Jānis Kozlovskis: “ZAZ un EVO sacīkstēs nedrīkst braukt blakus”
Foto: Kaspars Cikmačs, 4rati.lv
Latvijas autokrosa starpsezonas galvenā varone, neapšaubāmi, kļuvusi Open klase un tās sadalīšana. Aizmirsies pat tas, ka 1600 klase ir uz izmiršanas robežas. Kas un kāpēc notiek Open klasē?
Šobrīd gan braucēju, gan līdzjutēju pulkā ir divas galvenās domas. Lai runā simboli. Aldis Zēbergs: “Nedomāju, ka tas, kas šobrīd ir izdarīts ar Open, būtu pareizi. Vairāk izskatās, ka daži cīnās par uzvarām ar noteikumiem, nevis trasē. Jābrauc visiem kopā un jācīnās, neviens nav neuzvarams. Un klases iekšienē var izdalīt divus čempionātus, kā mums tas bija savulaik deviņdesmito gadu sākumā, kad Gints Bujāns un vēl pa kādam brauca ar pilnpiedziņas mašīnām, bet pārējie ar priekšpiedziņām. Es regulāri braucu mājās ar diviem kausiem – vienu par atlēkušu pjedestāla vietu kopējā ieskaitē, otru par uzvaru savā ieskaitē.”
Aldis, respektīvi, netieši piedāvā pērnā gada Open kausa ieskaiti vienkārši padarīt par vēl vienu čempionātu.
Jānis Kozlovskis: “Klašu dalīšana nav mana kausiņa dēļ. Pirmkārt, tas ir drošības dēļ – nevar Normunda Skribja ZAZ braukt blakus Evolūcijām, jo pie kontakta svara atšķirība ir tik milzīga, ka vieglākais izlido no trases kā korķis, ko mēs jau pāris reizes esam redzējuši. Turklāt pāris lielās mašīnas atņem interesi startēt vairākiem Open pamatbraucējiem, kamēr tik daudz pilnpiedziņu vietā klāt nenāk.”
Jānis Dreimanis: “Ja ļaudis saka, ka Evo, MR2, BMW un ZAZ var braukt vienā klasē, tad man nav skaidrs, kāpēc mēs izdalām tādu sīkumu kā 1600 un 2000 Super priekšpiedziņā? Tad šīs klases ir praktiski vienādas, jo vairāk tāpēc, ka svaru tabula atbalsta mazāko kubatūru. Latvija ir par mazu daudzām Evo nacionālajā autokrosā, viņu nebūs. Savukārt šobrīd, sadalot klases, jau jūtams, kā uz Open riktējas jauni braucēji, arī Klasikas tajā skaitā.”
Par kopējo domu var diskutēt – ir pareizas lietas, bet ir lietas, kurām ir “divi gali”. Par tagadni, nākotni, un arī vēsturi – var grozīt un muļļāt tēmu visādos virzienos. Kas nāk prātā, par šo domājot?
Pirmkārt, lai gan sajūta var rasties, ka šī ir klase kurā “katram lūdzu pa kausiņam!”, gluži novirzīt vainu uz diviem kādu lietu bīdītājiem nav pareizi. Open pirms sadalīšanās bija sportistu sapulce, kurā piedalījās tie, kas piedalījās. Un sadalītās klases ir vairākuma balsojums. Kas, savukārt, ir rets gadījums, kad komisija ļauj sportistiem pašnoteikties.
Otrkārt, par Open loģiskumu tagad… Ja – sauksim lietas vārdos, visi jau zina, kurš kuru domā – Kozlovska cīņa pret Evo izslēgšanu ir uztverama kā dzīšanās pēc kausiņa, tad šajā brīdī publiski ir iemesls pazemot precīzi visas pārējās LČ salonu klases. Atskats vēsturē: protesti bija, kad draudēja savienot 1600 ar 2000 Super. Protesti bija, kad 2000 Super bija jābrauc kopā ar Jerānu, brāļu Kuļikovsku ZAZ, utt. Protesti bija no VAZ, kad viņiem bija jābrauc vienā ieskaitē ar Open. Tātad izbļaustījušies un, attiecīgi, “dzinušies pēc sava kausiņa” ir visi. Un šādā kontekstā divlitru (kādreiz pat 1600, ja nemaldos) RWD pretošanās par trešdaļu smagākajai turbo mašīnai, kura principā atbilst pasaules rallijkrosa čempionāta noteikumiem, būtu pat ļoti piedodami. Daudz piedodamāk nekā pārējos minētajos gadījumos.
