Intervija ar Aldi Pīlēnu
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Aldi Pīlēnu noteikti nevarētu saukt par jaunpienācēju rallijā – šeit viņš ir jau kopš 1994. gada – izgājis cauri dažādiem posmiem savā rallija karjerā, taču jau labu laiku lielākajai daļai rallija sabiedrības saistās ar vienu vārdu – Subaru. Taču nu ir gaidāmas pārmaiņas…
Kā tavs ceļš aizveda līdz rallijam – kad tas notika, kāpēc tas notika…
Tas notika laikam 1994. gadā, katrā ziņā – sen. Tas ir gads, kad sāku braukt rallijā, ar Zviedrijā gatavotu 1982. gada Ford Escort. Bet jau daudzus gadus pirms šī notikuma es katru sestdienu pavadīju nevis skolā, bet dažādās auto/moto sacensībās. Kā teica mani radinieki – kamēr Pīlēns nav ieradies, sacensības nevar sākties. Liels bija skolas direktora izbrīns, kad izlaidumā viņš uzzināja, ka esmu tikai skatītājs, nevis jau sportists. Visa istaba bija izlīmēta ar plakātiem, skapis pilns ar grāmatām par autosportu un dažādiem auto modelīšiem, vārdu sakot – pilnīgs atkarībnieks. Atceros, ka biju pat uzzīmējis savu tā laika sapņu rallija mašīnu – brūns septītais Žigulis. Bet ja tā runā, tad laikam patēvs bija tas, kurš mani ievilka auto sportā, jo viņš bija mehāniķis vienai no Liepājas ekipāžām, sāku braukāt līdzi, skatīties. Praktiski braukt iemācījos, sēžot uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Tā kā mani neviens nav speciāli apmācījis sportiskā braukšanā, viss ir nācis paša spēkiem. Es varētu teikt, ka viss, kas ir saistīts ar manu autosporta biogrāfiju, ir neiespējamu apstākļu sakritība, un tagad varu apliecināt, ka tas laikam nav tikai mīts – ja ļoti ko vēlās, tas arī piepildās. Ja visu laiku man bija mērķis kļūt par čempionu un sporta meistaru, tad tajā brīdī, kad tas notika (2001. gadā), bija kaut kāds lūzums un man nav vairāk konkrēts mērķis, pēc kā tiekties un tāpēc viss nav tā, kā tam īsti vajadzētu būt.
Vai tu atceries arī savu pirmo avāriju?
Šī avārija, kas gadījās pēdējā „Latvijas” rallijā, bija mans pirmais jumts, līdz tam trīspadsmit gadus braucu stabili. Avārija notika ar ātrumu apmēram 180 km/h un patiesībā tā ir laimīgu apstākļu sakritība, ka viss beidzās tik labi, jo varēja būt daudz bēdīgāks iznākums.
Tātad visu laiku esi braucis prātīgi?
Nu nē, bet jāsaka godīgi, ja kādreiz labu rezultātu varēja sasniegt klaji neriskējot, tad pēdējās sezonās attīstītie ātrumi piespiež riskēt, citādi desmitniekā netiksi. Citam šie riska momenti ir vairāk, citam – mazāk, bet ja ir runa par konkrēto „Latvijas” ralliju, tad bija kādas trīs reizes ar domu – būs vai nebūs… Bet tam kaut kad ir jānotiek, lai pārvērtētu lietas. Ar to jau dzīve un, cerams, autosports nebeidzās – mašīnai tiek vestas detaļas lielākā klāstā un tā noteikti būs uz starta janvārī.
Kāpēc visu laiku esi bijis tikai Subaru markas piekritējs?
Ne visu laiku, bet kopš 1999. gada neesmu rallijā braucis ne ar vienu citu auto, kā tikai ar Subaru. Pie Subaru nonācu laikā, kad man bija divas mašīnas – diezgan vecs Mercedes un Lancia Delta. Biju nolēmis tās pārdot un nopirkt sev jaunu mašīnu. Pirmā doma bija par Toyotu, bet tas likās pārāk nesportiski, otrā doma – Mitsubishi. Gribēju Lancer nosaukuma dēļ, bet par tiem līdzekļiem, kas man bija, sanāca Carisma. Tad mans darba kolēģis burtiski aizvilka mani paskatīties uz Subaru salonā. Pirms tam es biju iepazinies ar Subaru Kolina Makreja izpildījumā Zviedrijas rallijā. Tajā brīdī biju pilnīgi pārliecināts, kas tam Subaru, ar kuru brauc Makrejs, nav nekāda saistība ar tiem, ko ražoja kaut kur Japānā. Bet kad es pēcāk „Partner Motors” iekāpu Subaru un iedarbināju, tad tā bija mīlestība no pirmā acu skata. Līdz ar šo izpildījās tik daudz sakritības, kā parasti dzīvē nenotiek, jo es tiku arī pie jauna sporta Subaru un 1999. gadā es ar šo auto jau piedalījos Latvijas Čempionātā. 2001. gadā kopā ar Mareku Stirnu uzvarējām N4 klasē.
