Intervija ar Uldi Briedi

30/07/2008 |

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Vai 2008. gada sākumā kāds būtu iedomājies, ka Uldis Briedis, nobraucis divas sezonas rallijsprintā, iekļūs godalgoto trijniekā gandrīz katrā LMT rallija čempionāta posmā? Šķiet, ka tagad nevienam vairs nav šaubu, ka šis pilots ir sevi pieteicis skaļi un pārliecinoši, un šoreiz stāsta par savu panākumu atslēgu.

Kā Tu vispār pievērsies rallijam? Pēc izglītības esi skolotājs un sastopams strādājot kādā bārā…

Pie „vainas” noteikti ir brāļi Traubergi, jo kopā mācījāmies un braucām skatīties krosu, tā arī radās vēlme mēģināt braukt pašam. 2004. gadā bija piedāvājums no Arda Ķiņķera nopirkt VW Golf II Sinchro, kas interesanti – pilnpiedziņa, tas pielika punktu šai „slimībai”. Pēc tam – 2005. gadā – iegādājos VW Golf I, kas tam laikam likās ļoti sportiska – ar dugām un skaļa. Izcīnījām vicečempiona titulu ar Intu Palmu.

Un tad iestājās pauze.

Jā, 2006. gada sezonu izlaidu, uzbūvēju Renault Clio, ar kuru nenobraucu nevienu sacīksti, jo bija iespēja braukt ar nedaudz labāku tāda paša modeļa mašīnu. Ņemot vērā, cik strauji rallijs manas „prombūtnes” laikā bija attīstījies, iestājās šoks, jo ātrumi bija auguši manāmi, tāpēc radās nepieciešamība pēc spēcīgas stenogrammas un treniņiem. Bija izvēle – vai nu daudz trenēties un attīstīt gan stenogrammu, gan savu brauktprasmi, vai arī palikt tādā līmenī, ka aizbrauc uz sacensībām un pieredzi iegūst tikai tādā veidā. Vismaz es baudu no tā neguvu. Savukārt, Intam īsti nebija iespēju un varbūt vēlme pievērsties šim sportam tādā kvalitātē un izrunājām, ka neturpināsim braukt kopā.

Redzot Tavu izaugsmi, laikam izvēlējies pirmo variantu.

Pastiprināti treniņiem pievērsos 2007. gada beigās, bet beidzoties šai sezonai, sāku regulāri mācīties stenogrammu divas reizes nedēļā, un 90 % no šiem treniņiem es aizvadu bez stūrmaņa, jo man ir paveicies ar ļoti spēcīgu stūrmani, daudzas lietas viņam jau ir skaidras.

Bet tomēr par savu klupšanas akmeni uzskati tieši stenogrammu.

Patiesībā tur joprojām ir liels bardaks, bet daudz strādāju pie tā, lai saprastu, kur, ko es daru, kurā brīdī, kurā vietā mašīnai ir jāatrodas. Mans tagadējais stūrmanis (Monvīds Austrums) iemācīja man spēcīgus pamatus, bet bija daudzas lietas, kuras es nevarēju pieņemt, jo esmu sapratis, ka katrs braucējs ceļu uztver pavisam savādāk. Tā kā Monvīds daudzus gadus bija nobraucis ar vienu pilotu, viņam varbūt būtu vieglāk, ja es brauktu tāpat, bet man daudzas lietas stipri atšķiras uztverē, arī mašīnas vadība. Tāpēc bija vajadzīga pašam sava stenogramma.

Tu laikam ļoti daudz analizē savu rīcību rallija laikā.

Jā, tas tiesa. Vēl nesen divreiz izbraucu „Kurzemes” rallija ātrumposmus, un ir daudzas vietas, kur var iegūt tieši uz stenogrammas rēķina. Šosezon tas arī ir mans mērķis – mācīties stenogrammu, ceļa izpratni, jo man ir ļoti sarežģīta stenogramma, daudz apzīmējumu var piemērot vienam līkumam – divnieku varu apzīmēt pat deviņos dažādos veidos. Jā, gradācija līkumam ir vienkārši „divi”, bet pierakstot pēc savas izpratnes, tātad – precīzāk, es to varu izbraukt ātrāk. Stūrmanim dažreiz ir liels informācijas daudzums uz vienu līkumu -seši septiņi simboli, un es apzinos, ka viņš var nepaspēt visu nolasīt, bet to informācijas daudzumu izvēlos, ņemot vērā visus faktorus attiecīgajā trases situācijā. Mans uzskats tomēr ir, ka nevajadzētu aprobežoties tikai ar dažām pamata līkuma gradācijām, tas ir vienkāršāk, bet man tas nozīmē arī lēnāk. Bet tā kā visa šī sezona ir pagājusi tikai stenogrammas pilnveidošanai, domāju, ka no tā arī ir radies tas labais rezultāts.

