Ar formulu pa trasi ar 160 km/h – Andris Griķis
Andris Griķis viennozīmīgi ir viena no Latvijas un Baltijas autošosejas leģendām. Vairāk nekā 35 gadus ilgajā autosporta karjerā ir iekrātas neaizmirstamas uzvaras un iegūta vērtīga pieredze, pēdējos gados esot ātrākajam formulu braucējam Baltijas valstīs. Sarunā ar Baltijas autošosejas čempionāta (BaTCC) organizatoriem, Andris atskatās uz savu gājumu autosportā.
“Ar autosporta bacili inficējos šķiet, ka 6-7 gadu vecumā, kad pirmo reizi klātienē apmeklēju sacīkstes Biķernieku trasē. Es esmu uzaudzis Ogrē, kur visapkārt arī norisinājās dažādu tehnisko sporta veidu treniņi un sacīkstes. Mazliet vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, avīzē izlasīju, ka notiek pieņemšana tehniskās jaunrades pulciņā – tā arī vecākiem paziņoju, ka pieteikšos tur un iebildumu nebija. Tā tas viss sākās.”
Autosporta pirmie soļi gan Andrim nesākās tieši ar braukšanu kartinga sacīkstēs, sākumā bija gan lidmodeļu līmēšana, kartingu būve, minikāru mači. Šajā disciplīnā, kopā ar treneri Juri Majoru, Andris astoņdesmito gadu beigās divreiz paviesojās arī Čehoslovākijā. “Vēl nesen satikos ar čehu sāncenšiem no tā laika sacensībām un atcerējāmies kopīgos startus lejā no kalniem. Paralēli minikāriem man sākās kartinga laiki, kuros, kopā ar savu tēvu kā galveno mehāniķi, pavadīju pilnas 10 sezonas. Ar lieliem panākumiem gan neizceļoties – no 30 dalībniekiem biju stabils pirmā desmitnieka braucējs, finiši TOP3 vai TOP6 jau bija panākumi.”
Andris Griķis bija arī būtiska daļa no deviņdesmito gadu beigās populārā “Golf Kausa” sacensībām. Piedzīvojis debiju 1997. gadā, Andris bija sacensību čempions 1998. gadā ļoti cienījamā, vairāk kā 35 dalībnieku lielā konkurencē.
“Var pilnīgi droši teikt, ka mana debija un pirmā iepazīšanās ar Biķernieku lielo trasi bija smagās automašīnas kravas kastē, kur tika sasēdināti minikāru braucēji, lai dotos uz moto apļa “Raganas Katla” līkumu, kur notika treniņi. Piesēžoties pie VW “Golf I” stūres pirmo reizi tika iepazīta visa auto trase un apgūtas iemaņas pie priekšpiedziņas automobiļa – sākumā negāja viegli. Ar laiku piešāvos specifikai, mērķtiecīgu treniņu rezultātā kļuvu ātrāks, izstrādāju treniņu metodiku un arī kļuvu par čempionu Golfa Kausā, Latvijas un Baltijas ieskaitēs. Varēju kļūt par čempionu arī 1999. gadā, bet sadursmes rezultātā ar citas klases braucēju zaudēju vērtīgus punktus, kas sezonas kopvērtējumā bija izšķiroši.”
1999. gadā par čempionu Golf 1600 klasē kļuva Ģirts Krūzmanis, par diviem punktiem (311 pret 309) apsteidzot Andri Griķi.
“Golf kausa laikā strādāju “Mūsa Motors Rīga” virsbūvju servisā, un mans darba devējs arī bija viens no maniem atbalstītājiem autosportā, par tādu kļūstot tajā brīdī, kad redzēja ar kādu entuziasmu es un mani kolēģi gatavojas sacensībām. Var teikt, ka biju viens no pirmajiem profesionāļiem, jo vienu pilnīgi apmaksātu darba dienu nedēļā varēju darboties tikai ar sava sporta auto sagatavošanu, kā arī visas sacīkstes ārpus Latvijas tika formēti kā oficiāli komandējumi. Bija lieliski apstākļi, lai gūtu arī panākumus.”
“Pēc iegūtā Autosporta meistara nosaukuma 2000. gada sezonā sapratu, ka ir jāiet solis augšup no VW Golf kausa. 2001. gadā augošo un vēlāk populāro divlitru klasi finansiāli atļauties nevarēju, bet parādījās labas iespējas braukt rallijā. Ilgas izpētes rezultātā tika iegādāts Renault “Clio” spēkrats, ar kuru debija rallijā nebija viegla, bet temps auga no rallija uz rallija šajā neierastajā disciplīnā. Sezonas vidū gan finansiālais nodrošinājums izmainījās un sezonu nepabeidzu šajā projektā, toties bija iespēja “Rallijs Latvija” startēt ar jau ar Mitsubishi A grupas spēkratu, tomēr mans rallija stāsts ar to arī beidzās – pievērsos darba karjerai un ģimenei.”
Pēc ilgstošas pauzes no autosporta Andra Griķa atgriešanās bija gana neierastā autosporta disciplīnā – formulās.
