Intervija ar Māri Neikšānu

Ilze Aperāne

Māris nenoliedzami pašreiz ir topā – izcīnot augstāko sasniegumu Latvijas rallija vēsturē, šis pilots ir pierādījis, ka ieguldītais darbs pēc laika nes arī augļus. Kamēr iespaidi vēl svaigi, nolēmām iztaujāt Māri par piedzīvoto Somijā un, protams, nākotnes plāniem.

Stāsti visu par Somiju – kāda bija jūsu taktika, kā tikāt pie tik apsveicama rezultāta, par trases īpatnībām…

Pateicoties visiem mūsu atbalstītājiem un ģenerālsponsoram „Latvijas Mobilais Telefons” uz pasaules čempionāta posmu Somijā mūsu komanda devās ceturto gadu, jau ar uzkrātu vērtīgu pieredzi. Šoreiz taktika bija braukt piesardzīgi, lieki neriskējot, necensties uzrādīt maksimāli augstu rezultātu atsevišķos ātrumposmos, bet vairāk domāt par labu vietu finišā. Tas attaisnojās. Bija tā, ka es braucu „zem” sava tempa, gribējās ātrāk, taču zināju, ka ātrāk braucot Somijā, var nonākt kādā grāvmalē, atsisties pret kādu akmeni vai tamlīdzīgi, jo tie ceļi ir diezgan viltīgi un katrā dopā rodas kādi neparedzēti apstākļi, kā piemēram, akmeņi, izsistas bedres, metoši tramplīni… Tāpēc pirmo dienu braucu tiešām piesardzīgi, arī taupot tehniku, bet uz sestdienas vakaru jutu, ka esmu iebraucies, arī stenogramma bija pierakstīta ļoti labi. Tā nu kāpināju tempu un arī rezultāti neizpalika – otrā, trešā, ceturtā vieta atsevišķos dopos. Pēc pirmās dienas bija regrupings – tas bija viens no iemesliem, lai brauktu, nepieļaujot kļūdas un nākamajā dienā startētu no labākas starta pozīcijas.

Un kā ar konkurenci?

Konkurence, protams, ir ļoti nopietna – katrs uz pasaules čempionāta posmiem brauc ar savu mērķi. Citam svarīgāk ir samērīties spēkiem ar citiem konkurentiem, uzrādot labus rezultātus atsevišķos ātrumposmos, nepievēršot tik lielu uzmanību rezultātam rallija finišā. Mūsu mērķis bija pēc iespējas labāks rezultāts finišā.

Vai nebija tā, ka tomēr iepriekšējā Somijas pieredze arī palīdzēja?

Nosacīti, jo iepriekšējo reizi es tur biju braucis pirms trīs gadiem ar priekšpiedziņas mašīnu un tikai kādus divpadsmit ātrumposmus, līdz sanāca avarēt. Šogad mūsu priekšrocība, salīdzinājumā ar konkurentiem, kuri piedalās Somijas rallijā vairākus gadus pēc kārtas un ir niansēs iepazinuši ātrumposmus, bija tas, ka apmēram 40% no trases bija jauna.

Nevaru nosaukt vienu konkrētu uzvārdu, ko būtu uzskatījis par savu sīvāko konkurentu, jo tas tomēr ir pasaules čempionāts, kur visi ir nopietni braucēji un nopietni konkurenti. Vienīgi somu braucējs Metsala – viņš pirms sacensību pēdējās dienas mums bija septiņas sekundes priekšā un nolēmām mēģināt viņu apsteigt, kas arī mums izdevās.

Cik noprotu, tad tavs tēvs ir tas, kurš arī visu koriģēja sacensību laikā?

Jā, pirms sacensībām kopīgi izdomājām komandas taktiku, pēc kuras arī turpmāk vadījāmies. Galvenais komandas vadītājs bija tēvs, daudz palīdzēja Andis, kurš darbojās gan servisa zonās, gan deva savus padomus braukšanā. Vēl mums komandas vadīšanā pieslēdzās ļoti zinošs un pieredzējis cilvēks no Lietuvas – Egidius Titunas. Viņam ir plašas zināšanas par sporta automašīnām, arī pasaules čempionātu pieredze.

Bez komandas darba nekas tāds praktiski nebūtu bijis iespējams. Arī mehāniķi teicami pastrādāja un nopietni defekti mūsu mašīnai neradās. Vienīgais, pirmajā dienā salūza stūres mehānisms, kas lika braukt vēl piesardzīgāk, lai tiktu līdz servisa zonai un defektu novērstu. Mehāniķi priekšējo piekari ar stūres mehānismu nomainīja 27 minūtēs! Drošības nolūkos mēs nomainījām visu priekšējo un aizmugurējo piekari arī otrajā dienā, jo braucot pa špūrēm un akmeņiem, lēcienos mašīnas piekarei ir ļoti pamatīga slodze, negribējām pieļaut, lai kaut kas salūst un tāpēc būtu jāizstājas.