Kas lika domāt par pāreju uz Mitsubishi?
Es nekad neesmu braucis ar Mitsubishi sporta režīmā. Ja es nepārstāvu Subaru komandu, tad kā vārdā man cīnīties visu laiku ar vienu modeli, ja tajā pašā laikā man ir tik daudz neatbildētu jautājumu sev pašam. Un kad gan vēl pamēģināt, ja ne tagad, ja pieņem, ka mana auto sportista karjera arī nebūs bezgalīgi gara. Ja šis auto netiks nopirkts, tad noteikti īrēts, jo līdz šim es sev esmu pateicis kategorisku nē Mitsubishi, bet kāpēc gan? Bet domāju, ka ziemas posmus es vēl braukšu ar Subaru, jo ja ziemā ir balts ceļš, tad es varu būt ātrs arī ar Subaru.
Tad sanāk, ka rallijā ziemā tu jūties vispārliecinātāk?
Baltais noteikti ir mans segums. Kad pagājušajā gada ziemas rallijos bija balts ceļš, es biju otrais klasē, bet šogad, kad bija jācīnās pa dubļiem, palikām rezultātos tur, kur man ziemā noteikti nevajadzētu būt. Domāju, ka gaidāmajā sezonā abi ziemas posmi būs ar sniegu, tā kā tur man jautājumu nav. Tie man sāk rasties, kad es izbraucu uz granti.
Vai nākamgad vēl joprojām būs „4ratu Rallija Komanda”?
Nevaru teikt, būs vai nē, jo mēs vienkārši apvienojāmies trīs, ar Subaru braucošas ekipāžas, un tā kā mums nebija dīleru atbalsts, tad nosaukumā negribējām iekļaut vārdu Subaru. Tāpēc vienojāmies ar 4ratiem, ka nesīsim viņu vārdu, savukārt mums būs garantēta publicitāte. Es neteiktu, ka šis projekts būtu ļoti izdevies, bet tajā pašā laikā varbūt 4ratu vārds vairāk izskanēja.
Bet īstenībā, ja nebūtu atbalstītāju, nebūtu nekas, tāpēc šobrīd man ir jāsaka liels paldies apdrošināšanas kompānijai „Ergo”, kas ir mans jaunais ģenerālsponsors, tāpat pastāvīgs sadarbības partneris ir „Hansa līzings” un „DSV Transporta kompānija”.
Kādi tad galu galā ir tavi mērķi, ņemot vērā gaidāmās pārmaiņas?
Pirmkārt, rast atbildes uz neatbildētiem jautājumiem. Šogad paliku devītais klasē. Ja ņem, ka būt desmitniekā skaitās prestiži, tad tas tomēr nav mans uzstādījums, kurš mani apmierinātu, jo ja ne trijniekā, tad sešiniekā noteikti vajag braukt iekšā, bet šī noteikti nebija mana sezona. Tāpēc nākamgad plānā ir sešinieks, teikt, ka trijnieks – pie pašreizējās konkurences tas būtu pārdroši. To rādīs notikumi. Ja pirmie divi ralliji būs balti, tad domāju, ka viss būs labi, tālāk grants rallijos es jau ļoti gribētu braukt ar Mitsubishi un tad jau rezultāti rādīs, vai problēma ir manī vai tomēr mašīnā.
Un tomēr – kuru tu uzskati par piemērotāku rallijam – Subaru vai Mitsubishi?
Spriežot pēc tā, ka šogad esmu devītais kopvērtējumā un kārtējo gadu pirmais no Subaru, tad ir pamats aizdomām, ka šis laikam nav piemērotākais auto mūsu rallija trasēm. Varbūt. Šis ir viens no centrālajiem jautājumiem, uz kuru gribu rast atbildi. Mana mīļākā mašīna vēljoprojām ir Subaru, bet vai tā ir piemērotākā arī Latvijas rallijam, es, domājams, varēšu pateikt pēc nepilna gada.
Ņemot vērā gaidāmās pārmaiņas, vai strādā arī pie treniņiem?
Treniņiem neatliek īpaši daudz laika, un tas jau vairāk tādā amatieru līmenī, kad sacensību nedēļā iekāpj treniņmašīnā, pabraukā, tāpat arī pierakstot trasi. Un tad jau viss it kā arī aiziet, bet tomēr it kā, jo ir mazas nianses, kas paskrien garām un beigās dod šo atpalicību rezultātā. Tāpēc nākamo gadu es uzstādu kā revolucionāro, jo ir plānots iegādāties arī treniņu Mitsubishi un brīvā laikā pievērsties vairāk treniņsesijām, lai gan man nepatīk trenēties neslēgtās trasēs, tāpēc tas būs jārisina ar kaut kādiem organizētiem treniņiem.