Vai tādā gadījumā Tu jau vari dot padomus arī citiem stenogrammas rakstīšanā?

Pašam ir jāizstrādā simtprocentīgi sava stenogramma, jo pamatu kāds var dot, bet ceļš būs jāizprot pašam. Un pie tā ir ļoti daudz jāstrādā – daudz jābrauc, jāredz dažādas vietas, lai to visu informāciju var sakārtot. Vel ir ļoti svarīgi izstrādāt savu attāluma sistēmu starp orientieriem. Tāpat ir ļoti ātri jāizprot ātrumposmā sevis uzrakstītais, tur nevajag treniņus ar auto, bet tās izpratnes noteikti jātrenē ir arī stūrmanim. Cēsu rallijā pēc Tukuma rallijsprinta avārijas stenogrammā biju sarakstījis šausmīgas lietas, brīžiem biju rakstījis, lai brauktu ātri, brīžiem, lai droši, tas nozīmē arī cik ļoti svarīga ir psiholoģiskā gatavība jau rakstot trasi.

Vai šī avārija Tukumā bija Tava vienīgā līdz šim piedzīvotā?

Tā bija mana pirmā avārija. Un, lai arī atstāja lielu iespaidu uz mani, biju pārsteigts, cik ātri tiku tam pāri. Bija tik tālu nonācis, ka domāju, vai vispār vēl vajag braukt, likās, ka „Cēsu” rallijā uzņemos milzīgu risku. Muļķīgi sanāca tas, ka šī avārija īsti nebija mana ātruma kļūda. Sapratu, ka bailes bloķē daudzus maņu orgānus un automātiski tiek spiesta bremze, pašizdzīvošanas instinkti kaut ko pārspīlēja J. Jāsaka gan, ka uz „Tukuma” rallijsprintu es nebiju tālu no avārijas, jo mans braukšanas temps bija pārvērties par tīru gāšanu – likās, ka viss ir kārtībā, pavirši sāku pierakstīt stenogrammas, pārliecība bija pāraugusi pārgalvībā.

Kas, pēc Tavām domām, vispār skaitās labs stūrmanis?

Tas ir tāds stūrmanis, kurš pats brauc to stenogrammu, ko ir nosaucis pilots. Viņš nevis cenšas atpazīt pēc vairākiem simboliem ko nosaucis – savu atrašanās vietu, bet ir jau solīti priekšā ar vēl nepateiktu informāciju. Ar Monvīdu ir viegli, jo viņš pats analizē savu stenogrammu, jautā man, vai konkrētas lietas vajadzēs vai nevajadzēs lasīt kopā un pats visu sakārto priekš sevis, lai informāciju pasniegtu atbilstoši trases īpatnībām. Tāpēc arī mums nav kopā jābrauc trenēties, jo viņam izpratne par ceļu kā trasi ir ļoti spēcīga. Viņa profesionalitāti pierāda kaut vai tas, ka šogad ir bijuši daži ātrumposmi, pēc kuriem finišā domāju – vai man stenogramma vispār tika lasīta priekšā? Tas nozīmē, ka viss šajā ziņā bijis tik perfekti, ka varēju koncentrēties tikai uz braukšanu.

Cik liela nozīme Taviem panākumiem rallijā ir Tev kā pilotam, tad stūrmanim un tehnikai?

Tā kā N grupā ir ļoti ierobežoti tehniskie noteikumi, tad mašīnas nozīme šeit varētu mazāka. Daudz lielāka nozīme ir tieši stūrmanim un pilotam, vienādi dalāma uz abiem.

Laikam esi skolojies arī pie ārvalstu padomdevējiem.

