Intervija ar Raimondu Strokšu

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Kad un kādā sakarā tu pievērsies autosportam?

To jau es kādas reizes sešas esmu stāstījis. Īstenībā baigās sakritības viena pēc otras. Sāku braukt krosā… Bijām aizbraukuši skatīties un pa mikrofonu teica, ka pārdod kaut kādu pussagatavotu žiguli un tā kā to vasaru biju nošancējis pie tēva servisā, saskaitīju naudu un tieši tik arī bija, lai sanāktu žigulis. Tā nu atpakaļ no gonkas braucu jau ar žiguli! Iepriekš vispār neko nebiju darījis šajā sakarā, pats to visu uzsāku, būros cauri…

Un kā tavā dzīvē ienāca rallijs?

Tas bija 2002. gadā ar Audi. Atkal vesela virkne sakritību. Biju studentiņš, mācījos. Viss vienos vienīgos parādos… Atceros, ka savu pirmo rallija mašīnu aizdzinu mājās, tā maksāja 4000 dolāru. Bet es nevienu latu par viņu nesamaksāju, domāju – kur nu tagad esmu ieberzies, kā to visu nomaksāšu… Bet kaut kā viss izgrozījās. No krosa uz ralliju pārgāju, jo krosā nav īpaši kur attīstīties. Izbrauc divas reizes visas Latvijas trases un pēc tam viss atkarīgs no tā, cik tev laba mašīna un liels budžets. Tur pati braukšana nav pareiza pa trajektorijām, brauc un tevi tik klopē. Brutāls sporta veids, beigās tas man vairs nepatika.

Tev ir bijis arī diezgan daudz stūrmaņu.

Jā… Pašu pirmo sacensību es braucu ar Gati Klemenci, kopā griezām uzlīmītes, līmējām uz mašīnu, ko nu katrs bijām salasījuši pa desmit latiem, pārsmējušies bijām. Pēc tam vēl bija Dāvis Vāne veselu gadu – pilnīgas sakritības dēļ, vienkārši izdomājām vienā tusiņā, ka brauksim kopā. Tad nāca Anrijs Jesse, ar kuru sapazinos vienā servisā, kur pa nakti skrūvēju rallija mašīnas. Ar viņu man arī ir sanākusi visilgākā un stabilākā sadarbība. Vēl bija arī Jānis Volmanis, ar kuru 2004. gadā vinnējām visu, ko vien var vinnēt Latvijā. Ar viņu arī bija veiksmīgi.

Katrā ziņā man liels prieks, ka atkal braucu ar Anriju, jo bez viņa es jau trīs reizes to visu būtu pametis mierā, bet viņš tik mani velk aiz ausīm, saka, ka jābrauc. Bez viņa nekas, vispār nekas nenotiktu.

Tu minēji, ka pats esi visam gājis cauri rallijā, neviens tevi nav mācījis… Tad ko tieši tu dari, lai uzlabotu savas braukšanas prasmes?

Tagad tas līmenis ir tāds, ka netrenēties nevar nevienu nedēļu. Regulāri staigāju uz sporta klubu, jo fiziskā sagatavotība ir ļoti svarīga. Šobrīd esmu sācis trenēties ziemas sezonai, regulāri un cītīgi, jo ir ļoti liela motivācija tam visam. Man tas nenāk viegli, ļoti daudz strādāju pie tā, bet gribu izmantot šo iespēju, kas man dota, lai brauktu. Šovasar man bija viens brīvs vasaras vakars, visu pārējo laiku trenējos. Visi ceļi ir apbraukāti, bet tas arī dod rezultātu. To labi varēja redzēt, salīdzinot šī gada „Sarmas” un „Siguldas” ralliju rezultātus. Pēc Gulbenes raļļa daudz laika pavadīju treniņos un tas uzreiz bija redzams rezultātos Siguldā. Sezonas otrā pusē dažas muļķīgas sakritības un tehnikas defekti neļāva cīnīties par augstākām vietām N grupā, jo kāpums bija regulārs un labs.

Pašlaik es ļoti trenēju taisno braukšanu, jo vienā brīdī es izjutu, ka ar to es daudz laika sev nometu. Noliku Audi stilu malā un uzreiz uzlabojās laiki. Ir daudz jābrauc, jātrenējas un tad jau arī viss sanāk.

Laikam visa mašīnas skrūvēšana notiek Talsos?

Nu jā, man tur tēvam ir serviss, daudz skrūvējam. Kad neskrūvē, tad brauc. Divi varianti.

Vai tiesa, ka arī pats esi sācis nodarboties ar rallija mašīnu sagatavošanu Talsos?

Rallijsprinta līmenī. Un tā kā ir tik liela interese par amatieru ralliju un tur ir vieglāk to auto uzbūvēt, pateicoties tehniskajiem noteikumiem, tad jā, tiem mēs būvējam. Bet lielajam rallijam pagaidām nē.

Tu pieminēji lielu motivāciju treniņu sakarā…

Katru gadu, braucot rallijā, nāk klāt jaunas un jaunas lietas. Man pašam, piemēram – pārkāpu no Audi uz Subaru, pēc tam uz Mitsubishi. Taču nākamgad būs kaut kas tāds, kas nekad agrāk man nav bijis – pilnīgi jauna mašīna, devītā Evolūcija, jo esmu vairākas reizes kāpis uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, pirkdams lietotas mašīnas. Pilnīgi jauns auto dod lielu motivāciju, ir arī jauni atbalstītāji un tas viss kopā liek domāt, ka nākamgad būs jāiet uz ļoti augstu rezultātu, lai to visu attaisnotu.

Pašlaik es gaidu Ziemassvētku dāvanu – ir tā salikts, ka uz Ziemassvētkiem vajadzētu visam būt gatavam. Mašīna tiek pilnībā sagatavota Latvijā pie Pētera Neikšāna.