Piemēram, minirallijs?
Tas ir labākais treniņš, lai gan pēdējā laikā, tā kā mēs braucam vairāki no lielā rallija tur trenēties, tad jau no pirmā ātrumposma sākas cīņas par vietām.
Kāds ir tavs viedoklis par savām braukšanas prasmēm?
Es zinu, ka brāļi Neikšāni un Vorobjovs daudz trenējās un šeit arī parādās tā rezultātu starpība, kas sastāv no mazām niansēm, tāpēc es ar savu amatieru pieeju neesmu īsti konkurētspējīgs. Laiks rādīs, varbūt arī mans ielas auto būs Evolūcija, domāju, tas arī uzlabos šo to šajā ziņā. Pie stila kļūdām es varētu pieskaitīt braukšanu plakaniski, skatītājiem patīk un arī es visu kontrolēju, bet tas nav ātrāk un jaunās tehnoloģijas to ļauj darīt daudz citādāk. Kādā grāmatā lasīju, lai kļūtu par labu rallistu, no sākuma jāiemācās braukt šķērsām un pēc tam taisni. Un šis otrais uzdevums ir daudz, daudz grūtāks, jo braukt taisni ir ātrāk, bet bīstamāk, ir jābūt pārliecībai līdz milimetram. Otra lieta, ko nezinu, vai visi sapratīs, bet… es nebremzēju ar kreiso kāju. Zinu, ka arī pasaulē ir tādi piloti. Tā kā es pats esmu visu mācījies, tad manī ir izveidojies kaut kāds algoritms, kuru vajadzētu lauzt, bet tas ir mazliet bīstami. Varbūt es to dažreiz daru, bet noteikti ne apzināti.
Kuru tu uzskati par savu sīvāko konkurentu?
Šajā gadā mans tiešākais konkurents bija Andis Grīnbergs, ar kuru man bija ļoti veselīga konkurence. Principiālā cīņa – kurš ir Latvijas ātrākais Subaru. Piemēram, Lietuvas rallijā pirms pēdējiem diviem pilsētas ātrumposmiem mūs šķīra 0,3 sekundes. Tad arī sākās rallijs – abi Subaru bija atsistiem spārniem un sadauzītiem diskiem, maza kļūda no Anda puses un es biju priekšā.
Kur ir palicis tavs kolorītais stūrmanis Pavel?
Viņš pašlaik ir Krievijā, bet noteikti atgriezīsies. Tad, kad Pavel netiek uz sacensībām, viņu aizvieto Jānis Beļakovs vai Miķelis Mežaks.
Interesants ir stāsts par to, kā ar viņu iepazinos. Viņš ienāca „BRC Autocentrā” nopirkt pilnpiedziņas auto, kurš noteikti nebūs Subaru. Es tomēr viņam parādīju Subaru Outback. Tas bija ziemā un mēs aizbraucām uz Rumbulas laukumu testa braucienā. Mašīna tika nopirkta momentāni. Tad sekoja nākamais jautājums, kas ir jādara, lai iemācītos braukt tā, kā es to daru, uz ko atbildēju, ka man nav ne laika, ne pārliecības, ka varētu būt labs treneris. Tad uzreiz tika iegādāts leģendārais zaļais Subaru, kas pārtapa par sporta auto. Pavel ļoti ātri progresēja un ja viņš tagad būtu blakus, viss būtu savādāk.
Domas par WRC?
No vienas puses ir bijušas tāda idejas, bet tagad man aktuālāk šķiet nomainīt Subaru pret Mitsubishi un saprast, kas notiek, jo neuzskatu par vajadzīgu aizbraukt uz WRC posmu tikai tāpēc, lai kādam ko pierādītu. Un būtu naivi domāt, ka es uzreiz uzstādītu labu rezultātu.
Tad atgriežoties Latvijā, kas būtu tavas iecienītākās trases un ralliji?
Trases, kā jau minēju, baltās, bet no rallijiem – Talsi, lai gan pēdējā laikā tie ir ļoti smagi tehnikas izturības ziņā. No sev nozīmīgiem rallijiem varu pieminēt 2001. gada „Sarmu”, kad mans sīvākais konkurents visu sezonu bija Maspāns, ar kuru cīņa sākās no pirmā etapa un pirms pēdējā dopa mums bija praktiski vienādi laiki, un tad es izrāvos vadībā. Tajā sezonā arī kļuvu par čempionu.
Šķiet, ka tev svarīgs ir skaitlis „4″…
Jā, mašīnas valsts numurs ir AP-4. Kā izrādījās, tad AP bija smago auto sērija, bet Ventspils rajonā šis numurs bija uz kāda Moskvich, tika panākta vienošanās un nu jau kādus trīs gadus šis numurs ir uz manas sporta mašīnas.
