“Tas bija kosmoss!” Ivars Velme par Madeiras ceļiem un neaizmirstamu ralliju

Četrās dienās mēroti aptuveni 4300 kilometri pāri Eiropai, neilgi pirms starta nomainīts stūrmanis, pirmajā ātrumposmā pazudušas bremzes un finišā balva par labāko šovu. Ivaram Velmem un Mārtiņam Ozoliņam Rally Madeira Legend bija krietni vairāk nekā tikai vēl viens rallijs, turklāt brīdī, kad Ivars dalās iespaidos par Madeiru, piedzīvojums joprojām turpinās, jo ekipāžai vēl jānogādā Audi mājās.

Četras dienas ceļā un pirmā tikšanās ar Madeiru

Lai ar savu Audi Sport quattro S1 E2 nokļūtu Madeirā, Ivars vispirms devās garā pārbraucienā līdz Portugālei, četrās dienās nobraucot aptuveni 4300 kilometru. Pa ceļam bija pietura Monako, turklāt ne jau tikai tāpēc, lai atpūstos pēc garā ceļa. “Iebraucām arī Monako, izmetām apli, lai nobildētu mašīnu uz šo ainavu fona”. Tā Audi tika izvests arī pa slaveno Formula 1 trasi, tiesa, šoreiz uz piekabes. Portugālē Audi tika nodots tālākai transportēšanai ar kuģi, kamēr pašiem ceļš uz salu turpinājās ar lidmašīnu.

Pirmā iepazīšanās ar Madeiras ceļiem Ivaram bijusi ne tikai iespaidīga, bet arī mazliet biedējoša, jo šaurie kalnu ceļi nepārtraukti vijas augšup un lejup, aiz līkumiem paveras skati uz okeānu, bet dažviet starp brauktuvi un stāvu nogāzi nav pat apmaļu vai aizsargbarjeru. Vietējie jau iepriekš bija brīdinājuši, ka dažās vietās kļūdīties nedrīkst, un Ivars atzīst, ka pirmā iepazīšanās ar trasi likusi nopietni satraukties, lai gan vēlāk, sēžoties pie Audi stūres un sākot ātrumposmu, bailēm vietu ieņēmis braukšanas azarts.

“Kad pirmoreiz izbraucu tos ceļus, man likās, ka tas ir kosmoss! Es biju sabijies, īstenībā. Augšā, lejā, šauri ceļi, brīžiem turpat blakus okeāns. Bet, kad jau brauc, par to aizmirsti,” atceras Ivars.

Divas nedēļas pirms starta jāmeklē stūrmanis

Līdztekus visai loģistikai bija jāatrisina vēl kāda neplānota situācija. Ivars bija rēķinājies, ka Madeirā viņam blakus sēdēs brālis Andris, ar kuru kopā braukts gadiem ilgi, tomēr jauni darba pienākumi šos plānus izjauca, tāpēc aptuveni divas nedēļas pirms rallija nācās meklēt citu stūrmani. Tā stūrmaņa vietā nonāca Mārtiņš Ozoliņš, ar kuru līdz tam sacensībās kopā nebija braukts.

“Visu mūžu esmu braucis ar brāli, tāpēc, protams, bija uztraukums, kā mums ar Mārtiņu ies. Pirms brauciena izbraucām nelielu testu pa meža ceļiem pie mājām, pamēģinājām, kā sanāk pieraksts un sadarbība, un sapratām, ka viss diezgan labi saskan,” stāsta Ivars. Ar vienu šādu izmēģinājumu gan nevarēja iepazīt Madeiras specifiku, tāpēc jau uz vietas ekipāža daudz laika veltīja trases pierakstīšanai, izbraucot ātrumposmus un pēc tam vēl atgriežoties tos pārbaudīt. Lai gan citi teikuši, ka ar vienu dienu pietiks, šoreiz darbs prasīja ilgāku laiku, jo nepazīstamos kalnu ceļos abi gribēja būt droši par katru pierakstīto vietu.

Madeiras ceļi lika braukt citādi

Kad rallijs beidzot sākās, Ivars ātri saprata, ka Madeiras ceļi prasa pavisam citu braukšanu nekā ierastie ātrumposmi. Stāvie un garie nobraucieni, līkumi viens aiz otra un nepārtrauktās augstuma maiņas neļāva paļauties uz ierastajiem paņēmieniem, un jau pirmajā ātrumposmā, mēģinot piebremzēt Audi tā, kā pierasts citur, pazuda bremzes. Tas nebija tikai tehnisks pārbaudījums, bet atgādinājums, cik ātri šeit jāpielāgojas pašiem ceļiem.

“Pie mums esi pieradis mašīnu visu laiku mazliet pieturēt, bet tur, kur ceļš ilgstoši iet lejup, tā nedrīkst. Jābremzē tikai pirms līkuma un pēc tam pedālis jāatlaiž,” skaidro Ivars. Kad viņš bija atradis šiem ceļiem piemērotāku ritmu, nākamajos ātrumposmos bremzes izturēja un šī problēma vairs neatkārtojās. Tomēr šaurie ceļi un vietas, kur brauktuvi no klints malas neatdalīja pat apmale, visu laiku atgādināja, ka Madeira neļauj zaudēt uzmanību ne uz mirkli.

