Emīla Blūma stūrmanis – „Šitam sīkajam ir jādod braukt!”

17/10/2012 |

Krista Blūma, speciāli 4rati.lv
Foto: Dace Janova (4rati.lv)

Pagājušajā nedēļas nogalē Igaunijā, norisinājās „Saaremaa Rally 2012”, kurā piedalījās 12 ekipāžas no Latvijas, tostarp arī O!kartes Autosporta Akadēmijas (OAA) 2012 uzvarētājs Emīls Blūms ar stūrmani Ilmāru Vecgaili.

Intervijā ar Emīlu runājām par Sāremā ralliju, 2012.gada rallija sezonas noslēguma sacensību, sezonas kopvērtējumu un gatavošanos jaunajai rallija sezonai, kā arī, kur meklējams aizsākums Emīla autosportista karjerai.

Savā Twitter profilā pēc izstāšanās Sāremā Tu raksti: „Igaunija mūs nemīl vai arī „saulstariņam” te nepatīk”. Kas notika, vai Igaunija prasa lielāku braukšanas pieredzi?

Igaunijā ceļi ir specifiski ar to, ka tie ir ātri, šauri un ļoti slideni. Sāremā guvu lielisku pieredzi gan pierakstot trasi, gan braucot. Vēlreiz pārliecinājos par to, ka pieredze ir jākrāj un to var iegūt tikai braucot.

Šis rallijs mums nebija no veiksmīgākajiem, jo pirmajā sacensību dienā jau pirmajā ātrumposmā, pirms līkuma stūres stienim nolūza gals. Iespējams, ātrums bija nedaudz par lielu, bet kļūdīties nācās salauztas tehnikas dēļ. Pirms grāvja, kurā iebraucām, bija bedre, tajā arī salūza vājākais tehnikas posms. Mēs pārbraucām pāri ceļa valnim un mašīnas priekša bija ūdenī. Paldies jāsaka latviešu skatītājiem un faniem, kuri ātri noreaģēja un mašīna bija ārā no grāvja.

Rallija otrajā dienā bijāt uz starta, bet vēlāk izstājāties, kādēļ?

Nakts laikā komandas mehāniķi ļoti labi pastrādāja, visu sagatavoja, un otrajā dienā zinājām, ka jābrauc startējot pēc „superrally” principa. Nu jau pēc rezultāta tiekties bija pagrūtāk, tāpēc zināju, jākrāj pieredze, nav nekur jāskrien. Pirmajā ātrumposmā bija nolijis un nebija tik viegli dabūt ritmu, jo ceļa iekšmalās bija lieli akmeņi un tas radīja ne tik ierastus apstākļus. Uz ātrumposma beigām jau sāku braukt savā ritmā, bet priekšā braucošā ekipāža bija iebraukusi grāvī un traktors vilka ārā mašīnu. Skatītāji mūs stādināja un pēdējā mirklī arī traktors pabrauca malā, tas mūs aizkavēja.

Nākošajā, garajā ātrumposmā mēs noķērām divas priekšā braucošās ekipāžas, vienu apdzinām, bet otra mūs nelaida garām līdz ātrumposma beigām. Devītajā ātrumposmā radās problēmas ar ātrumkārbu, kā dēļ arī izstājāmies. Šogad „dzeltenajiem” Igaunijā īsti negāja.

Kā Tu kopumā vērtē visu sezonu un iekrāto pieredzi?

Ir grūti no pirmās klases ielekt septītajā. Arī rallijā ir jāizcīna sava pozīcija un jāmēģina viņu nostabilizēt. Protams, žēl, ka salīdzinoši maz rallijus esam nobraukuši līdz galam. Ja saskaita, tad no deviņiem rallijiem finišējuši esam četrus, tas ir negatīvi.

Protams, mājās sēžot, to visu neiemācīsies, tā ir pieredzes krāšana un tāds ir arī autosports, tehnika pieviļ un reizēm arī pats kaut ko sastrādā. Jāatzīmē, ka šosezon cīnījāmies ar novecojušas tehnikas renovēšanu „Golf II” un vēlāk iepazināmies ar Hondu un tās „niķiem”, kas kavēja tehniski veiksmīgus startus rallijos.

Vai ir jau zināms kā trenēsies jaunajai sezonai?

Pašreiz nav konkrēta plāna kā gatavosimies jaunajai sezonai. Katrā ziņā turpināšu sadarboties arī ar Jāni Vorobjovu. Iesākot sezonu nedomāju, ka sezonas beigās braukšu ar Hondu, kura būs dzeltena un uz spārna būs „Vorobjovs Racing”. Augsti vērtēju sadarbību ar savu skolotāju un šo lielisko iespēju noteikti turpināšu izmantot, cenšoties izpildīt visus Jāņa norādījumus.