Jā, uz Latviju bija atbraucis viens somu pilots, kurš ielika pamatu uz rezultātu labākai braukšanai. Interesanti, ka viņš manu domāšanu pirms līkuma „pavilka” metrus 20 atpakaļ – tas ir, tagad es visu ko darīju līkumā, daru 20 metrus pirms līkuma. Viņš arī pastāstīja, kurā vietā jābremzē, kur – jāpaātrinās.

Tagad manā rīcībā ir nonākušas tehnoloģijas, kas parādīs, kur, ko un kā es daru trasē. Un pēc pirmajiem testiem ir liels pārsteigums, jāiegulda vēl daudz darba. Jo manis pieņemtās teorijas diezgan atšķiras no tā, ko parāda matemātiski cipari.

Kuros aspektos un cik liela ir atšķirība starp rallijsprinta un rallija čempionātu?

Man tomēr labāk patīk braukt ar sinhronizēto kārbu, jo tur bez variantiem ir jāizspiež sajūgs, lai pārslēgtu ātrumu, līdz ar to ātrāk jābremzē un tajā brīdī var ilgāk sagatavot mašīnu līkumam. Sezonas sākumā braukšana ar kulaciņkārbu man likās ļoti salauzīta, un joprojām tā īsti nemāku sagatavot mašīnu pirms līkuma ar šo ātrumkārbu.

Man ir grūti novērtēt lielo ralliju, jo maz tur esmu braucis, bet domāju, ka rallijsprints ir strauji attīstījies. Lai gan trases brīžiem tur šķiet stipri par ātru. Man liekas, ka tas nav pietiekami, ka pavisam nepieredzējuši braucēji aizvada divas sacensības ROAD grupā un uzreiz var braukt sporta klasē. Tad, kad „Tukuma” rallijsprintā nākamā dienā pēc regrupinga startējām vienā no pēdējām starta pozīcijām, pirms ātrumposma starta pavēroju tās mašīnas, kas brauc beigu galā. Pēc finiša saskaitīju, ka lielākā daļa no tām palika turpat, grāvjos, arī mēs… Cilvēki nezina daudzos noteikumus, arī mana avārija notika tāpēc, ka iepriekš avarējušās mašīnas braucēji nebija izlikuši avārijas trijstūri.

Tīri psiholoģiski es sevi vēl nevaru sagatavot lielajam rallijam, jo rallijsprintā esmu attīstījies kopā ar pārējiem braucējiem, jūtos brīvi un braucu droši. Sporta rallijā joprojām ir sajūta, ka tas ir kaut kas liels un savādāks. Kaut vai sacensību garums – ir jāmāk sevi sataupīt līdz ceturtajai dienai. Tas atstāj lielu iespaidu uz rezultātu.

Kāpēc esi izvēlējies braukt ar priekšpiedziņas automašīnu? Vai sekos loģiskais turpinājums ar ko spēcīgāku?

Jāsāk ar to, ka pirms biju sācis braukt rallijā, man tā likās sarežģītākā no autosporta disciplīnām. Esmu sev vairākas reizes jautājis, kāpēc es vispār to daru, un vienīgā atbilde ir tā, ka tas ir liels izaicinājums sev. Pēc dabas esmu ļoti bailīgs, tāpēc laikam man vajadzīgi tie daudzie treniņi, lai visu izprastu. Pirms ātrumposma vienmēr koncentrējos tikai uz to, lai neatļautu sev nekādas atkāpes no uzrakstītā stenogrammā. Un ja gadās, ka ir kāda neskaidrība par to, kas uzrakstīts un nolasīts, es bremzēju, nevis riskēju.

Ja man šobrīd būtu pieejams tāds finansējums kā TOP ekipāžām, es noteikti izmantotu iespēju braukt ar pilnpiedziņas auto, bet iekšēji tādu vēlmi vēl neizjūtu. Man vēl daudz ir jāmācās, un es redzu, ko man vēl vajadzētu izdarīt ar to pašu priekšpiedziņas mašīnu.

