Intervija ar Aināru Igaveņu

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Pēc pārsteiguma, ko šis pilots sagādāja, pārejot no žiguļa uz Evolūciju, Aināram Igaveņam, šķiet, vairs nav jāuztraucas par skatītāju atbalsta trūkumu. Vienmēr piekopis atraktīvu braukšanas stilu, viņš ir kļuvis par ļoti skatāmu braucēju. Nākamais Igaveņa mērķis ir spēcīga komanda…

Kā aizsāki savas rallija gaitas?

Pat īsti neatceros, kad tas viss sākās. Kādreiz, „krievu laikos”, visa braukšana bija jāsāk no pirmās, otrās klases. Tas bija 1989. gadā, braucām ar Volgu, pikapu. Pēc tam braucām tikai ar žiguļiem.

Braucu arī krosā, kur uzstādīju labus rezultātus, visu laiku bijām pirmajā trijniekā lielas konkurences apstākļos. Kross man ļoti patika.

Kas pamudināja spert tik drosmīgu soli no tāda mazlitrāžas auto, kāds ir žigulis, pārsēsties uz Evolūciju?

Pirmām kārtām, sākās problēmas ar žiguļa rezerves daļām, kuras kļuva aizvien grūtāk pieejamas. Un kā jau katram rallistam, arī mans sapnis bija pabraukt ar 4×4 automobili. Man pat ielas mašīna nekad nav bijusi pilnpiedziņas. Nošokēja tas ātrums. Pirmais Mitsubishi mums bija Raidama EVO III, pēc tam jau nākamajā rallijā bija sestā Evolūcija, kas bija vēl ātrāka un to uzreiz iestādījām krūmos „Ķekavas ziemā”.

Uzskatu, ja nebūtu bijusi iespēja izbraukt ar Evolūciju, vēl joprojām brauktu ar pakaļpiedziņas mašīnu. Pēc Mitsubishi EVO ir ļoti grūti atkal pabraukt ar kādu žiguli vai Asconu. Tagad saprotu, ka tā bija simtprocentīga taisnība, ko man pirms tam teica daudzi rallisti – ka, pamēģinājis braukt ar Evolūciju, ne ar ko citu vairs negribēšu braukt. Neesmu gan braucis ar Subaru, bet par Mitsubishi varu teikt, ka tā ir tā pati klasika, tikai trīs reizes ātrāka. Ļoti jau patīk tas ātrums, bet, braucot ar žiguli. ir viss-pedālis līdz galam un vēl ar otru kāju jāpiemin.

Vai tik liels lēciens pamudināja arī uz treniņiem?

Nē, jo tam neatlika laiks. Godīgi sakot, tikai pagājušosezon sāku trenēties. Esam atkal nopirkuši jauno EVO-tagad jau astoto, no Artūra Priednieka. Bet paralēli tam tiek būvēts pavisam jauns Mitsubishi, būs mums atsevišķi mašīna ziemai un vasarai.

Kāpēc?

Jo ir atšķirības regulējumos un ritošajā daļā. Tā vismaz mani pārliecināja pieredzējuši Mitsubishi braucēji. Gan es, gan „Auto stils” augam un ejam kopā uz priekšu.

Jā, kādi ir plāni uz jauno sezonu „Auto Stils Rally team”?

Komandā mēs būsim divas ekipāžas, no kurām mūsējā piedalīsies arī Lietuvas čempionātā. Savukārt par Zigurdu Kalniņu – būtu ļoti labi, ja viņš varētu braukt arī rallijsprintā, ne tikai lielajā rallijā, jo viņam pašam un ekipāžas attīstībai tas nāktu tikai un vienīgi par labu. Lielajā rallijā uz Zigi tiek liktas ļoti lielas cerības. Arī rallijsprintā mums būs komanda.

