Intervija ar Haraldu Šlēgelmilhu
Ilze Aperāne
Foto: f3euroseries.com
Šķiet, ka saistībā ar autosportu Latvijas vārds pasaulē šogad ir izskanējis pietiekami veiksmīgi – no sākuma Māra Neikšāna panākumi Somijas WRC posmā, un īsu brīdi pēc tam – Haralda Šlēgelmilha uzvara F3 Euroseries posmā. Uz Šlēgelmilhu, nenoliedzami, tiek liktas lielas cerības, taču pats sportists šim visam pievērš maz uzmanības, sevi visu izliekot tikai viena mērķa sasniegšanai – F1.
Kad tu tiki pievērsts autosportam? Šķiet, ka tēvs ir tevi uz to apzināti virzījis…
Kad man bija kādi seši septiņi gadi, tētis man nopirka mocīti un man baigi labi sanāca tā braukšana un arī patika. Tad, mazliet vēlāk mani aizveda uz kartingu sacensībām, izbraucu. Man tika nopirkts kartings un kopš tā laika man nekas cits neinteresēja. Tas bija kāds 1996. gads. Jā, no sākuma tā bija tēva iniciatīva, bet man šķiet, ka tagad jau viņš kož nagos, cik daudz naudas uz mani ir izlicis, bet gan jau tas nāks atpakaļ.
Un cik gadu vecumā tu iemācījies stūrēt?
Ui… Es atceros, kad tikko sāku runāt, jau tad tētim mašīnā vienmēr sēdēju klēpī, bet pats sāku braukt, līdzko varēju aizsniegt pedāļus. Dažreiz, kad tētis mani sagaidīja pēc skolas, es, mugursomu nenoņemdams, lai būtu tuvāk stūrei, sēdos vadītāja beņķī. Abu vecāku mašīnās vienmēr līdzi bija arī spilveni, lai tad, kad es braucu, varētu tos salikt uz beņķa.
Pirms tu izbrauci ārpus Latvijas robežām, tepat sasniedzi diezgan daudz.
Jā, kartingos biju četras reizes vicečempions un vienreiz Latvijas čempions, kā arī Baltijas čempions. Kopumā septiņus gadus aizvadīju kartingos.
Kāpēc nebija loģisks turpinājums kā lielai daļai Latvijas rallistu – turpināt iesākto rallijā?
Tāpēc, ka rallijā tu brauc viens pats pa trasi, nav tā kopējā cīņa, kā, piemēram, Eiropas čempionātā – 30 kartingi uz starta. Rallijā ir vairāk cīņa pašam ar sevi, bet kartingos – ar konkurentiem, jādomā stratēģija, kā apdzīsi citus vai noturēsi aiz sevis. Un vēl arī tas, ka rallijā ir jāpaļaujas uz stūrmani, bet man vienmēr ir bijis tā, ka ne uz vienu īpaši nepaļaujos, tikai pats uz sevi.
Kur bija tas lūzuma punkts, kad nonāci formulās?
Tas viss notika tā, ka tētis man vienu dienu paprasīja, vai es gribētu pamēģināt izbraukt ar formulu Vācijā. Protams, piekritu. Tika sarunāti testi ar Formulu BMW. Pirmo reizi izbraukdams, biju starā un tā tas arī aizgāja. No sākuma braucu ar formulu BMW, tad Renault un tagad – F3.
Visam, kas saistīts ar sportu, pieeju bez emocijām. Un īstenībā tas viss notiek tik ātri, ka nav laika īpaši domāt – jā, es esmu vienīgais no Latvijas, kas tur brauc, tas ir forši...
Vai esi braucis ar formulu arī Latvijā?
Jā, man Biķerniekos pieder trases rekords. Pagājušogad bija Rīgā kaut kādas sacensības Biķerniekos un mūs uzaicināja ar visu komandu, atbraucām. Vidējais ātrums bija apmēram 180 km/h…
Vai ir arī kāda shēma, kā piloti tiek izraudzīti komandām?
Tur ir ļoti daudz apstākļu. Pirmkārt jau, ir labi jābrauc. Kad tu sāc tur braukt, vairāk vai mazāk ir visur jānāk pašam ar savu budžetu. Plus jātiek komandā, un komandās netiek ņemti nekādi švakie braucēji. Viena sezona F3 izmaksā 600-700 tūkstošus eiro. Arī tagad, kad esmu ticis komandā, man pašam vēl ir jāmeklē sponsorējums un tas nav īsti viegli. Šogad man ļoti lielu daļu nosponsorēja komanda, jo viņiem patika, kā es braucu.
Cik jūs esat braucēji komandā?
Šosezon es praktiski biju viens, sezonas beigās man pievienojās viens angļu braucējs. Nākamgad būsim trīs piloti.
Kādas ir lielākās atšķirības, salīdzinot ar F1?
Lielākā atšķirība ir tā, ja neuzlīst lietus, tad nav pitstopu. Sacīkste pati par sevi ir īsāka. Bet tas arī viss. Braucam mēs pa tām pašām trasēm, kur F1. Visvairāk man patīk Okenheoma, Spa un Assenas trase Holandē. Šogad mums bija 20 posmi, par nākamo gadu vēl nav īsti skaidrība.
Cik zināms, tad ar nākamo sezonu pāriesi uz citu komandu. Kādi ir galvenie līguma noteikumi, kas ir jebkurā tavā līgumā ar komandu?
