Intervija ar Jāni Vorobjovu
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Jānis Vorobjovs ir rallija pilots, kurš, kā jau katra izcila personība, izsauc pretrunīgu reakciju – vieni Jāni apbrīno par viņa neaprakstāmi ātro un skatāmo braukšanas stilu, citi – vīpsnā par intrigām, kas, diemžēl, arī apvij šo pilotu. Lai nu kā arī būtu, risinot sarunu, man par lielu izbrīnu, Jānis uz visiem jautājumiem atbildēja ar lielu racionalitāti, lai gan ik pa brīdim atgādinot veco teicienu, ka viss atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa, kas ir arī liela daļa no veiksmes formulas rallijā un ne tikai.
Protams, pirmais jautājums no vēstures lauciņa – par tavu rallija gaitu sākšanu…
Kādā otrā klasītē skolā mums vaicāja, par ko mēs gribam kļūt un es jau tad atbildēju – būšu rallists. Biju arī redzējis filmu “Rallijs”. Tas vienkārši bija mans sapnis. 1986. gadā, kad man bija 13 gadi pavisam nejauši iepazinos ar Niku Krasņikovu, kas tad arī ķērās pie mana sapņa realizācijas – viņš burtiski mani aizrāva ar to, cik perfekti brauca, es apbrīnoju šo cilvēku. Daudz laika pavadīju, sēžot Nikam blakus, kamēr viņš trenējās – izbraucām visus vecos, labos dopus – Kangarus, Tīnūžus…
Un kad bija tavs pirmais rallis?
1993. gadā rallijs “Etna ferum”.
Kādi auto ir bijuši tavā īpašumā, braucot rallijā?
Žigulītis (gan priekšas, gan pakaļpiedziņas), VW Golf Sinhro, Audi Quattro, Toyota Celica, Opel Ascona B, bet ik pa laikam atgriezos pie Subaru. Tā ir mana absolūti mīļākā mašīnas marka, arī no visām ielas mašīnām tieši STi bija man vistuvākais auto.
Bet tagad tu rallijā tomēr brauc ar Mitsubishi.
Jā, un tas ir tāpēc, ka Mitsubishi var lētāk iegādāties un arī uzturēšanas izdevumi ir mazāki. Subāram visas detaļas ir jāpasūta no Prodrive rūpnīcas, bet Mitsubishi rezerves daļas var vieglāk iegādāties. Mana ielas mašīna, kas arī ir Evolūcija, ir kā trešais rezerves daļu veikals mūsu sporteniekam : ). Atšķirība izmaksās starp šīm abām markām ir apmēram 40 000 latu… Tomēr jāsaka, ka ik pa laikam atgriežos pie domas, ka varētu atkal pāriet uz Subaru.
Vai rallijā esi bijis tikai pilots?
Varētu teikt, ka jā. Vienu reizi pasēdēju blakus Nikam, kad viņa stūrmanis netika. Biju ļoti pārbijies…
Taču Guntis (Ervalds) laikam nav tavs vienīgais stūrmanis?
Nē, mans stūrmaņu klāsts ir diezgan plašs. Stenogrammu man ir lasījuši Aigars Štelfs, Andis Vilciņš, Agris Piegāznis, Edgars Zveja, Džo Labuckas, Arnis Mellups, Ints Marcinkēvičs. Esmu braucis kopā arī ar divām dāmām – Līgu Stirnu un Ilzi Blūmu. Ar pēdējo mums izvērtās ļoti skaista sacīkste – tā bija “Latvija 2004”. Tiešām tas ir rallijs, ko atceros tikai ar pozitīvām emocijām.
Un kā tu „atradi” tik labu stūrmani, kāds ir Guntis?
