Jānis Kozlovskis: “Lielais pluss šim bagijam ir tas, ka iet kā tanks”

Foto: Klāvs Benefelds

“AXLatvia” uz interviju aicināja Jāni Kozlovski, Baltijas kausa ieguvēju autokrosā. Jānis ir viens no Kozlovsku ģimenes autosportistu trio – Jānis, viņa tēvs – leģendām apvītais Aleksandrs Kozlovskis un dēls Jānis juniors. Jau vairākus gadus Jānis sevi stumj prom no autosporta, karjerā aizvadīti jau 26 gadi, bet ar katru sezonu atrodas iemesli, kāpēc to nedarīt. Intervijā sportists atklāj, ka autokrosa īstā garša ir tā sajūta, kad no beigām startā spēj tikt uz pjedestāla vai uzvarēt.

Jāni, pastāsti lūdzu, tiem, kuri varbūt vēl nezina – kas tad īsti ir B6000 bagiji un no kā tie cēlušies?

Jānis Kozlovskis: “Šķiet, ka šo bagiju stāsts aizsākās ap 1985. gadu, šogad aiziet jau kāda 37. sezona. Zinu, ka mans tēvs kopā ar vienu cēsinieku to aizsāka, domāju, ka tur visiem ģimenē šī slimība sākās.”

Esi braucis gan ar šādu bagiju, gan salonauto, kāpēc vienmēr atgriezies pie bagija?

J.K.: “Jā, kādu laiku pabraukāju arī ar Toyotu – to esmu nolicis mierā, bet bagiju vēl nevaru. Uzskatu, ka tas ir salīdzinoši vienkāršs un saprotot to, ka esmu viņu iepazinis un zinu visu no galvas – kur, kas atrodas utt., tad viss šķiet viegli. Vienu reizi kārtīgi sataisi un tikai brauc, reti ir reizes, kad kaut kas atgadās. Lielais pluss šim bagijam ir tas, ka iet kā tanks, tiek cauri visām sadursmēm, spēj turpināt braukt arī caur dziļiem dubļiem un citiem sarežģītiem segumiem. Ir bijis gadījums, ka apmetu kūleni un turpinu braukt, jo tam nekas nav noticis.

Protams, jāsaka, ka ir jāspēj iet līdzi laikam un dažādām inovācijām, jāuzlabo automašīna, jo, ja salīdzina to, kāda tā bija pirms septiņiem gadiem un šodien, tad to var salīdzināt ar dienu pret nakti.”

Beidzot pirmais – kas visu salika pa plauktiņiem?

J.K.: “Jāsaka, ka manā gadījumā, noliekot Toyotu malā, es negāju uz cīņu par tituliem, braucu sava prieka pēc. Bieži sanāk, ka trasē atgriežos ar vienu vai otru auto, lai būtu kvorums, patīk, ka ir iespēja piedalīties, lai saglabātu, kādu no klasēm.”

Runājot par B6000, nu visi zina, ka jau kādas divas sezonas es mēģinu aiziet no tās klases, bet brāļi Ramati vienmēr atrod veidu, kā mani pierunāt braukt un piedalīties. Arī nākamais gads nes jaunumus, pievienosimies Latvijas autokrosa čempionātam un kausam, aizvadīsim sacensības četros posmos, vienīgā trase, kurā mēs Latvijā nevaram ietilpt ir Brenguļi, bet pārējās varam un noteikti būs interesanti, tāpēc jāsaka, ka būs jāsakož zobi un jābrauc vēl viens gads!

Par iegūto kausa titulu ir tāda pilnības/nepilnības sajūta, nav tā īstā garša, jo diemžēl Bauskā mēs izpalikām bez fināla brauciena un posma uzvarētāju noteica pēc kvalifikācijām. Mums ar Aināru Ramatu bija vienādi punkti un skaidrs bija tas, ka visu izteikts fināls šajā posmā, kurš būs augstāk fināla braucienā, tas iegūs kausa titulu. Šoreiz laikam notika tā, kā tam bija jānotiek.

Brīžiem es pirms starta paskatos spogulī un sev jautāju: “Ko tu te vēl dari? Ir taču jābeidz vienreiz!””

Vai klase ir uz robežas, kad varētu vairs neredzēt šos krokodilus trasē?

J.K.: “Pēdējos gados nav gājis viegli, Igaunijā “aizgāja” šīs kustības virzītājs un nav bijis kāds, kas nāktu vietā un sakārtotu visu, lai varētu aizvadīt kvalitatīvas sacensības, līdz ar to palika mazāka interese. Mēs (latvieši) turpinājām piedalīties Baltijas kausā, kopā ar dažiem igauņiem un lietuviešiem, lai klase turpinātu pastāvēt. Es jūtu sevī pienākumu braukt, neļaut klasei pazust. Ir aktīvisti, klases patrioti, kuri ir gatavi braukt, tāpēc domāju, ka līdz tādam brīdim nenonāksim, jo vienmēr atrodam veidus, kā trasē būt pietiekamam skaitam bagiju.”

