Intervija ar Edgaru Svenci

Ilze Aperāne
Foto: subarurallyteam.lv

Ja atmiņa neviļ, tavs pirmais pilots uzreiz nebija Andis Grīnbergs.

Jā, iesākums bija interesants. Bija ceturtdienas vēls vakars, kad man pazvanīja Rolands Jaunzems. Pacēlis klausuli, dzirdēju tekstu: „Gatavojies, nākamnedēļ mēs braucam rallijā!” Ja nemaldos, tas bija rallijs „Rietumi 05″. Mēģināju iebilst, teikdams, ka neko nesaprotu no stūrmaņu lietām, bet Rolands bija pārliecināts, ka gan jau visu samācīšos. Pakonsultējos ar Krišjāni Cauni, lai gan saprašana nebija īsti liela. Startēt rallijā tik un tā nācās, lielus panākumus neguvām, bet pirmajai reizei slikti arī nebija – nobraucām līdz galam un ar piedzīvojumiem. Abi apmierināti braucām mājas.

2006. gadā bija pauze, bet gada tā paša gada nogalē man tika izteikts piedāvājums startēt „Subaru Rally Team”. Ilgi nedomājot, piekritu, jo ne katru dienu man piedāvā piedalīties sacensībās, kas man patīk un saista jau no bērnības, jo mans tēvs Aivars Svencis arī piedalījās rallijā, tikai kā pilots.

Kāda ir doma tagad, pēc jaunā STi iegādes?

Zinu, ka klīda baumas par to, ka šo sezonu mēs varētu braukt ar WRC auto. Jā, mēs izskatījām vairākus piedāvājumus, bet no šīs domas atteicāmies, jo šosezon nebūs liela konkurence A+ grupā un nebrauks ari neviens cits WRC. Tieši tāpēc devām priekšroku jaunajam Subaru N14. Šo auto nopirkām lai paskatītos, kā tas iet un uz ko ir spējīgs, jo pagaidām Mitsubishi ir pārāks par Subaru, bet varbūt tieši ar šo modeli kaut kas mainīsies.

Šosezon gribam pacīnīties, pierādīt, ka varam braukt ātrāk. Varbūt šī mašīna attaisnos cerības, kas uz to tiek liktas. Bet, protams, ir jātrenējas, lai kaut kur tiktu, taču pagaidām vienkārši nav iespējams sarīkot nekādus treniņus, jo nav sniegs. Pagaidām arī gaidām, kad atbrīvosies inženieris, viņš vairāk zinās, kādi tieši uzlabojumi vēl jāveic šai mašīnai, lai mēs varētu maksimāli īsā laikā periodā pierast pie mašīnas, jo līdz pirmajam rallijam nav atlicis daudz laika.

Kā tu pats skaties uz jūsu sniegumu rallijā?

Pagājušajā sezonā katrs rallijs man bija kaut kas jauns. Dažbrīd kļūdījāmies, kur varējām nobraukt labāk un iegūt vairāk punktus kopvērtējumā, neizturēja arī mašīnas motors, kā tas notika Siguldas rallijā… Arī Liepājas rallijā salūza kārba.

Bet kā ir, tā ir, tas ir rallijs, tehnisks sporta veids. Mums bija normāla sezona – nekas iespaidīgs, nekas dramatisks.

Cik daudz pagājušās sezonas laikā tu esi pilnveidojies kā stūrmanis?

Neteiktu, ka jūtos vēl ļoti spēcīgs šajā jomā. Cenšos katru ralliju aizvadīt pēc iespējas labāk un izdarīt savu darbu labi. Pēc katra rallija skatos on – board kameras ierakstus un meklēju savas kļūdas, analizēju tās, lai nepieļautu otru reizi.

Varu teikt, ka esam jau pietiekami labi sastrādājušies un es Andim pilnībā uzticos jau no pirmā rallija – nav bijis tā, ka jāver acis ciet dopa laikā vai jākliedz no bailēm, ka nu tik būs grāvis. Bet zinu, ka viņš var pabraukt arī ātrāk un sasniegt augstākus rezultātus.

Kādas ir tavas domas par konkurenci?

Mans uzskats ir – ja esi izlaidis kādu ralliju un zaudējis kādus ieskaites punktus, tad visi pārējie nākamajās gonkās aizbrauc tev garām. Principā visi braucēji, kas ir apmēram no sestās līdz desmitai vietai mūsu klasē, arī ir sīvākie konkurenti. Bet domāju, ka mēs varam viņus panākt un apdzīt. Gribētos jau kādreiz uzkāpt uz pjedestāla tieši N grupā, jo tur varētu sajust to īsto uzvaras garšu. Konkurence aug ar katru gadu un gūt uzvaras paliek arvien grūtāk.