1999. gadā startēju “DTC” komandas sastāvā un Guntis tur bija kā menedžeris, katrā ziņā – daudzprofila cilvēks. Manam toreizējam stūrmanim Aigaram Štelfam bija veselības problēmas, tāpēc nebija skaidrs, vai viņš varēs turpināt braukt. Bija kādas trīs vai četras gonkas, pirms kurām prasīju Guntim, vai viņš varēs izlīdzēt, ja Aigars nevarēs braukt. Guntis ar lielāko prieku bija gatavs palīdzēt. 2001. gadā pirms “Latvijas” rallija sapratu, ka Aigars vairs nevarēs braukt un atkal uzdevu Guntim šo pašu jautājumu. Guntis atbildēja apstiprinoši, bet kad pateicu – labi, tad rīt braucam, tad, protams, viņam iestājās mazs šoka moments : ).
Vai tavs stūrmanis nav izrādījis vēlmi pats pasēdēt pie stūres?
Vienu reizi pirms mūsu sadarbības sākuma ar Gunti aizbraucām uz kādu ātrumposmu. Viņš man parādīja savas auto vadītāja prasmes, jo gribēja pamēģināt vienu gonku startēt pats pilota krēslā. Tad pie stūres apsēdos es un pēc šī brauciena Guntis pateica, ka vēlme būt par pilotu ir pārgājusi.
Kāda izskatās jūsu stenogramma?
Man ir klasiska PSRS izlases stenogramma ar pāris mūsdienu modifikācijām. Esmu nobraucis ļoti daudz kilometrus Karēlijā, kur arī pieslīpēju stenogrammas nianses, tāpēc varbūt tagad braucot tā sanāk labāka uz līkumotiem un tramplīniem bagātiem ceļiem. Šādi ceļi arī man pašam labāk patīk.
Kura sacīkste tev ir palikusi visspilgtāk atmiņā?
Tā noteikti bija 2003. gada “Kurzeme”, kur cīnījāmies ar Staņislavu Grjazinu. Kad braucām uz Liepāju, Guntis man teica, ka vienīgais konkurents, par kuru mums ir jādomā, ir Viktors Lebedevs. Otrās dienas pirmajā ātrumposmā uzrādījām labāko laiku, pēc tam sekojošajā garajā pārbraucienā Guntis mani mazliet “atdzesēja” teikdams, ka mums jādomā par Latvija čempionātu. Bet notika tā, ka Lebedevs tehnisku iemeslu dēļ izstājās un uz to brīdi jau Grjazinam zaudējām 40 sekundes. Sapratu – jādara viss, lai šo pārsvaru pēc iespējas samazinātu. Finišā mēs no viņa atpalikām par 6,9 sekundēm…
Bet spožākās uzvaras noteikti vēl tikai sekos!
Un tavi tituli rallijā?
Hmm… N4 grupā esmu bijis trīs reizes vicečempions un vienreiz čempions.
Ko tu domā par savu rallija karjeru – kā tā laika gaitā attīstījusies, kas vēl jāsasniedz?
Visu izsaka viens vārds – darbs. Esmu daudz strādājis, lai pats sevi uztrenētu līdz tādai braukšanas mākslai, kādu esmu sasniedzis. Šos treniņus atspoguļo kaut vai daži cipari – ar rallija mašīnu esmu nobraucis šajā sezonā 1500 kilometrus, bet ar treniņu mašīnu – 40 000 kilometru…
Pēc tā var secināt, ka treniņi notiek ļoti bieži?
Nu jā… Cenšos trenēties vienu vai divas reizes nedēļā, kopsummā nobraucot 800 kilometrus, kā arī dienu pirms sacensībām piedalos treniņos, kas ir saskaņoti ar pašvaldībām. Katru reizi tie ir jauni ceļi, kur es braucu. Taču ja runājam par trasēm, tad vismīļākās vietas man noteikti ir Cēsu pusē – tās man ir kā otrās mājas. Savukārt mīļākaisrallijs man ir Sārema – parasti tur valda ļoti nepiespiesta atmosfēra, jo tas ir sezonas noslēgumā, kad nevienam vairs nav jācīnās par punktiem čempionātā .
Vai Tev ir arī kāds treneris?