Šādā kontekstā varētu jautāt par Taviem nākotnes plāniem – tuvākiem un tālākiem…

Pirmais, ko gribu – sakārtot savu stenogrammu, lai uz katru startu varu ierasties ar pārliecību, ka viss ir kārtībā. Īstenībā šogad nav bijis mērķis par čempiona titulu (rallija čempionātā), uzskatu, ka man ir arī stipri paveicies ar šo sezonu. Nedomāju, ka būtu skaisti un ātri nobraucis šogad. „Latvijas” rallijam ir divas versijas – pirmā: braukšu ļoti ātri, lai censtos uzvarēt. Šķiet, ka tas nebūtu īsti pareizi. Domāju, ka vairāk būs otrā versija, ka braukšu un skatīšos, kā iet pārējiem braucējiem, jo man pietiek ar ceturto vietu. Pat ja iegūšu čempiona titulu, sportiskais gandarījums nebūs milzīgs, jo ne jau es esmu bijis ātrākais visu sezonu. Savukārt, pretēju lomu man sanāk spēlēt rallijsprintā – ja būtu izdevies nobraukt līdz galam visus posmus, varētu kļūt par čempionu, bet tagad tas vairs nav iespējams, tur ir tāpat ļoti spēcīgas ekipāžas, kuras pēkšņi nesāks braukt ļoti lēni un esmu pārliecināts, ka brauks ātrāk, konkurence tur tikai pieaugs, un tuvākajā laikā būs tāda pati kā lielajā rallijā.

Pie saviem mērķiem varu minēt arī savas braukšanas izkopšanu ar jau iepriekšminēto jaunāko tehnoloģiju palīdzību.

Variantā, ja nākamgad esi sakārtojis savu stenogrammu, kas būs nākamai, pie kā strādāsi?

Nezinu, vai tā būs, bet nākamais mērķis varētu būt izkopt savu braukšanu nevis uz cilvēku izteikto pieņēmumu, bet tehnoloģiju pamata. Es daudz vairāk uzticos tehnoloģijām nekā cilvēku padomiem, jo tie tomēr ir ļoti vispārēji un skopi. Man katram apgalvojumam vajag pamatojumu. Pieredzējuši braucēji tev iedod kaut kādu informāciju, bet liela ir iespējamība, ka tā tiks uztverta nepareizi.

Kāpēc Tava izvēle vispār ir kritusi par labu Renault Clio?

Protams, bija divas izvēles – Honda vai Renault. Es gan nebiju testējis Hondu. Iegādājos ielas mašīnu Renault, tad radās neliela skaidrība, kas un kā varētu būt.

Rallijā Renault mašīnai ir problēmas ar taisnu braukšanu ātrās, taisnās vietās un ātros, lēzenos līkumos, jo tā īsti neturas uz ceļa un pati piestūrē, bet vaina ir arī regulējumos, tos es vēl nemāku atrast, bet šī problēma nav tikai man, bet arī citiem Renault braucējiem. Ir vieglāk braukt, ja ilgu laiku esi braucis ar vienu mašīnu – ir saprotams, kur un ko tā darīs.

Vai Tu jūties vienlīdz spēcīgs, salīdzinot ar saviem konkurentiem?

Ir tā, ka man trūkst ambīciju, ka gribu būt ātrāks par kādu konkrētu braucēju vai būt pirmais. Nav tā, ka man tas nebūtu svarīgi, bet noteikti neizraisa spēcīgas emocijas. Es gribu šo sporta veidu izprast. Tad, kad tas būs noticis, varbūt radīsies ambīcijas cīnīties vairāk konkurences dēļ.

Bet šosezon Tavs progress ir ļoti pamanāms. Vai tas būtu izskaidrojams ar to, ka visu laiku analizē savu rīcību?

Noteikti jau, ka tas tā ir. Nepārspīlējot varu teikt, ka katrās sacensībās iemācos daudz jauna. Ir lietas, kurās es redzu, ka varētu braukt ātrāk, bet man līdz tam vēl jāizaug. Šobrīd gribu iemācīties pēc iespējas ātrāk savākt lielās sekundes, tad vēl daudz būtu darāmā pie daudzajiem atsevišķiem elementiem.

Ja Tevi pavēro no malas rallijā, Tu esi ļoti nosvērts, mierīgs… Vai ir gadījies tā, ka tomēr „uzsprāgsti”?

Ir gadījies. Monvīdam ir grūti pieņemt to, ka man ir dažās vietās nepieciešams stenogrammā dzirdēt līkumu un uzreiz tam sekojošos metrus. Tad mēs dažreiz sākam bļaut viens uz otru. Ja tas līkums ir ātrs un man nav visa nepieciešamā informācija, es varu eksplodēt un viņš arī, sakot, ka te viss ir kārtībā.

Izstrādā un uztur IG Studija
113 queries in 0,818 seconds.