Intervija ar Džo Labuckas
Ilze Aperāne
Foto: Janis Barbars(rallyemotions.net)
Kurā gadā Jūs nonācāt autosporta pasaulē? Un kādā sakarā?
1996. gadā sāku braukt „Golfu kausā”. Tas bija jauns sacensību seriāls, kurā varēja piedalīties ar ielas golfiem. Laikam 1998. gadā Jānis Vorobjovs piedāvāja man pabraukt kopā ar Andri Brizgo, tā arī bija mana pirmā pieredze rallijā. Salīdzinot ralliju un šosejas sacensības, man vairāk patīk šoseja, laikam tāpēc, ka tur ir tieša, nepastarpināta braucēju konkurence, tā sacīt ar sānu pret sānu.
Bet Jūsu vārds vairāk autosportā parādās tehniskās komisijas sakarā.
Nu jā, 2001. gadā man Tallinā gadījās smaga avārija, pēc kuras nolēmu kādu gadu vairs nebraukt sacensībās. Tad man Uldis Pastnieks piedāvāja ņemt savā paspārnē tehnisko komisiju šosejas sacensībās. Tā nu es izbūros cauri visām tehniskajām prasībām un noteikumiem, un 2002. gada beigās Mārtiņš Kalniņš teica, lai paplašinu savu darbības lauku, tā nonākdams arī rallija tehniskajā komisijā. Bet tā īsti piederīgs pie kādas no LAF komisijām es nejūtos.
Vairāk pie šosejas?
No tā visa esmu mazliet pagājis malā, jo tur nāca jauns sastāvs un nebija vēlēšanās jaukties iekšā ar padomiem „kad mēs darījām, tad bija tā…”.
Vai rallijs Latvijā ir sevi izsmēlis vai tomēr vēl ir uz ko tiekties?
Man liekas, ka pašreiz rallijs ir uz ļoti laba ceļa, attīstās Čempionāta klases. Varbūt N3 ne tik ļoti, kā gribētos, jo prestiži visiem skaitās braukt N4 grupā. Rallijsprintā vajadzētu būt skaidrākiem un labāk formulētiem noteikumiem, lai samazinātu izmaksas tehnikas sagatavošanā, kā arī attīstības plānam ilgtermiņā. Jābūt pilnīgi skaidrām prasībām, kas attiecībās gan uz drošību, gan uz mašīnas tehnisko sagatavošanu. Bet tur ir izveidotas labas klases. Mans viedoklis ir, ka 4WD+ klasei visu ekipējumu vajag homoloģētu, jo vidējie ātrumi ir lieli. Par pārējām klasēm – pieļaujami varianti, ka dažām ekipējuma sastāvdaļām ir ne tik stingras prasības, bet, piemēram, ķiverēm obligāti jābūt ar derīgu homologāciju visām klasēm.
Vai ir nācies pastrādāt arī kādu ārvalstu ralliju tehniskajās komisijās?
Jā, ik pa laikam cenšos šur tur noklīst. Tas sākās 2003. gadā, kad aizrakstīju Zviedrijas rallija rīkotājiem, ka vēlos aizbraukt pie viņiem pastrādāt, uz ko saņēmu pozitīvu atbildi. Pirmajā reize, protams, viņi diezgan rūpīgi skatījās, kas es esmu par putnu, ko daru. Esmu bijis arī uz dažiem somu Nacionālajiem rallijiem. Šad tad mani uzaicina uz Igaunijas un Lietuvas šosejas sacensībām.
Vai un kādas ir atšķirības starp ārvalstu un Latvijas rallija drošības noteikumiem?
Tas jau ir katras valsts autosporta federācijas ziņā, kā tas tiek nostādīts. Mums Latvijā lielajā rallijā situācija ir ļoti laba uz vispārējā fona. Varbūt tehnisko noteikumu ievērošana mazliet iebuksē uz tā rēķina, ka nav tik liela federācija, lai varētu atļauties dažādas palīgierīces pārbaudēm, bet pamazām pie tā tiek strādāts, par piemēru ņemot ārvalstīs noskatītos verķus.
Rallijsprintā situācija ir bēdīgāka, galvenokārt tāpēc, ka šīs prasības nav bijušas skaidri noformulētas. Teorētiski rallijsprintā vajadzētu braukt stipri ātrāk nekā lielajā rallijā, jo noteikumi ir daudz brīvāki.
Šī gada rallijsprintā „Gulbis” sportisti piedzīvoja vēl neredzēti stingru tehnisko komisiju, kas vienlaicīgi izsauca arī pretrunīgus viedokļus. Vai tā bija Jūsu iniciatīva par tik striktu tehnisko komisiju?
Vispār ideja nāca no Federācijas un Standarta automobiļu komisijas, ka vajadzētu saprast, kādā stāvoklī īsti ir tur redzamā tehnika. Jo rallijsprints, kas ir minirallija pēctecis, auga ļoti dinamiski kvantitātes virzienā un daudzām lietām netika pievērsta uzmanība.
To, ka pēc šī rallijsprinta būs arī negatīvas atsauksmes, es zināju jau pirms tam. Mazliet sarūgtināja tas, ka daži braucēji atļaujas veltīt personiskas rupjības. Bieži dažādās preses relīzēs var lasīt, ka tehniskā komisija aizliedza to un to, bet patiesībā mēs tikai piefiksējam faktu, par kuru tiek ziņots sacensību komisāriem, kuri, savukārt, pieņem lēmumu. Varbūt, ka mūsu vaina ir tā, ka redzam pārāk daudz „faktus”…
Vai šī Gulbenes tehniskā komisija kaut kādā veidā ietekmēs nākamā gada rallijsprinta tehniskos noteikumus?
Noteikti. Pēc „Gulbja” man bija iespēja pēc ekipējuma lapām izanalizēt esošo situāciju un esmu iesniedzis Andrim Berķim savus priekšlikumus. Šajā tehniskajā komisijā mēs skatījāmies uz lietām, kas tiešām ietekmē pašu braucēju drošību. Pats jaunībā ķīlējot mašīnu, tam sevišķu uzmanību nepievērsu, un krāpos ar tehnisko komisiju tagad jau nekas nav mainījies – sportisti neko jaunu nav izdomājuši.
Tad, kad man notika avārija Tallinā, tad biju priecīgs par to, ka mašīna pilnībā atbilda drošības standartiem, citādi diez vai es te tagad sēdētu un runātu…
Ir dzirdēti dažādi izteikumi par ekipāžas Veismanis/Labuckas svara samērību mazajā Hondiņā…
Nu, Honda ir ļoti izturīga mašīna! Bet tā jau mēs tiekam dēvēti par rallija svarīgāko ekipāžu…