Pašlaik mans vienīgais treneris ir Guntis : ). Savukārt pirms tam man bija trīs treneri, kas man ir devuši ļoti daudz – tie ir Niks Krasņikovs, Norberts Mančinskis un šosejas skolotājs – Džo Labuckas.
Cik vidēji izmaksā viens rallijs?
Ja neatgadās kāda avārija, kuras sekas pēc tam „jāārstē”, tad kādi 6 – 7 tūkstoši eiro.
Kas ir tā lieta, kas Tevi piesaista rallijā?
Tas ir mans sapnis – rallijs man ir vajadzīgs kā gaiss, ko elpot. Manuprāt, tas izsaka visu.
Kāds ir tavs viedoklis par rallija attīstību Latvijā?
Ļoti augsts līmenis. To atzīstu es pats un to atzīst arī mūsu kaimiņi, pat somi!
Kas būtu „vainojams” pie šīs straujās izaugsmes?
Tie noteikti ir LAF funkcionāri Dainars Dambergs, Irēna Krastiņa, Jānis Krastiņš un nelaiķis Mārtiņš Kalniņš. Tāpat liels paldies jāsaka arī pašu ralliju organizatoriem.
Kas ir šī brīža galvenā problēma Latvijas rallijā, kā dēļ nereti notiek intrigas un dažādas citas negācijas?
Es uzskatu, ka lielākā problēma ir iepazīšanās ar trasi neatļautā laikā. Ar atrunām, ka “es tur braucu uz pirti ar stenogrammu un treniņu saruniekārtu (divas nedēļas pirms rallija)”.
Bet pats arī neesi bez vainas – nereti ir dzirdēts par citu braucēju neapmierinātību par to, ka tu pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu iepazīšanās laikā.
Jā, tā mēdz notikt, taču ja mūs pieķer, tad es nenoliedzu savu vainu par to, ko esmu pārkāpis. Es arī nešmaucos ar ,,antiradariem”.
Ja pieskārāmies šai tēmai, tad varbūt vari pakomentēt izveidojušos konfliktu ar Neikšānu komandu?
Es tomēr gribētu atstāt šo visu starp mani un Pēteri Neikšānu. Vienīgais, ko gribu teikt, ka visi labi zina, kas šo konfliktēšanu uzsāka, tā kā… Pašlaik situācija nav uzlabojusies diemžēl.
Ir dzirdēts, ka oranžo (LMT) un zaļo (SEB Unilīzings) komandu fani arī savā starpā konkurējot.
Tas viss var notikt, bet tikai ar dziesmu palīdzību, ne kā savādāk! : ) Rallijs ir jāmīl un mēs taču visi braucam uz šo pasākumu, lai atpūstos un gūtu pozitīvas emocijas!
Ko tu domā par saviem konkurentiem?
Es teiktu, ka šī brīža TOP 10 braucēji ir samērā līdzīgi un ļoti pietiekami attīstījušies savā braukšanas prasmē. Bet arī atzīstu, ka savas iespējas, salīdzinot ar šiem braucējiem, vērtēju ļoti augstu.
Daudziem interesē, kuru no gaidāmajiem rallijiem – Latgalē vai Otepē – jūs grasāties braukt?
Vienu brīdi domāju nobraukt abas sacensības, jo datumi nepārklājās. Taču viss būs atkarīgs no tā, kad mehāniķi, kas nu jau savās zināšanās izauguši par inženieriem, vēlēsies iet atvaļinājumā, jo mūsu kalendārā šo sacensību nebija, tā kā pašreiz neko konkrētu vēl nevaru pateikt.
Vērojot situāciju spēcīgāko automašīnu vidū šogad, vai nav doma pašiem izīrēt uz kādu ralliju WRC automobili, lai pa īstam samērotu spēkus ar Vasaraudzi?