Treškārt, par Open vēsturi. Kā mēs vispār līdz šādām klasēm nonācām? Neticami, bet saknes šā brīža Open situācijai meklējamas tālajā 1997. gadā. Līdz tam pāris gadus Latvijas krosā bija izveidota klase ar nosaukumu Klasika 2000. Tās iniciators, Zilākalna trases izveidotājs Oļģerts Vērmanis ar šo klasi bija domājis klasiskās piedziņas VAZ automašīnas, taču tas tā īsti netika definēts – atstāja durvis vaļā BMW un citiem agregātiem. Un tā laika autokross uzķērās, jo 1997. gadā Ilgonis Krūmiņš uz starta izveda VW Kaffer vaboli, kura arī bija ar aizmugures piedziņu, iekļāvās arī 2000 kub. cm. Piebilde – motors aizmugurē. Pilotam nedaudz bija jāpamācās savaldīt šo mašīnu, bet, kad tas tika izdarīts, tika gūts tā gada Latvijas čempiona tituls šajā klasē. Nākamajā gadā ar šo auto panākumu atkārtoja Andrejs Lajevskis, bet maisam gals bija vaļā. Aivis Egle, Māris Druva un Ainārs Igaveņš ar Toyota MR2, Armands Griboniks ar Pontiac Fiero, Helmuts Brazovskis un Ivars Kuļikovskis ar Talbot Matra Murena, Oļegs Ružkovskis ar Mazda RX7, Andris Dambis ar Porsche… Trasē tika izvesti tādi modeļi, par kādiem postpadomju cilvēks pat nenojauta. Lūk arī šā brīža Open dzimšana…
Skaidrs, ka problēma tika pamanīta. No vairāk nekā 30 uz katru posmu braukušajiem žiguļiem pāri nepalika pat puse, klasiskā Klasika iznīka, nelīdzēja pat atsevišķi BMW, kas centās turēt Klasikas kanti. Bija laiks bļāvienam, gana pamatotam.
2002.gadā notika kas līdzīgs, kā šogad ar Open klasi. Tika izveidotas divas kategorijas – 2000 Klasika un 2000 Prototipi. Tātad pirmajā klasiskā Klasika (motors priekšā), otrajā visi pārējie ar aizmugures piedziņas auto. Gluži kā šobrīd, neliels pārsvars bija klases pamatiedzīvotājiem – Klasikai, bet prototipi balansēja uz kvoruma robežas. Taču sekoja abu šo ieskaišu dalībnieku skaita krišanās. Nepalika vairāk ne prototipu, ne, kas interesanti, arī Klasiķu, kuri tik ļoti rāvās uz neatkarību. Ar vienu gadu pietika, lai klases apvienotu atpakaļ un kategoriju nosauktu par Open. Dzīve Open klasei laimīgi ritēja līdz pat 2008. gadam, kad pēkšņi klasē visas sezonas garumā uz starta izgāja tikai 14 dalībnieki. Tobrīd gan visas klases dabūja pa mizu krīzes dēļ. Bet Open ar savu specifisko tehniku kaut kā bija vissāpīgāk. Nāca nākamais gads, kad pie vārda tika fonā tapušās un kausa izcīņas statusā braukušās VAZ klases mašīnas. To nebija tik daudz, lai klase iegūtu Latvijas čempionāta statusu, bet bija tik daudz, lai palīdzētu izvilkt posmu kvorumu Open klasei. Imants Kolomenskis, Jānis Rakuzovs un pāris citi bija tie, kuri tobrīd palīdzēja nenomirt Open klasei – mašīnām ar aizmugures piedziņu. Pretējā gadījumā – bija skaidrs – paliks trīs, četras mašīnas, un pasākums būs galā. Taču skaidrs, arī VAZ braucēji nebija ar mieru būt tikai statistikas veidotāji (gluži kā šobrīd Open 2500 līderi), tāpēc arvien vairāk bruņojās, lai izveidotu savu klasi. 2010. gadā Open klasē vairs čempionātā nestartēja neviens VAZ. Open gan arī vairs nevajadzēja – izrāpjoties no finanšu krīzes atgriezās arī “īstie” Open dalībnieki, turklāt arvien vairāk parādījās runas, ka Open nākotni varētu vilkt nevis VAZ, bet gan pilnpiedziņas mašīnas. Vēl vairāk – 2013. gadā VAZ Klasika ieguva Latvijas čempionāta statusu, izbeidzot žiguļu tēmu.