Par automašīnu pēc finiša Ivaram savukārt ir īpašs gandarījums, jo Audi viņš pirms šī rallija lielākoties sagatavojis pats un tehnika, neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, izturējusi ļoti labi. Taču tikai ar paša ieguldīto darbu vien nepietika, jo servisā nācās rūpēties gan par automašīnas apkopi, gan degvielu, gan visiem pārbraucieniem. Ivars stāsta, ka pēc diviem ātrumposmiem degviela jau bija jāpapildina, jo pārbraucienu attālumi bija lieli un, lai gan ātrumposmos kopumā tika veikti aptuveni 90 kilometri, visa rallija maršruts bijis ap 400 kilometru.

Īpašu paldies Ivars saka Jānim Krustam un Andrim Voicišam, kuri palīdzēja automašīnas apkopē servisa parkā un rūpējās arī par degvielas piegādāšanu.

Madeiras skatītāji un balva par labāko šovu

Tomēr, stāstot par Madeiru, Ivars atkal un atkal atgriežas pie sajūtām, ko nav viegli salīdzināt ar citiem rallijiem: elpu aizraujošie skati un apziņa, ka aiz dažiem līkumiem kļūdām vietas gandrīz nav, mijās ar azartu un prieku par katru izbraukto ātrumposmu. Un tam visam klāt nāca cilvēki, kuri bija atbraukuši vērot leģendārās automašīnas un skatītāju sajūsma par šova braucieniem, kuru dēļ ekipāža bija devusies tik tālā ceļā.

“Man bija divi dopi, kuros sajūta bija tāda, it kā spēlētu Korsikas ralliju datorā. Tikai viss bija pa īstam. Fantastiska sala, pasakaini skati, un tie ceļi… Pēc Madeiras Sanmarīno liekas pilnīgi gluds!” viņš smejas.

Lai gan brauciena mērķis bija sarīkot skatītājiem iespaidīgu priekšnesumu, blakus joprojām vajadzēja kādu, kurš īstajā brīdī atgādina par piesardzību. Mārtiņš ar šo uzdevumu esot ticis galā tikpat labi kā Ivara brālis: tiklīdz Ivars sācis braukt pārāk aizrautīgi, stūrmanis licis nomierināties, un abi ātri atraduši kopīgu ritmu arī sarežģītajos apstākļos.

Pēc rallija Ivars ar prieku stāsta ne tikai par skatītāju reakciju, bet arī par organizatoru atsaucību un sarunām pēc ātrumposmiem. Kā īpašs apliecinājums tam, ka latviešu ekipāžas priekšnesums tiešām izdevies, bija Ivaram Velmem un Mārtiņam Ozoliņam pasniegtā balva par labāko šovu Rally Madeira Legend.

“Es domāju, ka mēs uztaisījām tiešām labu šovu un izdarījām to, kāpēc tur aizbraucām. Organizatori jau teica, ka nākamgad būšot vēl interesantāk, tāpēc, ja aicinās, es labprāt braukšu atkal,” atzīst Ivars.

Paldies visiem, kuri palīdzēja nokļūt līdz startam

Ivars vairākkārt uzsver, ka šāds brauciens nebūtu bijis iespējams bez cilvēkiem, kuri palīdzēja ar ļoti konkrētām lietām vēl pirms došanās ceļā. Par autobusa nodrošināšanu viņš pateicas Dāvim Leitim, par piekabi Raivim Garozam. Pateicības vārdi tiek arī Madeiras rallija organizatoriem par uzņemšanu un atbalstu praktisko jautājumu risināšanā, kā arī visiem, kuri palīdzējuši ar fotografēšanu, video un organizatoriskām lietām, lai šis brauciens izdotos.

Arī pēc rallija organizatori bijuši atsaucīgi, un Ivars atzīst, ka, par spīti transportēšanas aizkavēšanās radītajam satraukumam, attiecībā uz pašu pasākumu viss bijis labi sarunāts un noorganizēts. Tieši cilvēku attieksme līdzās neparastajiem ātrumposmiem un skaistajai salai ir viens no iemesliem, kāpēc viņam gribētos tur atgriezties.

Finišs Madeirā vēl nav ceļojuma beigas

Laikā, kad Ivars dalās iespaidos, viņš vēl atrodas Portugālē un gaida, kad varēs saņemt automašīnu un autobusu, lai turpinātu mājupceļu. Pirms došanās uz Vāciju iecerēts apmeklēt arī rallija muzeju, bet pēc tam ceļš paredzēts līdz prāmim, ar kuru atgriezties Liepājā, tāpēc vēl pāragri teikt, ka visas šī brauciena negaidītās situācijas jau aiz muguras.

“Piedzīvojums vēl nav beidzies! Grūti visu izstāstīt, jo tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Tiešām mežonīgs piedzīvojums,” saka Ivars, kura stāstā sajūsmu par Madeiru nevar nepamanīt, pat ja priekšā vēl ir garš ceļš līdz mājām.

Teksts: Dace Janova, 4rati.lv