Jā, protams, ka tāda doma ir, bet viss atkarīgs no tā, kāds būs ,,zvaigžņu stāvoklis,, un vēl citi blakus apstākļi… Katrā ziņā tiek darīs viss, lai varbūt pat uz šo sezonu vēl paspētu izbraukt ar kādu WRC auto…
Jūs esat apgalvojuši, ka ārpus Baltijas robežām izbrauksiet tad, kad šo trīs valstu konkurencē būsiet kļuvuši par pašiem stiprākajiem N4 klasē. Kam ir jānotiek, lai šis mērķis tiktu sasniegts?
Ir jāiegulda liels darbs, tieši strādājot ar sevi. Un, protams, finansiālais atbalsts. Mēs tiešām pie tā visa arī strādājam. No sākuma Latvijas čempioni, tad ātrākie Lietuvā un Igaunijā, pēc tam Eiropas čempionāta 2-4 asfalta posmi, ja esi ātrs arī tur, var braukt uz pasaules čempionātu.
Vai, tavuprāt, Somijas N4 klases čempiona (Jari Ketomā) auto ir tehniski labāk sagatavots nekā Latvijas N4 klases braucēju auto vai visu tomēr nosaka meistarība?
Mašīnas pēc būtības ir ļoti līdzīgas, man tomēr labpatiktos apgalvot, ka pārsvars ir meistarības pusē. Ja Talsos atņem PS 2 laiku no kopējā rezultāta mums un somam, tad mēs Ketomā uz 150 kilometriem ātrumposmos zaudējam tikai 0,69 sekundes.
Pēdējos divus gadus ļoti pamanāma bija jūsu pārstāvēta „Falck Rally Team”. Kur tā palika?
Beidzās noslēgtā līguma termiņš un tagad mums ir jauna komanda SEB rallija komanda. Par saviem komandas biedriem – brāļiem Īlēm – varu teikt, ka viņi ir ļoti pieredzējuši braucēji un kolosāli kā cilvēki, taču šosezon diezgan pamatīgi vajā tehniskas ķibeles. Bet domājams, ka pavisam drīz saņems nepieciešamo komplektāciju no Volkswagen Sport ražotnes un šīs problēmas tiks atrisinātas.
Jūsu komandai, neapšaubāmi, ir daudz fanu. Vislabākie?
Vislabākie pasaulē! Vienmēr esmu cienījis mūsu līdzjutējus un ja pamanu trases malā, pamāju. Protams, ir vietas, kur es neko citu par ceļu neredzu : ).
Vai ir arī kādi rituāli, ko veic pirms rallija?
Es, tāpat kā Guntis, neskujos. Kā jau rallistiem – māņticība.
Vai Tava ikdiena arī ir saistīta ar ralliju?
Jā, mans ikdienas darbs ir saistīts ar auto darbnīcām, tāpat arī auto riepu tirdzniecību. Īstenībā, ja cilvēks ir iesaistīts rallijā, tad arī viņa ikdienas dzīve pamazām pakārtojas šim sporta veidam. Pozitīvā nozīmē – tas viss ir cieši saistīts.
Kādiem jābūt priekšnosacījumiem, lai izveidotos labs autosportists? Vai Latvijā ir kāds, kurš spētu nonākt pasaules elitē?
Lai kļūtu par labu pilotu, ir nepieciešams, lai tas būtu talantīgs pusaudzis, kuram ir vecāki, kas to visu spējīgi finansiāli “pavilkt”. Tāpat nozīmīga ir mērķtiecība. Pat ļoti. Un vēl svarīgs aspekts ir treneri – tiem ir jābūt vairākiem, lai cilvēks nedzīvotu informācijas vakuumā un tam netiktu sniegta tikai vienpusēja informācija.
Latvijā joprojām cerības tiek liktas uz Jāni Kārkliņu un pamatoti, tikai viņam ir vajadzīga jaunāka mašīna, varbūt pat “lielā”(N4 grupas). Domāju, ka rezultāts būtu acīmredzams.
Vai jums nav radusies doma nodarboties ar labdarību, kā to praktizē jau citas rallija ekipāžas Latvijā?
Ir, bet vēl projekta stadijā…