Un cik izmaksāja šis viens posms?

Daudz. Precīzu summu gan negribu minēt.

Noteikti uzskati šo par savu lielāko sasniegumu?

Jā, tas ir mans nozīmīgākais sasniegums. Pagaidām Latvijai šis ir augstākais sasniegums pasaules čempionātā rallijā. Esmu ļoti priecīgs. Varbūt citreiz esmu guvis lielāku gandarījumu no braukšanas un cīņas – piemēram, pirmajā šīs sezonas posmā Gulbenē, kur līdz pēdējam ātrumposmam cīnījos ar Vorobjovu un izcīnīju uzvaru tieši pēdējā ātrumposmā. Somijā bija mazliet savādāk – es braucu taktiski pareizi, vietām piesardzīgāk, bez kļūdām, mērķējot uz maksimāli augstu rezultātu rallija finišā.

Un kādi ir plāni nākamajai sezonai?

Brauksim visu Latvijas čempionātu. Par braukšanu ārpus Latvijas – varbūt brauksim vienu, varbūt vairākus pasaules čempionāta posmus. Ja tā, tad tie varētu būt Anglijas, Somijas un Polijas posmi. Tas, vai braukšu es vai Andis, nav īsti izlemts. To izlemsim gaidāmajā ziemā.

Kā tev liekas, vai tuvāko gadu laikā kādam Latvijas braucējam vispār ir izredzes uzvarēt N4 grupā Somijā?

Pie ļoti lielas veiksmes. Esmu runājis ar vairākiem ārvalstu sportistiem un arī viņi apstiprina to, ka lai labi nobrauktu Somijā, tur ir jābrauc vismaz divi trīs gadi un visu laiku jāpilnveido stenogramma, jāpārzina sarežģītās vietas. Piemēram, Urmo Aava tur brauca sesto gadu un vēl šogad atzina, ka ir nepilnības stenogrammā un viņš nevar pabraukt tik ātri, kā paši somi.

Kāda izskatījās sagatavošanās programma pirms brauciena?

Tas viss sākās jau ziemā, kad mums bija speciāli izstrādāta fiziskās sagatavotības treniņprograma. To izstrādāja Andris Feldmanis, viņš deva daudz padomus, kā gatavoties sezonai un pasaules čempionātam. Un arī divas nedēļas pirms sacensībām ievēroju režīmu, ka gulēt gāju 23, cēlos pusseptiņos, jo tieši šāds dienas režīms ir Somijā sacensību laikā. Šo gadu laikā esam atklājuši dažādas nianses, kā jāgatavojas pasaules čempionātam – pat uzturam ir būtiska loma. Ja fiziski to visu var izturēt arī bez īpašas sagatavošanās, tad galvai tomēr visu laiku ir jābūt pilnīgi skaidrai un maksimāli jākoncentrējas.

Jūs esat vienīgā komanda Latvijā, kurai ir tik punktuāli izstrādāti mērķi katrai sezonai. Kā šī plānošana notiek?

Parasti sezonas sākumā izlemjam, kurš ar ko brauks un kādās sacensībās. Lielākā daļa treniņi notiek pirms sezonas sākuma – gan ziemā, gan pavasarī un tad vasarā attiecīgi skatāmies, kā iet. Parasti sezonas sākumā jau ir izplānots, kurš brauks uz pasaules čempionātu, tas pilots tad arī tam nopietni gatavojas.

Nav noslēpums, ka latviešu fani Somijā kārtējo reizi izcēlās (piemēram, pirmās dienas speciālajā ātrumposmā „Killeri”). Vai tev ir arī svarīgs fanu atbalsts?

Protams, jā. Jutos kā pašmāju čempionātā – katrā dopā bija Latvijas karogi, mūsu komandas karogi un kāds pūlītis oranžā tērpti cilvēki. Tas sagādā prieku, ka tik daudzi seko līdzi mūsu gaitām. Varbūt arī tāpēc tik ļoti vēlējos tikt līdz finišam, jo atceroties pagājušo gadu, kad Andis avarēja un visi fani bija galīgi sašļukuši, šogad negribējās to atkārtot.

Mazliet atvirzoties no Somijas tēmas – papētot tavu auto sporta vēsturi var secināt, ka esi ar diezgan pamatīgu pieredzi – esi braucis gan kartingos, gan krosā, trekā un vēl citur… Vai tu tikti apzināti virzīts uz šīm nodarbēm?

