Kad kaislības pierimušas jeb kā tad gāja Seskam un Francim WRC Zviedrijas posmā?

Pirmajā 2025.gada WRC sezonas posmā Zviedrijā, kurā startēja Mārtiņš Sesks un Renārs Francis, 4rati.lv pārstāvēja fotogrāfs Uldis Siliņš. Piedāvājam jums atskatīties uz “Rally Sweden” Ulda Siliņa stāstījumā.

“Šis gads mums, mazajai Latvijai, jau ir iedevis tik daudz emociju, tik daudz prieka, laimes asaras un labu pārdzīvojumu, ka ne vienmēr vajag censties vēl pārsātināt lasītāju un skatītāju uzmanību. Protams, mēs visi kādu laiku dzīvojām un vēl dzīvosim Kaķa un viņa draugu zīmē, bet tagad, kad esam ar to jau tā kā apraduši, varam atgriezties un atcerēties, kas vēl notika šī gada laikā. Proti, vienīgās latviešu ekipāžas dalība un panākumi pirmajā 2025. gada WRC Zviedrijas posmā. 

Motoru pasaules cilvēki, protams, sekoja līdz mūsu braucēju minūtēm un sekundēm Zviedrijas trasēs. Par sportu rakstošie portāli zibenīgi publicēja rezultātus, ieņemtās un neieņemtās vietas, pārtulkoja, ko Mārtiņš teica citu zemju medijiem. Tas viss bija labi, bet kā vienmēr pietrūka Latvijas mediju klātbūtnes tur, kur tas notika. Kur to visu varēja redzēt un dzirdēt pa īstam. 

Manas fotogrāfijas jau kādu laiku var apskatīt šeit, tagad ir bilžu papildinājums ar stāstu, ko es redzēju tur uz vietas. 

Ceļš kā aizbraukt un fotografēt WRC Zvierijas posmu ir visiem saprotams un pietiekami vienkāršs. Ar automašīnu līdz prāmim, nakts gājiens pāri jūrai līdz gandrīz Stokholmai, 8 no rīta jau biju nobraucis no prāmja Nīnashamnas ostā. Navigācija rādīja, ka līdz rallija mediju centram ir tieši 695 km, kas nebūtu nekas īpašs, ja vien obligātās mediju sanāksmes sākums nebūtu noteikts plkst. 16:00. 

700 km 8 stundās, izklausās pabaisi. Sevišķi, atceroties ik pa laikam notikušos traģiskos negadījumus uz Latvijas ceļiem. 

Protams, jebkura negadījuma iemeslam ir vārds un uzvārds, tomēr mierīgi un bez jebkāda iespringuma ripinot pa Zviedrijas vienu no galvenajiem ceļiem (zinātājiem- E4 ceļš), aizdomājos, kāpēc šeit ir, bet mums joprojām nav un, manuprāt, diemžēl arī nebūs. Ceļa segums absolūti sakārtots, atļautais ātrums vietām 110, citur arī 120 km/h, un ne jau tāpēc, ka nav noņemtas vasaras laika ceļa zīmes. Nē, šāds braukšanas ātrums bija pilnīgi piemērots tajās ziemas dienās. Pirmie simti kilometri bija pa 2+2 ceļu, pārējais ceļš galvenokārt pa 2+1 ceļu. Tas nozīmē, ka ceļš ir 3 joslās, ik pa laikam mainās virziens, kurā ir 2 joslas, kurā 1. Tas noņem jebkādu stresu, jebkādu nesakarīgas apdzīšanas pat vēlēšanos. Ja esi noķēris kādu lēnāk braucošu automobili, pagaidi to minūti vai dažas līdz nākošajam posmam un brauc garām. Iebraukšana pretējā joslā nav iespējama, jo pa vidu ir atdalošā barjera. 

Piebraucu pie mediju centra noteiktajā laikā, kur viss bija skaidrs un saprotams, rallija dienas Umea un tās apkārtnē varēja sākties. 

Nevaru lepoties ar lielu ralliju apmeklētāja pieredzi, tāpēc ļoti iespējams, ka bija lietas, kuras mani pārsteidza, bet rūdītie ralliju fani tikai pasmaidītu, par ko es brīnos, tā tas ir vienmēr. 

Pirmā diena, “shakedown” no rīta. Trase tieši pilsētā gar upes krastu, ikdienā tas varētu būt ceļš pastaigām, riteņbraucējiem, ziemā varbūt slēpotājiem, bet ne automašīnām. Skatītāji daudz, redzēju arī Latvijas karogu, tas nozīmēja, ka mūsējie bija klāt. 