Vēl nezinu kādi noteikumi būs OAA komandā, bet es domāju, ka oktobra beigās treniņu plāns būs zināms. Katrā ziņā trenēsimies un mēģināsim pienācīgi sagatavoties jaunajai sezonai. Jauna mašīna, jauna komanda, daudz jauna priekšā.

Priekšā tik tiešām daudz jauna, bet vai atceries, kā nonāci līdz tam, kur esi tagad? Cik gadu vecumā un kā Tev radās pirmā nopietnā interese par autosportu?

Cik atceros, pirmā nopietnā interese par autosportu radās aptuveni desmit gadu vecumā, kad braucu līdz tētim uz standarta auto sacensībām, vēlāk jau uz rallijsprintiem. Redzēju kā viņš piedalās sacensībās, sāku saprast, kā viss notiek un paralēli tam radās pastiprināta interese par autosportu.

Liela nozīme auto apguves aizsākumā bija krusttēva labvēlībai. Viņš mums ar brāli atvēlēja savu „Volkswagen Scirocco” automašīnu, ar ko sākām mācīties braukt ātrāk kā ierasti. Tā kā brālis ir vecāks, vairāk brauca viņš. Brālis ar draugiem nedēļas nogalēs braukāja pa vietējiem meža ceļiem un mani bieži neņēma līdzi, ja arī paņēma, vairāk deva braukt draugiem nevis man. No tā laika man radās vēlme būt pārākam par brāli, braukt un pierādīt sevi.

Cik noprotu, tad dažas braukšanas prasmes tika apgūtas arī pašmācības ceļā, bet kad tās sāki attīstīt profesionālāk?

Es tāds diezgan skarbs un mērķtiecīgs esmu bijis. Lai arī man nav bijusi iespēja bērnību pavadīt kartinga sacensībās un tamlīdzīgi, tomēr centos būt ātrākais un precīzākais visur – vietējo ceļu posmu distances veikšanā kopā ar draugiem un brāli, kalnu slēpošanā un ģimenes izklaidēs ūdenssportā. Tā kā man –  „sīkajam” neviens nedeva braukt, nācās to darīt pa „kluso”.

Bija gadījums, kad brālis ar vecākiem nebija mājās un kārotais „Scirocco” stāvēja garāžā. Mēs ar klasesbiedriem nolēmām samesties pa latam degvielai, paņēmām brīvu sporta stundu un devāmies vietējo zemes ceļu iekarošanā. Tas ir tikai viens spilgts gadījums, bet tas iezīmē manu tieksmi pēc tehnikas.

Tā pa „kluso” es izkopu savas braukšanas prasmes, cik tētis bija mācījis un stāstījis, cik rallijos biju redzējis un cik pašam likās pareizi.

Visi apkārt pamanīja, ka manī ir talants, taču lika saprast, ka bez paša darba nekas nenotiks.

Kā pierādīji, ka ar Tevi joki nebūs un ir jādod braukt?

Nopietnāk uz to visu tiecos no brīža, kad tiku pats pie sava auto. Viss sākās ar to, ka tēta stūrmanis, Aigars Rencis, uzdāvināja man žigulīti, ar kuru sanāca pabraukt tikai vienu dienu, jo nolūza aizmugurējais tilts. Pie tā neapstājos un nākošajā vasarā, strādājot, nopelnīju naudu un nopirku žigulīti „zirnīti”, ar kuru ik pa divām dienām, pēc skolas, braukāju pa vietējiem meža ceļiem. Tad mums vēl nebija trase, kur droši pārbaudīt, kas notiek ar tehniku, kad kārtīgi „krāmē”.

Kad „Raunas Bruģakmens” izveidoja ziemas autotrasi, man jau sāka uzticēt tehniku. Tētis deva braukt ar savu rallijam sagatavoto Subaru. Kopā ar tēti un viņa autosporta draugiem daudz brīvdienas pavadījām trasē, kur manu braukšanas prasmi sāka novērtēt arvien vairāk „nopietnu vīru”.

Sapratu, ka vēlos pamēģināt pabraukt daudzcīņā, kur būtu vienlīdzīgi konkurenti. Žigulītis savu laiku bija nokalpojis un mans tagadējais stūrmanis, Ilmārs Vecgailis, atvēlēja man Golfiņu, ar kuru lēnām sāku braukt supersprintos.