Jā, tā izskatās, ka pāriešu pie itāļiem. Bet tur nav tāda shēma, ka mani nopērk, kā tas tiek praktizēts pasaulē. Es vienkārši uz gadu parakstu līgumu. Saskaņā ar līgumu, man ir aizliegts darīt daudzas lietas, piemēram, braukt ar moci, kam ir vairāk par 50 cm3, snovot, braukt ar riteni, kaitot. Bet nu… Manā CV pie hobijiem ir ūdensmoči, kartings, skvošs, snovbords, kaitbords. Kaitot man ļoti patīk, pagājušovasar sāku ar to nodarboties.
Kāds izskatās tavs dienu grafiks?
Vakar biju Milānā, šodien esmu Rīgā, rīt es droši vien lidošu uz Vāciju, un tad pēc pāris dienām uz Austriju, fiziskajiem treniņiem. Pēc tam laikam uz Itāliju – ir jauni sponsori, ar kuriem jārunā. Tad vēl pa vidu dažādas prezentācijas. Visu laiku ir jārotē apkārt. Pašam patīk tāds dzīvesveids, lai gan tagad vislabprātāk nobāzētos kaut kur siltajās zemēs, Latvijā laiks tāds… auksts.
Kad ir sezona, tad sacensību nedēļas trešdienā komanda ierodas vietā, kur notiek sacīkste. Ceturtdien ir treniņi, piektdien ir kvalifikācija un sestdien, svētdien ir sacensības. Tad Latvijā esmu varbūt pāris dienas mēnesī, bet nav nekāda vaina!
Kā tu vērtē savas iespējas braukt F1 un cik ilgā laikā tas, tavuprāt, varētu notikt?
Īstenībā tas var notikt jebkurā brīdī, Daudz atkarīgs no veiksmes. Es varu uzvarēt pirmajā sacīkstē, mani ierauga kāds no F1 un pasaka – wow! un uzaicina uz testiem, tur es labi nobraucu un mani paņem. Tas var notikt nākamgad, vai pēc gada. Domāju, ka vairāk vai mazāk nākamsezon viss būs atkarīgs no rezultātiem, kuriem jābūt labiem, jo būšu ļoti labā komandā. Man būs trīs inženieri, kas visi tikko ir pārnākuši no F1, lai strādātu ar mani. Viens ir no Honda F1 komandas, otrs – no Cororosso un vēl viens no kādreizējās Minardi komandas. Viņiem ir liela pieredze un domāju, ka strādājot kopā ar viņiem, sanāks arī labi nostartēt. Galvenais, lai īstie cilvēki īstajā laikā to visu redz.
Savu nākotni es redzu tā, ka līdz kādiem 35 gadiem es braucu F1, pēc tam nobraukt kādas Le Mans sacensības, DTM un pa to laiku sapelnīt tik daudz naudas, lai visu atlikušo dzīvi varētu atpūsties.
Kuri tev pašam šķiet visnozīmīgākie sasniegumi līdz šim?
Pagājušogad Vācijas F3 čempionātā biju trešais, arī gada labākais jaunais braucējs F3 un šogad vinnēju F3 Euroseries posmā Nurbrungingā. Tas bija kaut kas īpašs, jo uzvarēju, kaut arī man nebija ne tādas tehnikas, ne iespējas kā citiem. Četrdesmit minūšu garumā man izdevās aiz sevis noturēt trīs ļoti spēcīgus braucējus.
Vai tev ir arī kādi paraugi auto sportā?
Nav, jo jebkurš ir cilvēks un jebkuru var vinnēt, ja iesēdina vienādās mašīnās. Vienīgais, kuru es mazliet apbrīnoju, ir Šūmahers, jo viņam bija tik labi rezultāti. Neviens nekad nav sasniedzis tādus rezultātus, kā viņš.
Vai tu Latvijā un pasaulē jūties populārs?
It kā neviens baigi neskatās, bet dažbrīd atpazīst. Tikko biju iebraucis Statoil, un es esmu uz kāda jauna žurnāla vāka. Tad gan pārdevēja pajautāja, vai es gadījumā neesmu tas puisis uz vāka : ). Savukārt ārzemēs man ir daudzas intervijas ar ārvalstu žurnālistiem, kas prasa, kas tā tāda Latvija vispār ir, kur atrodas un tamlīdzīgi. Jo pasaulē jau nezin, kur tāda valsts ir. Kad es labi nobraucu, tad visi brīnās, no kurienes es esmu un kā braucējs no kaut kādas Latvijas tik tālu ticis. Domāju, ka sanāk Latvijas vārda nešana pasaulē, jo sacensības, kur piedalos, klātienē vēro 150 tūkstoši skatītāju un vēl 20 miljoni – pa televizoru. Nesen skatījos vienu atkārtojumu no sacīkstēm, kur braucu pa pirmo vietu un komentētāji savā starpā runāja, ka nu būšot iemesls paskatīties kartē, kur Latvija atrodas. Viņi domāja, ka tas ir kaut kur Āfrikā…
Un kādas ir tavas domas par šeit, Latvijā, autosportā notiekošo?
Nu, rallijs laikam te ir augstā līmenī, lai gan šogad ne uz vienu ralliju neesmu bijis. Man tas process nepatīk – braukāšana no dopa uz dopu, stāvēšana putekļos… Es labāk pa televizoru to visu paskatos. Kartingiem es sekoju līdzi, šogad divas sacensības pats nobraucu mūsu, 333, trasē. Šoseja gan tāda galīgi sagurusi – pirmkārt, jau vajag jaunu trasi uzcelt un otrkārt, trūkst braucēju.