Vai nākamsezon pastāvēs arī komanda?

Jā, komanda būs noteikti, tikai pagaidām vēl nezinām, kā sauksim. Bez mums tur obligāti būs Elvis Hermanis, jo ovācijas, veltītas Audi, trasē vēl joprojām nerimst. Ja noteikumi ļaus, tad domāju, ka ar mums komandā brauks arī Švedas, mums ar viņu ir labas attiecības un sadarbība.

Daudziem interesē, kā tev patika braukšana ar Audi un vai tomēr nav doma iekāpt atpakaļ?

Nu nē, nevar stāvēt uz vietas. Man ļoti patika Audi laiks, tas bija fantastiski. Nav man bijušas otras tādas situācijas, kā bija Lietuvā, kad nobraucām sacensību un skatītāji kādas desmit minūtes nelaida nost no estakādes, stāvēja un aplaudēja. Bet gribās kāpt uz augšu. Sanāca gan zemu nokrist, bet nu lēnām kāpjam atpakaļ. Lūcija ir mīļāka un labāka.

Cik saprotu, tad tev svarīgs ir fanu atbalsts.

Jā, protams. Nevar salīdzināt tos laiku, kad braucu ar Audi, tad to varēja vairāk izjust. Kad pārkāpu uz citu mašīnu un uzreiz nesanāca tik ātra tā braukšana, kaut kāda daļa fanu atkrita, bet uzticamākie palika. Bet tomēr vairāk braucu rezultātam, nevis skatītājiem.

Vai WRC arī šķiet reāli?

Ļoti jau gribās, bet to redzēs pavasarī. Katru reizi kā aizbraucu uz Somiju, nolemju, ka nākamreiz vajag pašam atbraukt kā dalībniekam. Un tas arī nav nekas neizdarāms, pieredzei tas būtu kaut kas grandiozs. Ļoti jāstrādā, lai tas viss sanāktu.

Vai tev ir arī kādi paraugi saistībā ar autosportu?

Ļoti patīk Loebs, tāpēc, ka viņš ir nosvērts cilvēks. Vienreiz trāpīju Somijas rallijā, kad viņš bija pārsitis riteni, izkāpa ārā no mašīnas, parunājās ar skatītājiem, kamēr stūrmanis mainīja riteni. Beigās viņš atvainojās, ka jābrauc tālāk un jāturpina sacensība. To es apbrīnoju, ka tādā stresa situācijā var būt tik mierīgs. Bet nu Latvijas līmenī… Patīk, kā brauc Jānis Vorobjovs – smuki un ātri, bet man liekas, ka es pats piekopju mazliet savādāku braukšanas stilu – ne tik agresīvu. Varbūt ierobežota budžeta dēļ : ).

Šķiet, ka par konkurenci arī nevari sūdzēties…

Konkurence ir vienkārši nežēlīga un nākamgad būs vēl trakāk, jo klāt nāks N grupā Kārkliņš, Caune, nezin, kas būs ar Vasaraudzi. Bet tas ir super, jo līdz ar to arī aug interese par ralliju no skatītāju viedokļa un arī pašam ir lielāka motivācija trenēties, lai neatpaliktu. Tas viennozīmīgi ceļ kopējo Latvijas rallija līmeni.

Kā ar tevi pašu stresa situācijās rallijā?

Ar katru reizi to pilnveidoju, bet bija jau grūti sākumā. Nebija, kas pamāca, pastāsta, kā darīt, pašam bija jāiet visam cauri. Nu jau ir diezgan stabili. Tas nāk ar laiku un pieredzi.

Tava pamatnodarbošanās tagad ir jaunā „S.C.I.” trase. Kā radās doma par šādas trases izveidi?

Partnerim, ar ko šo visu sākām taisīt, radās šī ideja, jo viņam piederēja zeme. Lielākā daļa laika aiziet trasei – pilnveidojot, taisot. Tas ir ilgtermiņa projekts, kuram redzu lielu jēgu, bet tas nav tā, ka viss būs gatavs nākamgad. Bet nu lēnā garā ejam uz priekšu. Tur jau notikuši vairāki lieli pasākumi – gan „Rallija zvaigznes” filmēšana, gan Gada auto pasākums. Vienu dienu bija atbraukuši 49 norvēģu tūristi, arī 5×5 kluba sacensības tur notiek.

Vai tiesa, ka tev neesot gabarītu izjūta, braucot ar ielas mašīnu?

(smejas) Nu jā, tas tā interesanti. Nezinu, kā to izskaidrot. Tā, kā mans stūrmanis prot noparkot mašīnu, man noteikti nesanāk. Nav jau tā, ka galīgi nav tā izjūta, bet mazliet ir kaut kas jocīgs.

Tev esot arī pašam savs kokteilis…

Agrāk, kad biju kādās ballītes, parasti taisīju vienu dzērienu, kas ar laiku visiem draugiem baigi iepatikās. Sastāvs vienkāršs – šņabis, sasmalcināts ledus, diezgan daudz svaigs citrons iespiests un mazliet cukurs. Kokteilis tā aizgāja, ka pat Rīgā, klubā Pupu Lounge visi zināja, kas ir Raimītis, bija pieprasīts dzēriens.

Kādas tev attiecības ar ceļu policiju?

Es ļoti daudz braucu ar mašīnu, man tāds darbs, līdz ar to ir neiespējami dzīvot bez pārkāpumiem. Sanāk jau dažreiz. Bija laiks, kad par nenozīmīgiem pārkāpumiem mani trīs reizes palaida vaļā, paskatoties tikai tiesībās. Bet es to galīgi neizmantoju. Bet tagad jau arī policisti palikuši vērīgāki…