“Kartinga gados, aptuveni 16 gadu vecumā man bija skaidrs, ka es braukšu Formulā-1. Tas vienkārši toreiz likās pašsaprotami. Arī vērojot sacīkstes Biķerniekos, vienmēr īpaši piesaistīja tieši formulu braucieni. Kad 2012. gadā saņēmu zvanu, ka ir iespēja izbraukt ar Padomju laiku leģendas Edgarda Lindgrēna formulu, piekritu. Tā bija nodota Rīgas Motormuzeja pārvaldībā. Izdevās vienoties, ka es uzturu šo formulu, savedu kārtībā un varu piedalīties sacensībās – debitēju 2012. gada beigās Formula Easter klasē ar Estonia-Madi-03 šasiju uzvarot Dzintara Apļa seriālā jau nākošajā sezonā. Pēc divām sezonām ar šo formulu, iegādājos Estonia 21-10 šasiju ar 1300 ccm dzinēju, kļuvu ātrāks, pamazām krāju pieredzi regulējumos līdz uzvarēju vairākos čempionātos. Biju gatavs nākamajam solim – pāriet uz lielo klasi Formula Mondial ar 1600 ccm dzinējiem, kas ir aptuveni par 50 ZS jaudīgāki, un tas pie formulas nelielā svara ir ievērojams kāpums. Turpinot krāt pieredzi, varēju kāpināt tempu un pārņemt vadību arī šajā klasē, divreiz kļūstot par Latvijas čempionu 2017. un 2019. gadā, trīsreiz par Igaunijas čempionu un par Baltijas čempionu no 2018. gada līdz pat aizvadītajai 2021. gada sezonai. Personīgi pie savu lielāko sasniegumu saraksta pieskaitu uzvaras Maskavas trasē, Poznaņas trasē Polijā un visam pāri uzvara Vācijas Lauzicringas trasē notikušajā – DTM 500. jubilejas sacīkstēs Vācijas vēsturisko formulu seriāla posmā.”
“Lielu paldies par to man jāsaka Padomju laika leģendai, igaunim Toomas Napa (deviņkārtējs PSRS čempions Formula 3 un Formula Vostok klasēs astoņdesmitajos gados), kurš neatteica tikšanos un no kura ieguvu daudz vērtīgas informācijas, kuru joprojām izmantoju, lai meklētu vēl desmitdaļas katrā Biķernieku trases nogrieznī. Arī mans mašīnas dizains ir Napas to laiku replika un veltījums viņam kā manu bērnības dienu varonim. Jā, izvēle braukt ar formulu ir laikam tāda zemapziņas slēptā darbība saistībā ar spilgtām un neaizmirstamām emocijām no bērnības Biķernieku trasē. Tā ir sava pasaule, kur joprojām man ir ļoti interesanti un aizraujoši – ir īpašas izjūtas traukties trasē ar vidējo ātrumu 160 km/h 30 gadus vecā rāmī. Mans vācu kolēģis, kurš brauca man aizmugurē sacīkstēs Polijā, teica, ka braucot aiz manis var labi redzēt kā lokās un vērpjas piekare ātrajos pagriezienos. Tās ir neaprakstāmas sajūtas un emocijas.”
Pēdējos gados Andris ir uzņēmies tādu kā krusttēva lomu vietējā formulu komūnā, aģitējot, palīdzot un organizējot dzīvi. “Esmu ļoti priecīgs, ka mūsu skaits, gadiem ejot, tikai pieaug, pieaug sagatavotās tehnikas un braukšanas prasmju kvalitāte un interese nemazinās.”
Andra automašīnas, ekipējums un komanda vienmēr izcēlusies ar lielisku vizuālu noformējumu – eleganci un gaumi: “Man patīk kārtība darbā, dzīvē un arī sacensībās. Uzskatu, ka lai būtu panākumi un arī pats saņemtu gandarījumu no tā, ir nemitīgi jāpilnveidojas pašam kā pilotam ik reizi trasē, kā arī automašīnai jābūt savestai pilnīgā kārtībā tehniski un arī vizuāli. Pie savas tehnikas sagatavošanas, jau sākot ar Golfa Kausa laikiem, liela loma ir manam šefmehāniķim Raimondam Langinam. Šajos gados trasēs kopā piedzīvotais ļauj mums saprasties un uzticēties no pusvārda!”
Karjeras laikā Andrim var redzēt tādu loģisku pakāpienu trepi no minikāriem uz kartingu, uz autošoseju. Rallijā no mazjaudīgāka auto uz krietni ātrāku, tāpat arī formulā no vecākas uz jaunāku šasiju un tad uz lielāku motoru. Kas tālāk?
“Bez konkrētiem plāniem pagaidām, bet ir doma par rietumu vēsturiskās Formula-3 modeli vai dalību kādās izturības sacensībās ar jau modernu salonautomašīnu. Nenoliedzu domu, ka varētu darboties arī kā menedžeris vai komandas vadītājs autošosejā.”
Lai īsinātu laiku garos ziemas vakaros un atslēgtu domas no autosporta un darba pienākumiem, Andris papildinājis savus vaļaspriekus ar zīmēšanu. Lēnā garā ar speciāliem zīmuļiem līdz sīkākajai detaļai tiek pārzīmēta holandiešu autora Pītera Brēgela 16. gs. gleznu “Mednieki sniegā”. Meistars trasē un dzīvē.
Informāciju sagatavoja:
Andis Meilands
