Intervija ar Ivaru Vasaraudzi

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Šķiet, ka Ivaram Vasaraudzim nav grūtību sacelt ap sevi pozitīvu ažiotāžu -ienākot Latvijas rallija apritē, jau pirmajā gadā viņš pieteica sevi kā nopietns konkurents, savukārt pagājušā gada nogalē visus rallija līdzjutējus pārsteidza ar Latvijā ko nebijušu- Mitsubishi markas WRC automobili. Tagad jau liekas pierasti, ka katrās sacensībās pie sarkanās bultas stūres redzam Ivaru. Bet kā ar nākotnes plāniem?

Vai ir doma atgriezties N4 klasē? Un ja jā, tad kādā nolūkā un ar kādu mašīnu?

Viennozīmīgi uz šo jautājumu pašlaik nevaru atbildēt – kādā statusā un ar kādu domu… Nezinu.

Uz nākamo sezonu atkal ir plānots WRC, doma izbraukt kādu pasaules posmu, bet tas lielā mērā ir atkarīgs no Mitsubishi komandas nostājas.

Kas tie varētu būt par posmiem?

Noteikti ne Somija. Tagad nevaru precīzi pateikt, bet varētu būt Sardīnija vai Portugāle. Skatāmies tādu ralliju virzienā, kas būtu vairāk sarežģīti, nevis ātri, jo es daudz labāk jūtos uz līkumainiem ceļiem, kur daudz pašam jāstrādā.

Un kāpēc ne Somija?

Nu, tā, manuprāt, ir rallija augstskola un ja tur grib kvalitatīvi nobraukt, nevis vienkārši finišēt, tad jāpavada vismaz gads viņu vietējā čempionātā, kas, starp citu, ir ļoti interesants. Tādā veidā, braucot šos posmus dažādos reģionos, var bez stresa apgūt turienes ceļus un pēc tam mēģināt braukt jau WRC posmu. Ir daudz runāts ar sportistiem, kas Somiju ir braukuši un visi kā viens atzīst – ja grib braukt uz rezultātu, pirmā reizē to ir neiespējami izdarīt. Tie ceļi ir tik specifiski – gan ātri, gan, protams, tramplīni, kas mūsu uztverē tāds mazs paugurs vien ir, bet tajā ātrumā uzlecot, var attapties kādā grāvmalē. Un vai ir jēga braukt ar WRC mašīnu tikai tūrisma pēc?

Ir zināms, ka Māris Neikšāns Somijā piekopa stingru taktiku, kā ralliju nobraukt stabili un līdz galam. Vai jūs plānotajos WRC posmos arī ko tādu domājat darīt?

Tagad, protams, grūti pateikt, kādu taktiku tieši mēs izvēlētos. Protams, gribās jau kaut ko parādīt arī citiem, bet saprāta robežās. Negribas aizbraukt un pirmā ātrumposmā kaut ko nonest vai salauzt, tā pieredze ir jākrāj. Gribās arī salīdzināt, cik tālu no manis ir aizbraucis Urmo Aava.

Vai tu domā, ka jūs abi tagad varētu braukt vienlīdzīgi (ar tehniski vienādām mašīnām)?

Viņam tā pieredze ir jau diezgan liela, pat braucot ar priekšpiedziņu. Tāpēc pieļauju, ka nē, jo trīs četru gadu pieredze pasaules rallijā arī dod daudz. Viņš to vien dara, kā brauc rallijā, arī mašīna ir noregulēta ļoti labi. Domāju, ka viņš varētu būt pārāks jebkurā ziņā. Var jau būt, ja uz mēnesi es ar Valdi pievērstos tikai testiem un treniņiem, mēs būtu blakus rezultātos.

Taču izīrēt šāda tipa mašīnu nav joka lieta. Kāds bija jūsu mērķis, zinot, ka Latvijā konkurenti jums praktiski nebūs?

Primārais bija saprast, kas tas vispār ir par zvēru. Un ņemot vērā, ka tas ir viens no kvalitatīvākajiem WRC aparātiem, kāds ir Latvijā redzēts, tad pagājušogad bija vēlme pamēģināt. Šogad, pateicoties atbalstītājiem, ir iespēja to visu turpināt. Un kāpēc gan neizmantot? Mēs esam rallijā jau šo to sasnieguši un viens no iemesliem, kāpēc nonācām pie slēdziena šo auto īrēt, bija vēlme pamēģināt ko jaunu.

Protams, bija liela ažiotāža, kad tāda mašīna parādījās Latvijas rallijā un tu noteikti vislabāk izjuti atšķirības šajā auto. Kas ir būtiskākais, salīdzinot A grupu un WRC automobili?