Rezultāti ir sen zināmi. Klausoties un lasot ātrās intervijas ar braucējiem un komandām, sevišķi pirmajā dienā, centrālais jautājums bija par riepām. Kā zināms, sākot ar šo gadu WRC lieto Hankook riepas un tāpēc arī bija šāda mediju interse par braucēju izjūtām, kā bija iepriekš un kā tagad, kad ir jābrauc ar cita ražotāja riepām. 

Mārtiņam un Renāram par riepām neviens nejautāja, jo… viņi jau vienkārši nezina, kā tas bija braukt šajā apvidū ar citām riepām. Mūsējie Zviedrijas WRC taču brauca pirmo reizi. 

No skatītāju, arī mana- fotografētāja, redzējuma, visi ātrumposmi dalījās divās daļās. Rīta un dienas posmi pa Zviedrijas nu vēl ne gluži ziemeļiem, bet ar sniegotiem ceļiem un vairāk kā metru dziļu sniega segu ceļa malās, mežos un laukos , un vakara posmi, kuru finišs bija Umea Red Barn Arena. 

Kamēr nebiju nokļuvis līdz Red Barn arēnai, nevarēju saprast to mērogu. Šeit tad arī bija rallija centrālā notikumu vieta, kur bija vakara ātrumposmu beigu daļa, kurā bija 4 tramplīni un 180 grādu ledus līkums.  Uz lielākā tramplīna “Big Jump” lidojuma tāluma atzīmes bija saliktas līdz 40 metriem, nu tad tik tālu arī spicākie “lidotāji” lidoja. Pilnīgi rallija svētki, katru vakaru, visa vakara garumā. Protams, es nevaru dažos vārdos attēlot, kā tas viss bija izveidots, pilnāki iespaidi ir jāmeklē interneta dzīlēs. 

Tas viss bija kājām ejamā attālumā no pilsētas centra, līdz ar to skatītāju bija daudz, pat ļoti daudz. Jā, arī šeit redzēju Latvijas karogu, bet tikai vienu, tomēr maz. 

Tā arī pagāja šīs dienas, pa dienu laukos un mežos, vakarā Red Barn Arena. Teicami  sagatavota informācija medijiem par notiekošo. Visi piebraukšanas punkti, stāvlaukumi, foto vietas, viss bija pieejams laicīgi un katru vakaru atlika tikai saplānot nākošo dienu, kurš posms, kurā piebraukšanas posmā, kurā foto punktā. Ieliec navigācijā koordinātas un uz priekšu. Protams, bija arī plānošanas kļūdiņas, bet tas viennozīmīgi ir norakstāms uz manu nepietiekamo pieredzi.  

Interesanti bija vērot, kā skatītāji bija gatavojušies pavadīt dienu pie trases klajā laukā vai mežā. Nevar teikt, ka tajās dienās bija ļoti auksts, tomēr līdz  -10 temperatūra noslīdēja. Mani sevišķi fascinēja tas, kā vairāk kā metru dziļā sniegā tika raktas sniega gandrīz vai istabas. Bija līdzi uz ragavām atvestas ugunskura un grila restes ar visu malku. Ģimene ik pa laikam izkāpa no sniega bedres, lai skatītu ralliju, pārtraukumā starp posmiem sēdēja gandrīz vai kā mājā, cepa desiņas, utt. Vietējie domā un izprot ziemeļus savādāk. 

Protams, sportisko spriedzi gaisā nevarēja nejust, katru reizi, kad mediju centrā vai trases malā sanāca parunāt ar nejauši satiktiem cilvēkiem un kad minēju, ka esmu no Latvijas, protams, saruna turpinājās par Mārtiņa un Renāra ekipāžu. 

Tas, ko es sajutu šajās sarunās. Viņi vairs nav WRC pasaulē pirmgadnieki, vairs netiek uzskatīti kā jauniņie ienācēji. Viņu vārdi ir zināmi un vai viņu labie sportiskie rezultāti bija pārsteigums, nezinu. Katrā gadījumā, vairāki no mediju cilvēkiem uzsvēra latviešu labos rezultātus tieši šajā posmā, nevis to, kā viņi spilgti iestartēja WRC pagājušajā gadā. Skaļi jau neviens neko neteica, bet varēja saprast, ka neviens nebūs pārsteigts, ja nākotnē būs vēl labāki rezultāti. 

Ja ir jāuzraksta īss kopsavilkums par mūsu latviešu ekipāžas startu un ieguvumiem WRC Sweden posmā, tad pirmais, ko nevar neatzīmēt, ir stabilitāte. Stabili veikti visi ātrumposmi, bez lieka riska, bez būtiskām kļūdām. Nākošais- pārspēts par somu uzlecošu zvaigzni sauktais Sami Pajari un protams, saldā ēdiena vietā- labākais rezultāts starp M-Sport komandas braucējiem. Tas tā, komandas “lielajiem puišiem” ko domāt. 