Ja izvelkam visus B6000 bagijus no garāžām, cik daudz vēl ir gatavi startēt uzreiz?

J.K.: “Šķiet, ka aktīvi tagad ir 12-14 braucēji, bet, ja spētu izvilkt visus, kas garāžās un krūmu gonkās prieka pēc piedalās, tad noteikti ap 20.”

Šajā sezonā jaunumi klasei – pirmā reize Vecpilī, atgriezāties arī Mūsā, tas cīņas padarīja interesantākas?

J.K.: “Pirmo reizi braukt Vecpilī bija liels kaifs, varēja kārtīgi izbraukties, arī brāļi Ramati to izbaudīja. Kaut gan puišiem ir ātrākas mašīnas, tomēr tajā trasē man garām netika, jo viņiem vēl ir jākrāj šī braukšanas pieredze, jātrenējas.

Vienmēr mūsu klases iespējas Latvijā aprobežojās ar vienu trasi – Teperi Smiltenē, ar gadiem jau veidojas pieradums, nevaru teikt, ka trase man nepatīk, bet zinot, ka es tajā trasē jau braucu vairāk nekā 25 gadus, tad diemžēl vairs nevaru gūt to baudu, kādu no sacensībām vēlētos. Smiltenes sacensību lielākais pluss ir tas, ka uz to gonku ierodas pilnīgi visi latvieši, kuri kaut ko skrūvē un arī daudzi Igauņi, tur mēs vienmēr esam vismaz 14 un grupās tad vairs nedala, braucam visi kopā, lai gan mums, gan skatītājiem ir interesantāk!

Pilskalni, Vecpils, Bauska – tās ir jaunas trases, jaunas sajūtas, patīkami to baudīt!”

Kā atskaties uz sezonu?

J.K.: “Šķiet jau, ka kādu laiku kladzinu, bet es vienmēr esmu teicis, ka par čempionu ir jākļūst kādam no brāļiem Ramatiem, zinot to, ko viņi tajā visā iegulda, cik daudz laika pavada, lai uzbūvētu un pilnveidotu savas mašīnas. Viss viņu ciems dzīvo tikai autokrosam, ja mājās tiek atvests kauss, tad tur norisinās liels pasākums. Daļa no sasniegumiem ir šie līdzjutēji, atbalstītāji un, protams, ģimene. Manējie jau sāk nogurt no līdzi jušanas 26 gadu garumā, bērni piespiedu kārtā jūt līdzi.”

2021. gads nāca ar papildus izaicinājumu ievest dēlu nākamajā solī, no mini bagijiem uz Junior Xtreme, kā izdevās?

J.K.: “Ta nebija mazs solis, bet gan “kosmoss”. Tie ir divi tik atšķirīgi bagiji, vienā ir tikai gāze un bremze, bet otrā jau ir jāmāk pārslēgties un saprast, kā strādā ātrumkārba, lielie ātrumi, kuru ar Mini bagiju neizjūt un, protams, 100 citas nianses. Bija un ir ne tikai fiziski jāspēj pielāgoties jaunajam, bet arī emocionāli, mazam puikam tas nenākas viegli. Aizvadām ļoti daudz treniņus, mums palīdz Gatis Geisters, kuram Jancis uzticās, darām visu, lai spētu šajā klasē attīstīties.”

Uzstādījums puikam 2022. gada sezonā?

J.K.: “Pēc sezonas turpinājām daudz braukt, arī ziemā, lai labāk sajustu bagiju, bet diemžēl mēs nevaram pārvarēt bailes no tā lielā ātruma, ar treneri viņš jūtas labi, bet man atkal ir tā sajūta, ka jau aizvadot kārtējo treniņu būtu jāspēj vairāk, bet laikam es par daudz un par ātru gribu visu. Brīžiem ir sajūta, ka TOP3 ātrums ir sasniegts, bet aizbraucot uz jaunu trasi atkal sākam tikai palēnām līdz nonākam pie vajadzīgā ātruma.

Mēs krāsim pieredzi, mācīsimies nianses, veidosim veiksmīgākas attiecības ar bagiju. Klase aug un noteikti redzēsim jaunas sejas, būs liela konkurence un spēcīgi braucēji, kuri visi kā viens ies uz uzvaru, vairs nebūs viegli, būs ļoti jāpiedomā pie braukšanas stila un stratēģijas. Protams, ka manas ambīcijas ir TOP6, ja tie būs 12 braucēji, bet vai tas būs iespējams, to redzēsim, jo viss trasē mainīsies, kad viņi uz starta stāsies jau 10-12.”