Nu, atšķirība tāda, ka tā vienkārši ir WRC mašīna! A grupa ir cita klase, lai gan uz tās pamatiem sākotnēji tika būvētas WRC mašīnas. Šeit ir atļauts izmainīt transmisijā amortizatoru gājienus, A grupā tas bija diezgan ierobežoti. Nerunājot par pārējo – visa ātrumpārslēgšanās, shēmas, kā tas notiek… Ir atsevišķas nianses pie dažādām lietām. Kādreiz, redzot WRC apskatos, kā tās mašīnas sagriežas un pēc tam ilgi nevar uzsākt braukt, domāju, ko tas pilots var muļļāties. Tagad, kad pats esmu aizvadījis pāris gonkas ar šo mašīnu, saprotu, kāpēc var noslāpt piecas reizes pēc kārtas (uzsākot braukšanu).

Gribu piebilst, ka komanda, no kuras mēs īrējam mašīnu, tehniski mūs nodrošina pilnībā. Un tas ir ļoti svarīgi, ka es varu braukt rallijā un nesatraukties par to, ka nolauzīšu kādu bamperi vai salūzīs kārba, jo zinu – ja tikšu līdz servisa zonai, tas viss tiks nomainīts precīzi un laikā. Piemēram, pirms Siguldas rallija testos mums nobrauka ātrumkārba. Komanda visu nomainīja un mēs mierīgi varējām braukt tālāk.

Domāju, ka arī trenējies?

Nebūšu oriģināls un, diemžēl atbildēšu noliedzoši. Nu labi, šajā gadījumā es vēl izšļūcu uz to, ka braucu ar tādu mašīnu, kuru vienkārši nevar salīdzināt ar N grupu. Bet šo salīdzināšanu nevar veikt vienmēr un visur, jo ir trases, kur es ar WRC mašīnu neko nevaru izdarīt, kur visu nosaka ātrums, nianses, kuru dēļ N grupa brauc man blakus. Piemēram, Jaari Kettoma šogad Somijā brauca pa priekšu WRC mašīnām, lai gan pirmo reizi brauca šo posmu. Arī nacionālajā čempionātā viņš kabina šiem auto. No tā var secināt – ja ceļi ir cietāki un ātrāki, šo (WRC) mašīnu priekšrocības nav tik milzīgas. Savukārt ja dops ir sarežģīts, ar smagu grunti, kur daudz jāstrādā, tad gan šī mašīna vienkārši aizbrauc pa priekšu.

Nereti izskan jautājums, kāpēc jūs gandrīz visas gonkas aizvadāt tikai Latvijā? Ir taču arī aizrobežas sacensības…

Par Lietuvu mana nostāja ir strikti negatīva, jo rezultāti vienmēr tiek koriģēti ne par labu mums (lielākoties visiem latviešu braucējiem). Un ņemot vērā, ka tagad visa cīņa notiek nevis par sekundēm, bet tās desmitdaļām, tad paļauties uz kādu lietuviešu tiesnesi, kas pēc saules pateiks, kurš šodien uzvarēs… Nu nē. Ceļi tur, kā jau visā Baltijā, ir interesanti, bet organizācijas tēma ļoti klibo. Igaunija… Pirmkārt, viss mans rallija grafiks ir pakārtots darbam, jo mēs ar to naudu nepelnām, tāpēc reāli vienkārši neatliek laiks braukt tik sacensības, cik varbūt gribētos. Vienīgi Igaunijā ceļi Ottepes apkārtne ir ļoti interesanti, bet tā kā tur notiek aktīvi asfaltēšanas darbi, arī tur vērtīgo braucamo posmu paliek mazāk.

Atceros, ka braucām vienreiz Ottepē – bija 14 WRC mašīnas un bijām mēs, tāda trijotne – es, Raidams un Grajzins, kas cīnījāmies starp šīm mašīnām. Tikai tas viss turpinājās līdz desmitam dopam, kur pieraksta kļūdas dēļ avarējām. Bet pats labākais bija, ka ienākošais ātrums šajā avārijas līkumā mums bijis lielāks kā Marko Martinam (tajā pašā rallijā). Tikai neliela atšķirība izejošā ātrumā, ka Marko aizbrauca tālāk, bet mēs tur palikām. Bet tajā pašā vietā vēl kādas sešas mašīnas apgāzās.

Vispār jau uzskatu, ka Latvijā ir visaugstākais ralliju līmenis no visām trim valstīm. Šeit cilvēki nopietni strādā pie organizēšanas, pats to labi varēju izbaudīt, braucot ar Jāni Krastiņu kā Safety mašīna „Rāznā”.

Tādas lietas gan ir grūti prognozēt, bet tomēr – vai tu uzskati, ka joprojām būtu pirmais, ja Latvijā, piemēram, TOP desmit braucējiem visiem būtu tādi auto kā tev?

Rallijā ne vienmēr viss ir atkarīgs tikai no braucēja, lielu lomu spēlē daudzie blakusapstākļi. Ja tā padomā, tad laikam esam gan diezgan stabila ekipāža, jo izstāšanās mums notiek vidēji vienreiz gadā un, protams, Talsos. Konkurence ir sūra un ja grib ko sasniegt, ir jāiegulda darbs, kā to dara Neikšāni. Cepuri nost Anda priekšā, kurš ienāca N grupā un pieteica sevi kā stiprs un stabils braucējs. Arī Vorobjovs un Egle. Mārtiņš Būčiņš mani patīkami pārsteidza – ja Liepājā varēja vēl teikt, ka tā jau ir viņa mājas gonka, tad Rāznā tomēr pierādījās, ka tā nav sakritība, bet gan viņa meistarība.