Par tikko minēto arī man bija iespēja aprunāties ar Mārtiņu jau pēc rallija Power Stage, kad bija vietas sadalītas, kad uzvarētāji šampanieti bija izlaistījuši. Biju mediju centrā, turpat blakus bija arī visu komandu servisa parks, braucēji un komandu pārstāvji sniedza intervijas medijiem, arī Mārtiņš darīja savu darbiņu. 

Kad viss bija norimis, tad mierīgi, bez steigas parunājos ar Mārtiņu par tikko kā aizvadīto WRC Sweden posmu. 

Vispirms pajautāju, vai ir tā kā man izskatās, ka viņš šogad ir ārēji nopietnāks, nosvērtāks? Protams, strādā ar medijiem, ar faniem, bet mazliet atturīgāk kā pagājušā gadā? 

Mārtiņš apstiprināja, ka jā. “Ja pagājušais bija pirmais gads, svarīgi mums bija parādīt sevi gan trasē, gan kā atvērtas personas medijiem un publikai, tad šogad jau uzsvars ir vairāk uz rezultātu. Atpazīstamība, tēls, tas ir, tagad no mums gaida nākošos soļus- rezultātus.” 

Un tad es pats uz brīdi apstājos. Sapratu vienu lietu. Jautājot jebko Mārtiņam, es jautāju kā viņam, turpretim viņš katru reizi atbildēja: MĒS. Ne reizi netiks teikts, ka Mārtiņš pārspēja Pajari un pārējos savas komandas braucējus, bet MĒS pārspējām. Tas nebija parasti, es it kā runāju ar Mārtiņu viens pret vienu, bet viņš katru reizi atbildēja: mēs. Tad arī es pārslēdzos uz šo sarunas formu, ka es runāju ar Mārtiņu kā ar vienu no komandas, kurā nav: es, ir tikai: MĒS. 

Jautāju, cik tas ir svarīgi, ka jūs pārspējāt savas komandas pārējos braucējus? Protams, Mārtiņa atbilde bija gan cieņpilna, gan diplomātiska. “Tas nav ļoti būtiski, jo mēs visi kopā esam viena komanda un komandas kopējais rezultāts ir visupirms.” Jā, apstākļi visiem bija vienādi, tehnika visiem komandā bija vienāda. Tomēr, nevienā burtā, nevienā mājienā es nesaklausīju to, ko varētu tulkot kā lielu prieku par labāko rezultātu komandā. Tikai un vienīgi MĒS. Gan kā ekipāža, gan M-Sport komanda. 

Nu labi, bet tas, ka tika pārspēts Pajari? Protams, tas ir labi, tas ir labs rezultāts, bet tas ir arī sports. Šodien mēs, nākošajā reizē viss sāksies no nulles. 

Un pašās sarunas beigās nevarēju nepajautāt par to, vai jums ir redzējums, kur palika tā minūte kopvērtējumā aiz “lielajiem puišiem”, kuri kāpa uz pjedestāla? 

Mārtiņš atbildēja bez apdomas- jā. “Mēs zinām, kur tās sekundes sakrājās. Mēs paši redzam, kāda ir starpība starp laiku, kad posmu braucām pirmo reizi un pēc tam to pašu posmu otro reizi. Mēs šeit vairs nebijām iesācēji WRC, bet Zviedrijā Umea WRC posmu braucām pirmo reizi, turpretim šobrīd ekipāžas ar labākiem laikiem ir šeit braukušas ne vienu gadu vien. Mēs zinām, kur palika tā minūte.” 

Tas ir tas pats stāsts , ka nebija jēga jautāt par Hankook riepām, jo Mārtiņam nebija ar ko salīdzināt. Gan jau par to viņam kāds pajautās nākošreiz WRC Zviedrijas posmā. 

Tāds atskats uz WRC ziemas ralliju Zviedrijā. To, ka M-Sport ekipāža Sesks/Francis kopvērtējumā ieņēma augsto 6.vietu, jūs visi zinājāt arī bez manis. 

Mierīgs brauciens mājup pa to pašu E-4 ceļu uz prāmi, pa ceļam pārnakšņojot kādā no viesnīcām. Visas viesnīcas atkal ir pieejamas, mierīgā ikdiena ir atgriezusies. Un pēdējais ieteikums, atgriežoties ceļotājiem no Zviedrijas uz Latviju. Pareizā atbilde uz jautājumu, kurā pilsētā: Tallina, Rīga vai Viļņa ir lētākā degviela, ir Stokholma… , vismaz februārī tā bija. 

Iepeldot Latvijā un sākot braucot Rīgas virzienā, laika vecis uzsūtīja  brīžiem necaurredzamu sniegputeni. Un atkal atcerējos stāstus par ceļu uzturēšanu, par drošu braukšanu. 

Brauksim droši un vienmēr līdz galamērķim.”