Ints Jeršovs kā pirmais pretī Jerānam un Kozlovskim izveda pilnpiedziņas Subaru. Taču klases līderi noturēja pozīcijas – Jeršovs vēl mācījās, un skarbi mācījās. Taču jaunai ērai starts bija dots: 2013. gadā ieradās Agris Brediks ar Evo… Ļoti labi – skatītājiem prieks (Latvijas kross čempionāta statusā pilnpiedziņu nebija redzējis vairāk nekā desmit gadus), vēl viens jauns dalībnieks, utt… Līdz brīdim, kad 2014. un 2015. gadā kļuva skaidrs, ka čempionāta medaļnieki lielā mērā zināmi jau pirms sezonas, jautājums tikai – kādā secībā viņi sarindosies. Un te arī iemesls vecā Open dumpim uz klāja: atnāca “sliktie” un atņēma rotaļlietas.
Turklāt situācija tik nepatīkama, ka nav īsti kur sprukt: bez papildu dalībniekiem “īstais” Open nevar izdzīvot. Nevar izdzīvot arī “lielais” Open – ar divām Evo un pusotru Subaru ir par maz normālai klasei. Tālākais jau ir pēdējo mēnešu un nedēļu vēsture, bet nākotne ir Open 2500. Jautājums, cik ilga.
Šis vēstures apskats parāda vairākas patiesības: pirmkārt, nav bijusi mainīgāka klase Latvijas autokrosā par Klasika-2000/Open. Otrkārt, atskatoties uz šo vēsturi, grūti pārmest komisijai a) nerūpēšanos par klases izdzīvošanu, b) kādu totāli kļūdainu lēmumu pieņemšanu. Vienkārši visam bijis savs laiks un sava situācija. Pat 1997. gada Krūmiņa VW Kaffer ir grūti nosaukt par kļūdu, jo paliks neatbildēts jautājums, kas notiktu ar klasisko klasiku bez šīs “nepareizās” mašīnas. Viena versija – līderi tik ļoti pārķīlētu savus auto, ka masveidība vienalga beigtos (tagadējais, ļoti nopietnais VAZ klases jautājums). Cita versija – aizliegtu vaboles, MR2 un tām līdzīgos, bet nevarētu atkauties no BMW, Corolla un līdzīgiem “legāliem” Klasikas automobiļiem. Kas, savukārt, atkal nozīmētu VAZ masveidīguma izzušanu, jo ar jauno vilni nebūtu pa spēkam cīnīties. Grozies kā gribi, kā dibens aizmugurē, tā aizmugurē…
Open allaž bijusi ļoti specifiska, ļoti dažāda klase. Un allaž tā ir sarūpējusi gan izcilu izrādi, gan zināmu burkšķēšanu par dalībnieku sastāvu un tehniskajiem risinājumiem. Starp citu, arī tad, kad Open dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, vienalga bija viedoklis, ka klase nav objektīva, jo Jerāna mašīna ir bagijs, nevis salonauto. Pirmkārt, vai visas priekšpiedziņas ir ar virsbūvēm no rūpnīcas? Otrkārt, kāpēc gan lai nebūtu Latvijas krosā klase, kurā brauc ar to, kas inženierim ienācis prātā…
Visu saliekot kopā gribas teikt – baudām to, kas šobrīd atkal ir izveidojies, jo liekas, ka būs interesanti! Un to, bija vai nebija pareizi, parādīs laiks.
Izmantotie resursi:
www.autocross.lv
