Intervija ar Kasparu Šimkusu
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Ar ko jums saistās vārds Kaspars Šimkus? Ar Hondu? Ar Subaru? Bet varbūt ar vienkārši pozitīvu un vienmēr jokus dzenošu rallistu?
Telefons visu laiku zvana… Laikam daudz darbu?
Jā, un tā visu dienu… Tā kā mūsu serviss („AS Auto”) pārsvarā nodarbojas ar sporta automašīnu būvēšanu, uzturēšanu, un ne tikai Latvijas rallistiem, darba netrūkst, pat tādā ekonomiskajā situācijā, kādā Latvija pašlaik ir. Bet strādāju es tikai no pirmdienas līdz piektdienai. Brīvdienās es atpūšos.
Un kā tu atpūties?
Man patīk braukt ar ūdensmoci vasarā. Ar mašīnu daudz braucu, tas man daudz labāk patīk, nekā kaut kur ar lidmašīnu aizlidot vai kas tamlīdzīgs. Parasti pēc sacensībām, kad braucam mājās, es arī sēžu pie stūres, tas mani tā īpaši nenogurdina.
Vēl viena tava pamanāma aktivitāte ir Subaru Club Latvia vadīšana.
Jā, ir tāda lieta. Pēc „Latvijas” rallija, 2006. gadā dažiem Subaru fanātiem bija ideja par šāda kluba izveidi, pagājušajā gadā rīkojām dažādus pasākumus. Bet pašlaik sadarbībā ar LAF top projekts par Subaru Club Latvia vasaras kausa izcīņu. Ja izdosies atrast papildus finansējumu, tad jau šovasar šai lietai tiktu dota zaļā gaisma.
Subaru laikam vispār ir tava liela kaislība, ja jau komandu arī izveidoji.
Mans sapnis jau labu laiku vēl tad, kad braucu ar Hondu, bija Subaru – ielas mašīna, sporta mašīna… 2006. gadā beidzās mūsu līgums ar Hondu, bija arī iespēja dabūt Subaru. Un tad mums, vairākiem Subaru entuziastiem, radās doma par Subaru komandu.
Honda gan palika pie mums, atpirkām no Bensona un pārdevām tālāk uz Rumāniju. Pirmajā rallī Hondiņa tur, Rumānijā, tika pamatīgi nošķilta, bet tā kā mašīna bija līzingā, braucēji ir dabūjuši Kasko apdrošināšanas atlīdzību.
Pagājušajā sezonā gan komandu ieskaitē daudz punktu nesavācāt…
Tāpēc, ka tā punktu vērtēšanas sistēma ir mazliet savāda – es varu būt pirmais A+ klasē, bet palikt vienpadsmitais kopvērtējumā starp 4WD mašīnām, un tādējādi neizcīnu nevienu punktu komandai.
Bet stāsts par tevi un brāli laikam aizsākas jau kaut kad ļoti, ļoti sen?
Pavisam agrā bērnībā mēs abi tikām ņemti līdzi uz rallijiem, taču par šo laiku esam dzirdējuši tikai nostāstos. Pēc pāris gadiem, kad mūsu kompānijai bija pievienojies arī Krišjānis Caune, pārvācāmies uz garāžu – eksperimentu nolūkos uz mums trijiem tika iedalīta viena mašīna (Ivara Caunes rallija auto), uz kuru tad arī veicām visus iespējamos izmēģinājumus un jaunatklājumus.
Protams, doma pašam sēsties pie stūres mani urdīja jau ilgu laiku – braukts tika visur un iespēju robežās arī laikā, kad vēl nebija iegūtas tiesības. Patstāvīgi braukt ar mašīnu es iemācījos desmit gadu vecumā. Pašā sākumā savus spēkus izmēģināju gan hipodromsacensībās, gan pāris amatieru rallijos. Pirmā pieredze lielajā rallijā bija 1999. gada „Latvija” ar astoto žiguli. Pārāk lielo ambīciju un nervozās braukšanas dēļ toreiz mēs palikām priekšpēdējie…
Un tad nāca Honda?
2002. gadā nejauši ieraudzīja uz sava tēva galda dažādus papīrus – par Opel, Toyotu, tostarp arī – Hondu. Vārds pa vārdam un izvēle krita par labu Hondai, kas visprecīzāk atbilda izvirzītajiem parametriem. Pēc divām nedēļām tēvs ieradās ar jauno „Type-R”, un pēc pāris izbrauktiem kilometriem es sapratu, ka šī mašīna derēs. Toreiz nemaz nezināju, ka tēvs risina pārrunas ar Māri Bensonu par Hondas komandas izveidi, bet 2003. gadā tāda tika izveidota – „Bensons Honda Racing Team”. Pirmajā gadā ar šo mašīnu izcīnījām pirmo vietu Baltijā, paralēli tam braucām sacensības Igaunijā. 2004. gadā radās doma vairāk braukt Igaunijas čempionātu. „Hondas” komandas izvirzītā prasība bija – trīs gadu laikā mums jākļūst par čempioniem. Mēs sasniedzām pat vairāk: 2003. gadā Baltijas kausa pirmā vieta, 2004. gadā Baltijas kauss un Igaunijas čempions, 2005. gadā – Latvijas čempions + junioru ieskaite.
Kā notika vietu sadale mašīnā starp jums abiem?
