Intervija ar Reini Pozņaku

21/08/2008 |

Ilze Aperāne

Tu laikam skaities tāds kā ārštata rallists.

Jā, par tādu sevi uzskatu. Sāku braukt 2000. gadā par stūrmani, nobraucu divus gadus un pēc tam kaut kā nejauši nokļuvu Rallija komisijā. Un tagad mani ik pa laikam kāds paaicina pasēdēt blakus.

Nejauši?

Toreiz sportistu vide bija ļoti neapmierināta ar LAF darbu, un rallija apritē bija diezgan revolucionārs braucējs Mārtiņš Balodis, kurš ierosināja izveidot sportistu padomi, kas sastāvēja no visu klašu pirmo trijnieku sportistiem. Tad vienojās ar LAF, ka divi sportisti no šīs padomes darbosies Rallija padomes sastāvā. Tā kā mēs arī bijām tā laika trijniekā, tikām sportistu padomē, no kurienes mani tālāk izvirzīja uz LAF rallija komisijas padomi.

Bet tagad Tu darbojies ne tikai Rallija komisijas sastāvā.

Jā, pēc kārtējām Rallija komisijas pārvēlēšanām diezgan nejauši nokļuvu kartingu komisijā. Man piezvanīja nelaiķis Mārtiņš Kalniņš, teica, ka kartingu komisija ir uz izmiršanas sliekšņa un nav neviens, kas būtu gatavs to atdzīvināt. Es kā cilvēks ar vāju raksturu, nespēdams pateikt „nē”, protams, piekritu. Bet mana sirdslieta ir rallijs. Kartingi vairāk ir atbildība pret autosportu un jauno paaudzi, jo tie tomēr ir pamats autosportam.

Pastāsti, kas tagad notiek šajā komisijā, kāda ir nākotnes aina?

Pirmajā gadā, kad sāku vadīt šo komisiju, Latvijas čempionātā bija 20 dalībnieki, šobrīd ir ap 50. Ir sakārtota organizatoriskā puse, jo ir viens organizators visiem čempionāta posmiem. Arī iekšējā atmosfēra ir kļuvusi draudzīgāka. Pienākuši daudz cilvēku no malas, kas nākotnē varētu pārņemt Kartingu komisijas vadību. Mans uzdevums bija noturēt šo sporta veidu Latvijā virs ūdens un padarīt to pieejamāku jauniem cilvēkiem, jo šī vide bija diezgan noslēgta.

Tāpat ir izveidojusies laba sadarbība ar Lietuvu un Igauniju, jo viņi saprot, ka nevienā no valstīm nevar uztaisīt atsevišķu spēcīgu čempionātu. Piemēram, Lietuvā ir viena trase, kur notiek visi septiņi posmi. Tāpēc ir izveidots Baltijas kauss ar sešiem posmiem (katrā valstī pa diviem etapiem), kurš ir ļoti labi apmeklēts.

Par Tevi ir radies iespaids kā par klusu Rallija komisijas darboni, kurš tomēr IR visos rallijos.

Pelēkais kardināls es noteikti neesmu, jo man nav savu slēptu interešu rallijā. Es vienkārši vēroju visu no malas un tad, kad man liekas, ka kaut kas nav kā vajag, iejaucos. Visos rallijos es kaut ko daru. Pēdējā laikā biežāk esmu drošības komisārs, rallijsprintos drošības komisāra funkcija ir vairāk formāla, jo nav tik daudz skatītāju, bet lielajā rallijā tieši šis komisārs ir persona, kas pasaka, vai ātrumposms var vai nevar notikt. Tas ir atbildīgs darbs, jo ja kāds sportists iebrauc skatītājos, pēc tam pārmetu sev, vai esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos, lai tas nebūtu noticis..

Kāds ir Tavs ieguldījums Rallija komisijas darbā?

Pirms gadiem pieciem es izstrādāju rallija attīstības koncepciju, kuru apsprieda un apstiprināja Rallija komisija. Tad, kad sāku darboties LAF, čempiona tituls tika izcīnīts astoņās grupās, notika nemitīga noteikumu mainīšana. Sapratu, ka visas nesaskaņas komisijas sēdēs ir tāpēc, ka nevienam nav īsti skaidrs, kāds ir mērķis, kādu mēs gribam redzēt ralliju. Tagad plāns ir pilnībā attīstījies, jo ir divi čempiona tituli starptautiskās klasēs, kas būtiski ceļ čempiona titulu, viens rīkotājs visiem čempionāta posmiem, kas, savukārt, ir atvieglojis ģenerālsponsoru piesaisti. Teorētiski vajadzētu domāt par nākamās piecgades plānu.

Kāpēc A grupā vairs netiek izcīnīts čempiona tituls?