Nu jā, ja es tagad atgrieztos N grupā, viegli nebūtu… Ar tādu attieksmi, kā es tagad pieeju rallijam, nāktos daudz piestrādāt. Atliek mazliet izkrist no aprites un viss jau palaists garām.

Ikdienā uz ceļa palīdz tas, ka brauc rallijā?

Kreisās kājas bremzēšanu ielas braukšanā gluži neizmantoju. Rallija pieredze palīdz paredzēt un izvairīties no avārijas situācijām.

Vai tevi kā rallistu nekaitina lēni vai nemākulīgi auto vadītāji?

Mani nekaitina izteikti lēna braukšana, bet sapņotāji – cilvēki, kuri nezin, kā nokļūt no punkta A punktā B. Brauc un brīnās. Savukārt dažiem vadītājiem tāda lieta kā pagrieziena rādītājs vispār ir aizmirsta uz visiem laikiem. Viens neparāda pagriezienu, aizmugurē braucošais par to sastresojas un sāk haotiski nēsāties pa ceļu, un, nervozējot par priekšā braucošo, nepamana divas mašīnas sev blakus, nones tās, iekrāmē vēl kādam sānos un avārija gatava!

Laikam dažreiz sanāk sastapt arī ceļu policistu?

Nu… Šad tad sanāk. Taču visi sodi man ir bijuši tikai un vienīgi par ātruma pārsniegšanu.

Ir jau tādi foršie ceļu policisti, kuri mani atpazīst un tāpēc par pārkāpumiem saprāta robežās izsaka tikai brīdinājumu. Savukārt citi tieši otrādi – tikai tāpēc, ka esmu rallists, gatavi man sastādīt mega protokolu par niecīgu pārkāpumu.

Vai vari sniegt kādus padomus jauniem braucējiem, kas vēlas mācīties no tavas braukšanas prasmes?

Var braukt ātri, bet tas ilgi nesanāktu. Kā jau katrā sportā – visam jānotiek progresīvā veidā. Nekad nevajag pārvērtēt savas spējas. Daudzas lietas ir jāsabalansē. Ja es, piemēram, ar WRC mašīnu līkumu varu izbraukt ar vienu ātrumu, tad, N grupā braukdams, fiziski tik ātri nevarētu izbraukt, jo tā mašīna vienkārši vairs tad neturas uz ceļa. Vienmēr ir obligāti jāizvērtē situācija un jāpadomā arī par citiem, ne tikai par sevi.

Vai tev ir kāds mērķis, ko vēlies sasniegt rallijā?

Tas tomēr man ir hobijs, jo kā jau teicu – naudu ar to nepelnu. Vairāk vai mazāk rallijā esmu sasniedzis visu, ko savu iespēju robežās varēju sasniegt. Nu jā, vēl jau paliek tā vēlme nostartēt pasaules čempionātā, paskatīties to virtuvi, komandas dzīvi. Apmēram man jau tas ir skaidrs, braucot ar šo komandu šeit, Latvijā – varu izbaudīt visu pasākumu.

Cik gados tu vispār sāki braukt rallijā? Kā līdz tam nonāci?

Tas bija 2000. gadā, man tad bija 28 gadi. Vēlu. Arī mašīnu iemācījos vadīt salīdzinoši vēlu – kādu 12 gadu vecumā. Kā jau lielākajai daļai, arī man pirmā problēma bija ne(noslāpšana), uzsākot braukšanu.

Autosportā vispār mani ievilka nelaiķis Jānis Kalnājs, kurš pats brauca kartingos, pēc tam autokrosā un tad – rallijā, kur es kā viņa mehāniķis pavadīju ļoti daudz laika. Daudz sēdēju viņam blakus, tad arī man bija iespēja samācīties dažādas nianses. Paralēli tam visam, es pats braucu motokrosā, bet tur tas pasākums nosacīti izjuka. Bet tā kā braukšana ar mašīnu ļoti patika, tad 1995. gadā tiku pie savas pirmā auto un tā bija pilnpiedziņa – Audi Quattro, ar kuru tad arī samācījos kārtīgi braukt. Bijām tāds domubiedru pulciņš, kas regulāri braukājām pa dīķi Beberbeķos un dažādiem laukumiem. Taisījām mazās vakara gonkas. Tajā laikā arī Pauls Timrots organizēja sacīkstes, kurās pats interesantākais bija fināla brauciens ar žiguli, kuram stūres mehānisms uzlikts otrādi – stūri griez pa labi, mašīna brauc pa kreisi, un ar tādu bija jābrauc dažādi elementi. Interesanti.