Nav noslēpums, ka pēc nokļūšanas Evolūcijā tu ar savu atraktīvo braukšanas stilu kļuvi par daudzu skatītāju mīluli…

Es vienmēr esmu braucis skatītājiem, lai viņiem nav garlaicīgi skatīties. Pats esmu skatījies no malas sacensības un puse no dalībniekiem „sēņo”. Varbūt, ka es dažviet braucu nepareizi, bet mums tagad nav mērķis būt čempioniem. Es braukšu tāpat šova pēc skatītājiem, un varbūt arī ar to panākšu kādu rezultātu, bet stilu es nemainīšu. Braukšana šķērsām ir arī drošāka. Tiem, kas cīnās par sekundēm, protams, ir jābrauc taisni un pareizi, nevar atļauties nevienu sānslīdi, bet tādā gadījumā, ko lai dara skatītājs, uz ko viņam skatīties? Lai gan, piemēram, Vorobjovs it nemaz nebrauc taisni, bet viņš tā vai tā ir čempions. Savā laikā jau esam pacīnījušies savā starpā ar klasikām, cepuri nost, kā viņš brauc un viņa braukšanas stils man arī vislabāk patīk. Man pilnīgi dusmas dažreiz nāk, ja nebrauc šķērsām, jo tas tad nav rallijs. Tikpat labi var uztaisīt sliedes un pa tām braukt ar vilcieniem.

Kā tu pats raugies uz savu sniegumu rallijā?

Man ir ļoti grūti sevi novērtēt, bet man patīk mans braukšanas stils. Varu pateikt tikai vienu – ja man liktu braukt uz rezultātu, es arī to panāktu. Esmu skatījies vairākas gonkas, kurās brauc Simaška un viņš brauc daudz šķībāk un sarežģītāk par mani. Viņš ir arī mans paraugs un kādreiz neizlaidu nevienu gonku, kurā viņš piedalījās, braucu skatīties un mācījos. Savā laikā neviens viņam nevarēja aizbraukt priekšā. Tāpēc nevarētu teikt, ka mans braukšanas stils būtu tas nepareizākais, bet es arī nezinu, kas ir pareiza braukšana. Pareizi brauc somi. Viss man ir nācis pašmācības ceļā, no tā, ka daudz skatījos raļļus no malas. Tādā gadījumā ir jābūt ļoti labai izjūtai, lai saprastu, kurā brīdī pilots bremzē un tā tālāk… Ja esmu redzējis, kā kādā rallijā tiek izbraukt konkrēts līkums, nākamajā reizē to pašu vietu izbraucu identiski tāpat. Pēdējā laikā man Andris Šimkus pasaka priekšā, ko un kā pareizāk darīt. Taču, ja ir pierasts braukt, mētājot pakaļu, ir grūti tagad sevi lauzt un sākt braukt taisnāk.

Ja jūtu, ka nevaru sasniegt labu rezultātu tehnikas dēļ, es nemaz neraujos to darīt. Man arī visu laiku nav veicies ar tehniku, bet uz jauno Mitsubishi vairs nevarēs norakstīt neveiksmes, tad jau redzēs, kā ies tā braukšana.

Kas ir tavs mīļākais auto rallijā?

Ne Mitsubishi, bet WRC gan, ko mēs arī lolojam kādreiz pabraukt. Gribējām jau uz šo sezonu pirkt Ford Focus WRC, bet tajā brīdī nevarēja to izdarīt. Un šobrīd, kad viss jau ir atrisinājies, ir parādījies 2006. gada Ford. Agri vai vēlu, bet mēs tādu mašīnu pamēģināsim. Mums vispār nav doma īrēt, bet gan nopirkt. Ir arī doma sadarboties ar WRC dīleriem, pašiem izīrējot šīs mašīnas. Tas, protams, ir diezgan liels darbs, bet nekas nepaveicams.

Tas arī būtu maksimums, ko vēlētos sasniegt rallijā?

Nē, tas man būtu tikai hobija pēc – pamēģināt pabraukt ar tāda tipa auto. Bet mans mērķis ir izveidot stabilu komandu, lai būtu prieks par padarīto. Un tad jau ir doma pāriet profesionālā līmenī – uzaicināt braucējus no ārvalstīm.

Kuru tu uzskati par savu lielāko sasniegumu?

Tas bija „Talsu” rallijs, tad vēl bija 1600 klase, bijām pirmajā vietā. Pierādījām paši sev, ka esam labi un stabili braucēji. Sapratām, ka ja vajadzēs braukt uz rezultātu, mēs to varēsim. 2001. – 2003. gadu uzskatu par ideālāko posmu rallijā, jo likām iekšā divlitru klasei ar 1.6 l motoriem. Katru gadu centos ko izdarīt, lai uzlabotu rezultātu.

Vai tev ir arī kādas iemīļotas trases?

Viennozīmīgi ziemā „Sarma”, jo tā ir mājas gonka un ceļi ir labi zināmi un ļoti pateicīgi ziemai. Tur ir arī sava publika.