Princips bija sekojošs – izvēlēties tās klases čempionātā, kuru izmaksas ir minimālas un prognozējamas. Ja, piemēram, ir zināms, ka N grupas mašīna maksā 130 000 eiro, tad pie šāda nosacījuma braucējs zinās, ka viņam ir TOP līmeņa mašīna un neviens nebūs par viņu galvastiesu pārāks. A grupā ir milzīgas atšķirības starp parastu šīs grupas mašīnu un WRC auto. Kad es pats braucu, bija A7 klase, kurā bija vidēji piecas ekipāžas, kas visu laiku līdzīgi brauca. Un tad parādījās Kitcar, kas, protams, bija stipri pārāks par pārējiem. Līdz ar to gada laikā atlikušās ekipāžas atkrita, jo vairs nebija nekādas iespējas izcīnīt čempiona titulu. Lai izvairītos no šādas situācijas, čempionāta ieskaitē tika izvēlēta N grupa. Pie tam, skatījāmies arī uz to, kas notiek ārvalstīs, jo visapkārt N grupa ir noteicošā. Mūsu uzskats ir tāds, ka čempions ir tas, kurš jebkurā brīdī var aizbraukt uz citu valsti un līdzvērtīgi sacensties ar citu valstu spēcīgākajiem braucējiem.

Vai Rallija komisija sadarbojas arī ar ārvalstu automobiļu federācijām?

Tikai tik daudz, cik mēģina saskaņot kalendārus ar lietuviešu, igauņu un krievu rallijiem.

Kā Tu redzi rallijsprinta un rallija nākotni? Saistīti?

Augstākais plaukts, gala mērķis ir Latvijas čempionāts rallijā, un rallijsprints ir pirmais nopietnais solis uz to. Teorētiski pastāv iespēja, ka abas šīs disciplīnas varētu tikt apvienotas, bet tas lielā mērā atkarīgs no organizatoriem. Tāda ideja gaisā virmo, bet vai tā būs – par to, manuprāt, ir pāragri runāt.

Tavas domas par rallija attīstības līmeni Latvijā?

Man liekās, ka rallija līmenis Latvijā ir ļoti augsts, salīdzinot ar ārvalstīm – gan organizatoriskais, gan sportiskais. Saprotams, ka pasaules griezumā tas nav pats augstākais, bet pēdējos gados ir krietni audzis. Pats galvenais, ka mūsu sportisti ir konkurētspējīgi ārvalstīs. Biju rallijā Polijā, un ja tāda organizatoriskā līmeņa rallijs būtu Latvijā, tas uzreiz tiktu atcelts. Ralliju un rallijsprintu diezgan pamatīgi ietekmēs valsts ekonomiskā krīze, un tas varētu būt viens no iemesliem apvienot abas sacensības, organizatorisko apsvērumu dēļ. Tā kā autosportisti ir valsts ekonomikas spogulis, domāju, ka nākošgad abās disciplīnās dalībnieku skaits būs krietni mazāks.

Vai nākamajā sezonā gaidāmas kādas būtiskas pārmaiņas rallija čempionātā?

Domāju, ka nekādas kardinālas izmaiņas pagaidām nav jāveic. Jāpadomā, kā samazināt tekošās izmaksas sportistiem. Mans uzskats ir, ja veic krasas pārmaiņas, tas ir jāzina jau laicīgi – vismaz sezonu iepriekš. Droši vien, ka tiks pieņemts lēmums par N3 klasi, jo drīzumā tās vietā stāsies R grupa.

Vai Tu pats nākamgad organizēsi „Rāznas” ralliju?

Jā, kopā ar domubiedru grupu. Nesen veselu nedēļu pavadīju Rēzeknes rajonā, izbraucu trasi. Bija arī tikšanās ar Rēzeknes domes priekšsēdētāju, kurš izteica atbalstu un lielu vēlmi, lai šis rallijs notiktu.

Vai nav tā, ka Tev tomēr rallijā vairāk gribās būt kā pastāvīgam dalībniekam, nevis novērotājam?

Es nekad nesēdēšu rallija centrā, jo tas, ko es daru rallijā – braucu pa trasi. Protams, ka gribas braukt. Bet kādreiz es svinīgi nosolījos, ka nebraukšu, kamēr nebūs garants, ka tiešām varu ar kādu braukt ilgu laiku. Bet tad pabraucu ar Jāni Kārkliņu, uzplēsu vecās brūces un kādu laiku bija „lomkas” pēc braukšanas.

Kad izbraucu pāris pirmos kilometrus ar Jāni, biju pozitīvā šokā par to, cik ātri sastrādājāmies, ņemot vērā, ka stenogrammu nebiju lasījis astoņus gadus un Jānis pirmo reizi brauca ar nepazīstamu stūrmani.

Kā Tu redzi Jāņa karjeru tagad?

Domāju, ka tas viss varētu attīstīties pozitīvi. Jebkurš šķērslis Jāņa ceļā padara viņu vēl spītīgāku, stiprāku un apņēmīgāku sasniegt savus mērķus. Uzskatu, ka teiciens – „tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus”, ir pilnībā attiecināms uz Jāni. Pašlaik viņš ir apņēmības pilns un nevar sagaidīt brīdi, kad atkal varēs braukt. Katrā ziņā negadījumu viņš uztver ļoti viegli.

Kad varētu notikt Jāņa atgriešanās rallijā?

Pašlaik ārsti viņam trīs mēnešus neļauj sēsties pie stūres. Ja viņš progresēs tikpat strauji kā līdz šim, atgriešanās varētu notikt nākamā gada otrajā pusē.

Lietas notiek tā, kā tās notiek. Protams, pēc šādām sekām jebkurš normāls cilvēks domātu, ka varbūt vajadzēja darīt savādāk, lai tā nebūtu noticis. Bet ja grib sasniegt savus mērķus, ir jāiet uz priekšu un jādara.

Izstrādā un uztur IG Studija
109 queries in 1,000 seconds.