Kādas perspektīvas ir Biķernieku trasei?
Šis gads iesācies ar skumju sēru vēsti – slimības un vecuma dēļ šo pasauli atstājis Biķernieku trases autors un tās ilggadējais direktors – Eduards Kiope (dzim. 1929. g.). Eduards bijis kaislīgs motobraucējs, ilgus gadus piedalījies motošosejas sacensībās Mežaparka 3,5 kilometrus garajā asfalta trasē, kas bija pirmā asfalta trase pilsētas teritorijā, un sacensības tajā noritēja no 1938. līdz 1966. gadam. Taču Eduarda dzīves lielākais projekts bija un ir Biķernieku trase – 1964. gadā pavasarī sākās projektēšanas darbi, bet 1965. gada 19. decembrī vairāki simti motosportistu, kartingistu, sporta tiesnešu, tehnisko skolu audzēkņu un līdzjutēju, riteņbraucēju un skolēnu, no tumsas līdz tumsai, muguras neatliekuši, veicot savu sabiedrisko pienākumu, iesaistījās līdz šim neredzēti lielā un apjomīgā projektā – Biķernieku trases būvniecībā, kas savā ziņā nozīmēja Latvijas motorsporta veidošanu. Priekšgalā visu cītīgi un neatlaidīgi organizēja tieši Eduards Kiope, viņam palīdzēja arī sešpadsmitkārtējais PSRS motosporta čempions Kārlis Ošiņš. 1966. gada 30. jūlijs – brīdis, kad uz Biķernieku trases moto apli plūda cilvēku tūkstoši, lai ar savām acīm redzētu to kā Biķerniekos norit pirmās sacensības, pat lieki teikt, ka uzvaru tajās guva tieši Kārlis Ošiņš. 1968. gadā Biķerniekos tika izbūvēts arī auto aplis, vēlāk arī skatītāju tribīnes un motobola ovāla laukums. Līdz ar to Biķernieki kļuva ne tikai par Latvijas, bet gan par visa PSRS motorsporta centrālo vietu.
Līdz ar laiku, kad PSRS pārstāja eksistēt, Biķerniekiem sākās grūts laiks, gan finansiālā, gan sacensību dalībnieku ziņā. Visā savā vēsturē Biķernieki ir piesaistījuši pat daudzu desmitu tūkstošu cilvēku uzmanību. Žēl, ka tagad viena no gleznainākajām un interesantākajām auto un motošosejas trasēm pasaulē ir pamesta gandrīz vai likteņa varā, kaut gan Biķernieku kompleksajai sporta bāzei joprojām ir Nacionālās sporta bāzes statuss. Šosejnieku aprindās jau vairākus gadus virmo domas par Biķernieku trases teritorijas pilnīgu privatizāciju un nodošanu uzņēmēju rokās, tomēr tās visas ir krietni pārspīlētas.
Galvenā Biķernieku trases problēma ir tā, ka mūsdienu auto un motosports ir krietni aizsteidzies priekšā 1965. gadā celtajai trasei, kurā vēl līdz šai dienai nav veikta nepieciešamā modernizācija. Lai nodrošinātu sacensību drošību atbilstoši Starptautiskās automobīļu federācijas prasībām, asfalta segums ir jāpaplašina vismaz līdz 12 metru platumam, kas mūsdienu apstākļos prasīs ievērojamu Satiksmes ministrijas atbalstu. 2005. gada maijs, kad motošosejas avārijā cieta Valdis Vizla, un 2006. gada septembra Nacionālās klases sacensības, kad negadījumu pieredzēja Raimonds Cabulis, ir skaidrs apliecinājums tam.
Tomēr Biķernieku trasē ir vērojama arī sava veida attīstība – pēdējā laikā ar vien populārākas kļūst Nacionālās klases sacensībās – šogad sacensībās uz starta varētu iziet vairāk nekā 30 cīņasspara pilni dalībnieki, kas radīs intrigu ne vien sev, bet arī vairākiem tūkstošiem skatītāju. Paralēli norisinās arī Ziemeļeiropas zonas čempionāta sacensības, parasti notiek arī viens posms Somijas seriāla „Honda Challenge” ietvaros. Nevar neatzīmēt lielo motošosejas dalībnieku skaitu – ar vien populārākas kļūst tā saucamās „ielu” klases. Apņēmības pilni Biķerniekos darbojas pašreizējais direktors Indulis Rukuts, savukārt jaunizveidotā „Sporta Aģentūra Biķernieki” ar Induļa dēlu, Kristiānu Rukutu priekšgalā, veido un realizē arvien jaunus projektus – ir pieejama gan kartingu, kvadraciklu īre, gan vairākas drošas braukšanas skolas, kā arī Biķerniekos regulāri tiek organizēti vairāki liela mēroga pasākumi.
Visa Latvijas auto un motosporta saime ir ieinteresēta Biķernieku trases saglabāšanā, kas noteikti ir iespējama ar visu motoru sportu draugu atbalstu. Noteikti ceram, ka 2007. gads izvērtīsies kā viens no lieliskākajiem gadiem Biķernieku trases vairāk kā 40 gadu vēsturē.