Nē, nekas tāds nenotika. Sākotnēji mūs pat sūtīja kaut kādās mūzikas un mākslas skolās : ). Be, kad sāku braukt kartingos, tad laikam tā lieta paķēra. Jau pašā sākumā jutos ļoti stabili un savās trešajās sacensībās novinnēju Baltijas čempionāta posmu un sezonā izcīnīju Latvijas čempiona titulu. Pēc tam pārgāju uz autokrosu un rallijkrosu, kur ar Andi spējām uzrādīt labus rezultātus. 2001. gadā kļuvu par čempionu gan autokrosā, gan rallijkrosā, kas līdz šim man bija nozīmīgākais panākums. Un tad bija izvēle – vai nu startēt Eiropas čempionātā autokrosā vai rallijā.

Atceros, ka vēl pirms kāda laika jūsu mājas lapā bija konkrēts mērķu uzskaitījums un viens no šiem mērķiem bija tu vai Andis kā rūpnīcas komandas pilots… Pēc kā tu tagad tiecies rallijā?

Tad, kad pirkām pasaules līmeņa mašīnu Super 1600 Ford Puma, tad mums tiešām bija tāds mērķis un domājām, ka ieguldot lielu darbu, nonāksim arī pie šī sapņa realizācijas, taču pēc laika, iepazīstot pasaules rallija virtuvi, sapratām, ka tas ir aizvien nereālāk. Nepieciešamais finansējums junioru klasē ir,sākot no 500 000 eiro. Protams, ja ir liela nauda, var nopirkt sev vietu komandā un braukt.

Es nesaku, ka visas cerības ir zudušas, jo dzīvē jau visādi gadās, bet ilūzijas par to, ka varētu tikt kādā komandā tikai tāpēc, ka esi labs gāzētāj,s gan laikam ir atmestas…

Kā tu raugies uz Latvijas ralliju?

Protams, kā jau to saka daudzi, līmenis ir audzis pamatīgi, it sevišķi N4 grupā, kur sabūvētas daudz jaunas mašīnas. Ļoti daudzi tagad grib būt pirmie, tāpēc tiek pildīti „mājasdarbi”, jo bez treniņa nekur tālu netiksi.

Arī organizatori ir devuši savu daļu ieguldījuma. Prieks, ka Juris Sprūde ir atdzīvinājis „Latvijas” ralliju. Tāpat ļoti priecātos, ja nākamgad Latgale būtu čempionāta posms, jo tas taču ir tik forši, ja var braukt pa jauniem ceļiem!

Kur nu bez intrigām…

Vērpt intrigas man nepatīk, labprāt ar visiem sportistiem uzturu draudzīgas attiecības. Man priecē, ka tieši N4 grupā ir tik daudz ātri braucēji, kas iegulda lielu darbu treniņos. Tāpat prieks arī par mūsu komandas biedru Arti Štrausu, kurš sāka braukt rallijā ar ne īpaši jaudīgu pirmo Golfu un tagad, pārsēdies uz Clio, ir absolūts priekšpiedziņas klases līderis.

Lai arī starp mani un Vorobjovu valda šis konflikts, es tomēr atzīstu, ka viņš ir pašreiz ātrākais rallija pilots Latvijā.

Ir jau nācies caur dažādiem cilvēkiem dzirdēt arī pārmetumus par šī gada sniegumu Somijā pasaules čempionāta posmā, esot braukuši sēņot un vēl dažādas „gudrības”. Tā laikam ir tipiskā latviešu skaudība. Bet lūdzu – aizbrauciet uz Somiju un iebrauciet pirmajā sešiniekā! Ko dotu tas, ja es būtu nobraucis pāris dopus ar otro trešo rezultātu un pēc tam avarējis? Vai tad kāds to atcerētos pēc pāris nedēļām?

Nobeigumā vēl jautājums par brāli. Kāds ir tavs viedoklis par Anda gaitām auto sportā?

Uzskatu, ka no pašiem pirmsākumiem esam braukuši ļoti līdzīgi. Ļoti labi viņš ir progresējis pēdējā sezonā, pārsēžoties uz pilnpiedziņas mašīnu. Nepilnas sezonas laikā viņš ir sasniedzis manu līmeni. Tas, pateicoties nopietniem treniņiem, turklāt daudz esam pamācījuši gan es, gan tēvs. Ja es pats mācījos, kā tikt galā ar vadāmību pilnpiedziņas mašīnā un jaudu turbo dzinējam, tad Andim šī informācija un daudz citas nianses jau uzreiz tika iedota.