Runājot par šo lietu, uzreiz gribu pieminēt kādu paradoksālu lietu – sacensībās, kas nav rallijs, Armands vienmēr ieņēma augstāku vietu, nekā es. Tā tas ir saglabājies arī mūsdienās. Taču no piedāvājuma pašam sēsties pie stūres rallijā, viņš vienmēr atsakās – ir tādi brīži gonkās, kad nevaram pacīnīties par augstām vietām, tad saku viņam, lai sēžas pie stūres, bet Armands parasti aizbildinās ar to, ka viņam vēl esot jāpatrenējas. Laikā, kad bija iespēja sākt braukt rallijā, nebija tā, ka metām uz rokām, kurš brauks. Vienkārši es pirmais dabūju tiesības, braukāju pa lauku ceļiem. Un tad arī Armands teica, ka man ir lielāka pieredze, lai es tad sēžu pie stūres.
Bet zinu, ka vienreiz tu esi pasēdējis blakus Armandam rallija režīmā, un laikam nemaz nebija tik viegli izturēt?
Nu jā, „Saarema” rallijā ir tāda paralēlā trase, kas nav diez ko sarežģīta. Pierakstījām, un kad vajadzēja pārbaudīt, Armands apsēdās pie stūres. Sākam braukt un jūtu, ka bračka riktīgi velk, es kaut ko mēģinu lasīt, bet man paliek slikti, bail… Es vispār nevienam blakus, arī pa ielu braucot, nevaru nosēdēt – šķiet, ka tie ir pēdējie līkumi. Kad Vasaraudzim atnāca VII EVO, tad tas tika iemēģināts Braslas ielā. Tad arī sēdēju blakus un meklēju bremžu pedāli.
Kāds ir tavs mērķis šai sezonai un kāpēc jūs braucat A+ klasē, ja lielāka cīņa tomēr notiek N grupā?
N grupā nebraucam, jo tehnoloģijas attīstās un mūsu mašīna nav pietiekami spēcīga, lai varētu konkurēt. Bet tā ir tā pati N grupas mašīna, tikai cits restruktors uzlikts, tas arī viss. Protams, jaunie Subaru N12 un N14 ir daudz konkurētspējīgāki.
Ir jau arī doma par kādu citu Subaru, vai ne?
Jā, ir tāda doma, bet tā kā valstī ir ekonomiskā krīze, neviens mūsu balto gulbīti nepērk, un pagaidām nekas šajā jautājumā nekust uz priekšu. Ir jau noskatīts cits Subaru, ja kāds paņem šo. Var jau būt, ka vadāmības ziņā Evolūcija ir labāka, bet izmaksu ziņā tomēr Subaru ir pieņemamāks variants.
Bet tev ir sanācis sacensību režīmā pabraukt ar kādu EVO, salīdzināt?
Jā, vienreiz sanāca pabraukt ar Zarāna VI Evolūciju pa kādu labi zināmu ceļu, bet tad jau es vēl nebiju braucis ar 4×4 mašīnu, taču Micuks tajā brīdī likās kā spēļmantiņa – kur griez stūri, tur iet!
Ir dzirdēts par taviem plāniem iet pakaļ rallija modes tendencēm Latvijā un arī izīrēt kaut ko…
Plāni jau visiem ir grandiozi, bet atkal mēs atduramies pret ekonomisko stāvokli valstī pašlaik. Bet nu plāns ir – gribam noīrēt vienu Subaru modeli…
Kaut kā ir sanācis, ka neesi nokļuvis nevienā lielā skandālā pa šiem gadiem.
Bija vienreiz gan skandāliņš – kad kļuvām par čempioniem N3 grupā, daudzi mūs vainoja, ka esam rakstījuši protestus pret lietuvieti (2005. gada „Latvijas” rallijā). Lai arī toreiz nobraucām pirmie un lietuvietis palika otrajā vietā, viņu diskvalificēja par mašīnas tehnisko neatbilstību noteikumiem. Daudzi domāja, ka tas ir pateicoties Hondas komandai, bet tā nebija. Un tā kā es nevienu papīru pret lietuviešiem nebiju uzrakstījis, man nevienam nebija jātaisnojas.
Piedzīvojumu tev netrūka arī toreiz Somijā.
Ātrumposms, kurā mēs avarējām, bija ātrs un viltīgs. Bet nevaru sūdzēties par to, ka Somijas posms būtu ļoti sarežģīts, pie nosacījuma, ja ir normāli sarakstīta stenogramma un brauc ar prātu. Protams, tur ir tikai trīs pozīcijas: zeme – gaiss – zeme. Un toreiz sanāca tā, ka Barinovs pa vēlu nolasīja līkumu – tramplīns uz L3-3 lejā… Neatceramies, vai gāzāmies un cik tālu lidojām, bet, apskatot apkārtējo vidi un nolauztos kokus, sapratām, ka laikam kaut kas ir bijis. Pagāju nostāk no mašīnas un tieši brauc nākamā mašīna – VW Polo – kas pa to pašu krauju nolidoja lejā, knapi Hondai pāri pārlidoja…
Man šķiet, ka tik atraktīvam rallistam, kāds esi tu, netrūkst interesantu stāstu no rallijiem.
2002. gadā, kad vēl braucām ar žiguli, dabūjām „Vidzemes” rallijā trešo vietu klasē. Pēc gonkas aizbraucām uz Rīgu pārģērbties un, braucot atpakaļ uz Siguldu, redzējām, ka nepagūsim uz apbalvošanu. Tā arī bija, un tētis aizgāja pakaļ mūsu balvai, mēs pēc tam uzkāpām uz pjedestāla, un tad mūs ķircināja, par to, ka ja nav pirmā vieta, mēs nemaz uz apbalvošanu neejam.
„Rallija zvaigzne” arī bija neslikts piedzīvojums, vai ne?
Pasākums kā šovs bija normāls. Žēl, ka jau otrajā raidījumā mēs izstājāmies, bet pēc tam es tiku atpakaļ pārī ar Fēliksu Ķiģeli. Tikai uzskatu, ka šovu vajadzēja raidīt pa citu kanālu, tad arī popularitāte būtu bijusi daudz lielāka.
