pirmais apgrieziens un viss. Taču, kā būs, kad atkal iesēdīšos sporta mašīnā, nezinu.
Protams, šis atgadījums man lika padomāt par daudzām lietām un saprast, ka autosports nav vienīgā lieta dzīvē, bet šķirties no tā visa arī negribas. Jau tagad, kad nav braukts divus mēnešus, jūtu, ka velk uz ralliju. Pašreiz ir jāsalabo auto, arī pašam vēl šādas tādas veselības problēmas jāatrisina.
Par auto – sākumā domāju, ka izdevīgāk būs pārdot pa daļām un domāt citu variantu, bet Jānis Feldmanis palīdzēja atrisināt jautājumu par jaunu virsbūvi un tagad tā top.
Vai tavs stūrmanis vēl vispār sēdīsies tev blakus?
Liekas, ka viņš grib braukt vēl vairāk kā es, neskatoties uz to, ka viņš no „Rāznas”. visu pilnīgi skaidri atceras. Mans stūrmanis arī tika pie smadzeņu satricinājuma, taču viņam kūleņošana likusies ļoti ilga, neesot varējis sagaidīt beigas, savukārt man tas bija ātri – pie pirmā sitiena atslēdzos, pat ieplīsa mana ķivere…
Labi, pietiks par negatīvām lietām. Pastāsti, kā vispār izdomāji sevi saistīt ar autosportu.
Tas notika jau diezgan sen, 1999. gadā, kad man bija 17 gadi. Sāku braukt autokrosā, tad trīs gadus braucu rallijkrosā, 2001.gadā uzvarēju 2000 cm3 klasē ar aizmugures piedziņu. 2003.gadā pavisam nejauši pievērsos arī autotrekam, jo pilsētā uzbūvēja jaunu treka trasi, uzvarēju lielākajā daļā posmu un arī kopvērtējumā. 2002.gadā sāku startēt rallijsprintos un tā paša gada beigās bija mana debija rallijā – „Latvija 2002″. Rallijam pievērsos ne tāpēc, ka iepriekšminētās disciplīnas būtu apnikušas, bet jau sen, kad sāku braukt rallijkrosā, rallijs man vienmēr bija licies sirdij tuvāks. Bet šeit ir arī daudz negatīvas lietas, kuras nav tik izteiktas sacensībām, kuras notiek slēgtās trasēs.
Kādas?
Rallijs prasa daudz laika, lielu finansējumu, lai konkurētu, vajag daudz maz līdzvērtīgu tehniku.
Līdz šim piedzīvotās rallija sacensības lielākoties ir patikušas, organizatori paveic lielu un smagu darbu, un rallijs Baltijā ir augsta līmenī.
Tavi tiešie konkurenti rallijā ir nopietni – Vasaraudzis, Priednieks, Ivars Caune.
Nu, Vasaraudzi nevar uzskatīt par konkurentu, viņš ar vai bez WRC ir ļoti ātrs. Rallijā ir daudzi labi braucēji. Manā klasē Caune un Priednieks šogad ir ātri. Vispār es nekad neskatos savus rezultātus klasē, bet gan absolūtajā vērtējumā.
Tu droši vien arī trenējies?
Vispār ar treniņiem ir kā ir, bet pats vien esmu vainīgs, jo vienmēr nesanāk laiks. Nav tā, ka pilnīgi iztieku bez treniņiem, bet to ir stipri par maz, parasti iepriekšējās nedēļas nogalē, kas ir pirms rallija, izbraucam ar stūrmani pa kādu grantētu ceļu. Varbūt arī nepietiekamo treniņu dēļ, braucot rallijā, vienmēr ir mazliet pietrūcis līdz vēl augstākam rezultātam.
Vai tavai iepriekšējai veiksmīgajai karjerai autokrosā un trekā te ir nozīme?
Starp ralliju, rallijkrosu un autotreku ir diezgan liela atšķirība. Pirmkārt, rallijā brauc divi cilvēki, otrkārt – „jāvelk” līdz finišam. Rallijkrosā vai autotrekā, ja nesanāk kāds no iebraucieniem, tas netraucē turpināt cīnīties par uzvaru.
Kad sāku braukt, padomus man deva tēvs Modris Svilis. Pārējo esmu apguvis praksē, mācoties no savām kļūdām. Agrāk braucu ļoti agresīvi, ar lielām sānslīdēm, tagad gan braukšanas stils ir izmainījies, tas ir slaidāks, bet arī ātrāks. Slaida braukšana ir ātrāka kā agresīva, tikai tā prasa ļoti lielu precizitāti. Piemēram, pilnpiedziņas mašīnu kritiskā situācijā, braucot ar sānslīdi, ir daudz vieglāk savaldīt, nekā braucot slaidi.
Tik sen esot autosportā, noteikti esi piedzīvojis arī kādas prātā paliekošas gonkas.
Visvairāk jau atceras tās kuriozākās. Vienā no „Latvijas” un ziemas rallijiem Gulbenē, pierakstot trasi, labu gabalu pirms finiša, kļūdījāmies ar virzienu. Protams, sapratu to sacensībās, kad krustojumā mūsu virzienam priekšā bija lenta un aiz tās -skatītāji.
Vai esi rallijā sev izvirzījis kādus konkrētus mērķus?
Mans mērķis ir ne tikai uzkāpt uz pjedestāla. Man vairāk patīk vienkārši ātri braukt, vilina braukšanas azarts un sacensība ar citiem.