Ilmārs bija viens no pirmajiem, kas skaļi teica visiem: ”Šitam sīkajam ir jādod braukt!”. Golfiņu paši ar draugiem pārbūvējām, tur radās arī pirmā pamatīgā skrūvēšanas pieredze. Lēnām sāka krāties braukšanas pieredze.

Kur uzzināji par iespēju piedalīties O!kartes Autosporta Akadēmijas rīkotajā projektā? Kā vērtē pirmo akadēmiju?

Par iespēju piedalīties OAA projektā uzzināju portālā draugiem.lv. Mašīna man bija, atlika to sagatavot startam. Pateicoties manam draugam Edgaram Ozoliņam, Golfs tika sagatavots un es piedalījos šajā konkursā. Visu gadu braucu supersprintu. Ar ļoti nopietnu attieksmi darbojos un sapratu, ka varu tikt starp desmit labākajiem. Pirmās O!kartes akadēmijas laikā nebija pārliecība, ka tikšu starp trim labākajiem, jo nebija rallija pieredzes.

Kā ieguvi rallija pieredzi?

Pēc pirmās O!kartes akadēmijas fināla sāku sadarboties ar manu tagadējo stūrmani Ilmāru Vecgaili, kurš apņēmās man iemācīt stenogrammu. Tad arī, pateicoties SIA „Raunas Bruģakmens” atbalstam un manam draugam Edgaram Ozoliņam, viena mēneša laikā tika sagatavots Golfs un rallija „Sarma” ietvaros braucu savu pirmo rallijsprintu. Tehnika pievīla, jau pirmajā ātrumposmā salūza ātrumkārba. Pēc pirmās neveiksmes neapstājāmies un turpinājām braukt. Pēc Madonas rallija Golfs savas rezerves bija izsmēlis. Pienāca brīdis, kad prasījās ko ātrāku un konkurētspējīgāku.

Ātrāku un konkurētspējīgāku, lai varētu cīnīties par uzvaru otrajā O!kartes Autosprota akadēmijā?

Jā, pēc pirmās O!kartes akadēmijas man nebija doma padoties, es domāju, ka jāiet uz „pilnu banku”, ar vienu domu – uzvarēt. Ja pirmajā gadā es biju sev nospraudis mērķi tikt starp desmit labākajiem, tad šogad cīnījos par uzvaru.

Tad satikāmies ar Jāni Vorobjovu un viņš ar savu pamatīgo autosportista karjeru pamācīja, ko un kā labāk darīt, kādu mašīnu izvēlēties. Jāņa padomi man ir ļoti noderējuši.

Pateicoties ģimenes, „Raunas Bruģakmens”, „Renesance”, „Kaspariņš”, „Jāņrāmis”, ”Maribu„ „Vilgars”, „Kargo – J” u.c. atbalstam, iegādājāmies Hondu, bet arī ar to sākumā negāja gludi, jo mašīnai bija ļoti daudz tehnisku problēmu. Protams, mehāniķi Agris un Edgars tehniku uzlaboja.  Pēc pirmā rallijsprinta, ko nobraucu ar Hondu Cesvainē, sapratu, ka tie, kas ir šī brīža top braucēji Latvijā, ir ātri, bet nav neaizsniedzami.

Vai nesen iegūtā rallija pieredze palīdzēja uzvarēt O!kartes Autosporta akadēmijas finālā?

Protams, pārliecību piešķīra lielāka izpratne par autosportu un ralliju. Fināla dienā visu ralliju bija tāds kā spiediens, jo zināju, ka vakarā ir atbildīgs pasākums. Biju nolēmis braukt savā tempā un viss, bet jau rallija laikā sāku domāt, ka tramplīnā nedaudz jāpiebremzē, sākās domas par drošāku braukšanu.

Finālā nejutos 100% pārliecināts, jo jau rallija laikā mašīnai radās tehniskas problēmas, leca ārā no piektā pārnesuma un O!AA fināla braucienos sāka lekt ārā arī no pirmā pārnesuma. Bet tas bija fināls, man bija jāuzvar un jāpārvar radušās grūtības – ar vienu roku turēju ātrumkloķi un ar otru stūrēju. Kad nobraucu, sapratu, ka starp trim labākajiem man jābūt. Katrā ziņā, mani konkurenti priekš saviem gadiem brauc tiešām labi, un kad viņi sāks braukt rallijā, būs aizvien labāka un interesantāka cīņa.

Izstrādā un uztur IG Studija
109 queries in 1,065 seconds.