Vai Jancis kāps pa kāpnēm bagiju klasēs vai varbūt kādreiz redzēsim trasē ar salonauto?

J.K.: “Jāsaka tā, ka, ja viņš gribētu braukt tik ļoti, kā spēlēt florbolu, tad mēs noteikti tālāk tiktu. Ir reizes, kad kādu pasākumu dēļ sanāk kavēt florbola treniņu, tad tā jau ir traģēdija, bet, ja vēl kāds turnīrs, tad noteikti jāaizmirst citas ģimenes lietas, jo jābūt ir tur.

Par autosportu degu es, tā ir mana aizrautība un mana lieta, bet viņam tas sanāk, padodas un arī patīk, jo jautājot vai varbūt būtu jāpamet braukšana, tad atbilde vienmēr ir nē! Florbols un autosports ir laba motivācija mācībās, jo, ja skolā kaut kas neizdodas vai nesanāk, tad paliek noteikums, ka būs jāatsakās no sporta, ko pieļaut nevar un skolā tiek viss sakārtots un salabots!

Par nākotni – ja viņam nepazudīs tā vēlme un viss saliksies tā, ka mēs turpinām braukt, tad es domāju, ka tie noteikti būs bagiji. Salonautomašīnas diemžēl ir ļoti dārgas, ja viņu vēlas salikt ļoti labu, bagiju uzbūvēt un uzturēt noteikti ir lētāk.”

Kas ir tā īstā autokrosa garša? Ko izbaudi šajā visā procesā visvairāk?

J.K.: “Tā sajūta, kad no beigām startā spēj tikt uz pjedestāla vai uzvarēt. Man patīk izlozes princips nevis tas, ka visu dienu sāc no vienas pozīcijas – iespēja no 3 vai 6 vietas aizcīnīties līdz uzvarai. Bauda ir bars, tas, ka esam daudz un trasē dodamies blakus cits pie cita, meklējam vietas, kur apbraukt, iespraukties, lai pēc pirmā līkuma tiktu priekšā. Interesantākus braucienus ir padarījis džokeris, īsāks vai garāks, bet tas var sacensību gaitā izmainīt daudz, pats gan atzīstos, ka nemāku to izmantot, jo nekad nespēju izdomāt un sarēķināt, kad man būtu tas jāizbrauc.”

Vai savās autosporta gaitās spēji sasniegt visu, ko biji uzstādījis, varbūt pat sapņojis?

J.K.: “Man šķiet, ka te jau varētu sākt slēgt klāt kaut kādu numeroloģiju. Agrāk spēlēju hokeju, tur man bija otrais numurs uz muguras. Braucot jebkur, kur bija izvēles numurs, es izvēlējos otro, piedalījos sacensībās ar otro numuru. Aizdomājoties jau nācās to numuru mainīt uz tēva 48, jo jutu, ka tas 2 nenes īpašu veiksmi – kādu laiku atpakaļ skaitīju un man ir ap padsmit otro vietu karjerā ar to numuru.

Vēl neilgu laiku atpakaļ, atkal brāļi Ramati, mani pierunāja braukt uz ziemas gonku Igaunijā, visu dienu man lieliski veicās un es braucu labu gabalu visiem pārējiem pa priekšu, bet fināla braucienā mašīna sagriezās un noslāpa, kamēr es piedarbināju pagāja laiks un finišā es biju otrais aiz igauņa, kuru es visu dienu spoguļos pat neredzēju. Braucot mājās bija tāda jocīga sajūta, atkal atcerējos to divnieku, brīžiem tas iedod to rūgtuma sajūtu.

Par sapņiem – man vienmēr ir bijusi vēlme piedalīties Eiropas autokrosa čempionātā ar Super bagiju. Esot labos kontaktos ar Jāni Boku un Ervinu Grenci, kādreiz ballēs paņemot kādu grādīgo, runājot var saprast, cik tas fanātisms būt tur tālāk ir dārgs. Tāpat jau pašam dēļ šī sporta ir sanācis ģimenei atņemt kaut ko, lai tikai brauktu un būtu tajā visā. Es uzskatu, ka Eiropa ir ļoti liels solis un ir tiešām jābūt tam gatavam visos veidos.”

Padoms jaunajiem sportistiem autokrosā?

J.K.: “Grūti tā pateikt..Tie jaunie sportisti ļoti ātri nonāk brīdī, kad viņi vairs nav jauni. Pašam jau arī ir tā, ka būtu jau viss jābeidz, bet pēc sajūtām nē – vēl nē, es taču vēl mācos, es reāli vēl lietās lūdzu padomu. Es teiktu tā – lai izbauda katru sacensību, katru mirkli, jo ļoti ātri tas veterāns pienāk, tik ātri, ka “čik” un tas jau ir klāt, izbaudīt visus mirkļus pēc iespējas vairāk!”

Izmantotie resursi:
www.axlatvia.com