Pedijs Hopkirks - 51 gadu pēc uzvaras Montekarlo rallijā [intervija]

Pedijam Hopkirkam šobrīd ir 81 gads. Tālajā 1964. gadā viņš uzvarēja prestižajā Montekarlo rallijā un vienā brīdī iemantoja pasaules slavu. Šī uzvara bija īpaša, jo tika gūta ar mazo “Mini Cooper S” sacīkšu auto, turklāt Hopkirks joprojām ir pēdējais britu pilots, kam izdevies uzvarēt Montekarlo rallijā. Pusgadsimtu vēlāk viņš intervijā “carmagazine.co.uk” atceras laikus, kad guva šo lielisko panākumu.

“Cooper S” uzvarēja Montekarlo rallijā pirms 51 gada. Tā bija maza mašīna ar lielu motoru – īstais “karsto” hečbeku priekštecis…

Pedijs Hopkirks: “Šķiet, ka tā bija. Džons Kūpers ielika “Formula Junior” detaļas “Mini” automobilī un radīja “Cooper”. Manam “S” modelim bija lielāks – 1071 kubikcentimetru motors. Šis bija ļoti līdzīgs izstādes automobilim, lai gan viņi uzlaboja logu tīrītājus, lai tie nenokristu, un sēdekļus, lai tie nesalūztu – lai nenotiktu stulbas lietas, kas varētu sabojāt izredzes uzvarēt.”

Kurā brīdī saprati, ka šis auto ir kaut kas īpašs?

“Ar “Cooper S” izbraucu “Oulton Park” trasē un sapratu, ka šī auto sniegums un vadāmība bija kā braukt ar kartingu. Izbraucām 1963. gada “Tour de France” maršrutu un francūži to iemīlēja, jo šis auto pret lielajām komandām nebija favorīts.”

Kāds bija Tavs braukšanas stils?

“Somi bremzēja ar kreiso kāju, lai kompensētu berzes ierobežošanas diferenciāļa funkcijas. Tas palīdzēja, ja kādā līkumā ar vāju saķeri iebrauci pārāk ātri. Tomēr tas bija smagi mašīnai un lauza ātrumkārbas. Man bija citādi. Arī man tā, protams, gadījās, bet ne regulāri. Es bremzēju ar labo kāju un pratu to darīt, jo ar auto braucu no deviņu gadu vecuma.”

Spēj noticēt, ka tas bija pirms 51 gada?

“Tas ir brīnišķīgi! Nebiju domājis, ka nodzīvošu tik ilgi. Cilvēki teica, lai padaru “Mini” vārdu zināmu pasaulei, tomēr tolaik es to vēl neaptvēru.”

Vai tolaik rallijs bija kaut kas lielāks par Formulu 1?

“Tolaik rallijs bija lielāks nekā tagad. Tolaik tu brauci par savu valsti, cenšoties palīdzēt pārdot britu inženierijas radīto. Kad devāmies uz tādām vietām kā Montekarlo, rallijs bija īsts piedzīvojums.”

Kā Tev 1964. gadā izdevās uzvarēt?

“Tā bija dažādu apstākļu sakritība. Es biju tiešām labs pilots, Hendrijs Lidons bija brīnišķīgs stūrmanis un mums bija lieliska, labi sagatavota mašīna. Es trīs mēnešus trenējos, lai izveidotu pareizu stenogrammu!”

Vai kalnos “Mini” bija priekšrocības?

“Tā bija ļoti laba ātrajos un līkumainajos ceļos. Ceļi bija aizputināti, tāpēc, iespējams, ka mazajam “Mini” bija priekšrocības šaurajās trajektorijās, kuru malās bija lielas kupenas.”

Kāda bija Tava reakcija, kad uzvarēji?

“Tas bija kaut kas liels. Pie manis brauca žurnāli no Ņujorkas, tikāmies ar princesi Greisu (Greisa Kellija, Monako firsta Renjē III sieva – red.piez.), saņēmām telegrammas no “bītliem” un Apvienotās Karalistes un Īrijas premjerministriem…”

Kas notika tālāk?

“Es piecas reizes piedalījos Lemānas 24 stundu sacīkstēs, startēju “Targa Florio” autosacīkstēs, Sebringā. Izturības sacīkstēm nebija ne vainas, bet šosejas sacensībās kopumā nebija nepieciešamās tās labākās autosportista manieres. Man patika rallijs.”

Kā Tu atklāji rallija pilotu Krisu Mīki?

“Es tiesāju sacīkstes Silverstounā un pamanīju viņu ne vien viņa prasmju, bet arī harizmas dēļ. Viņš ir īsts ziemeļīrs! Viņš izmantoja manu logo, kad pagājušajā gadā startēja ar “Mini”.”

Ar kādiem vēl “karstajiem” hečbekiem esi braucis?

“Esmu braucis ar “Integrale”. Tā ir briesmīgi ēdelīga mašīna, bet tai ir brīnišķīga visu riteņu piedziņa. Man pašam ir piederējusi “205 GTi”. Astoņdesmitajos gados tā bija vislīdzīgākā “Mini Cooper S” automobilim.”