Intervija ar Miku Ernstsonu. Video
Ilze Aperāne
„Savas gaitas autosportā uzsāku kā stūrmanis Raimondam Strokšam, braucām tajā laikā standartauto rallijā, es pat laikam vēl nebiju pilngadīgs,” stāstījumu par ralliju uzsāk Miks. „Tad man arī pirmo reizi iedeva pabraukt pa ezeru. Vēlāk sekoja daži neveiksmīgi starti ar Audi. Rallijam atkārtoti pievērsos pagājušajā gadā, kad aizvadījām trīs sacensības ar Subaru (tostarp, „Rāznas” ralliju), bet tā aktīvi tam – tikai šogad. Sākumā tas bija tādā kā hobija līmenī, bet šogad redzēju, ka tam visam varētu pievērsties jau profesionālāk.”
Un kļuvi par vicečempionu.
Tur laikam nospēlēja tādi faktori kā veiksme, labi sagatavota mašīna un ieguldītais darbs braukšanā, kā arī padomi no pieredzējušākiem braucējiem.
Sezonas sākumā vienojos ar stūrmani, ka drīkstu riskēt, tāpēc arī braucām tā, lai gala rezultātā trijniekā būtu. Par šī gada veiksmīgāko gonku noteikti uzskatu „Ķekavu”, kur mēs uzvarējām. Tajā nestartēja daudz lielā rallija braucēju, tāpēc izcīnījām uzvaru arī kopvērtējumā. „Gulbene” gan laikam nebija tik veiksmīga… Gājām uz visu banku, jo, lai kļūtu par čempioniem, mums atlikušajās divās sacensībās vajadzēja būt pirmajā vietā, bet sanāca avārija… Kaut gan nebija tik traki, viss varēja beigties arī daudz neveiksmīgāk, bijām mata tiesu no pirmā vāka un auto palika vesels.
Vai tiesa, ka lielu daļu savu panākumu Tu „uzvel” mašīnai?
Rallijsprintā vairāk vai mazāk tā arī ir, jo Arvim Arumam, kuram ir iepriekšējās paaudzes Subaru, mēs sākumā netikām līdzi. Un tad, kad tas tomēr notika, varēja saprast, ka mēs bijām Arumam priekšā ne jau tāpēc, ka viņam būtu mazāka pieredze. Bija jāpaiet kādam laikam, kamēr mēs uzkāpinājām to tempu, kas citiem bija izveidojies vairāku gadu garumā. To novēroju pēdējos posmos, jo bija manāms, ka Arums un Dūcis atpalika no mums vājāka auto dēļ.
Šis Mitsubishi, kas tagad ir mūsu īpašumā, ir Raimonda Strokša iepriekšējā rallija mašīna, Auto bija labi sagatavots un tāpēc arī šogad nebija nekādas tehniskas problēmas, visas bērnu slimības ir izslimotas. Tikai pēdējā posmā auto izbeidzās, bet labi izbeidzās, jo spējām finišēt un tādējādi izcīnīt vicečempiona titulu.
Noteikti arī treniņi dod lielu atsvaru Taviem panākumiem.
Pašus pamatus mums ielika Raimonds Strokšs – gan stenogrammas, gan braukšanas ziņā. Arī Artis Štrauss un Matīss Mežaks mums ir šo to pamācījuši, saistībā ar stenogrammu. Parasti pirms gonkas pierakstām pāris dopus, lai atcerētos, kā jābrauc, kas jādara kā jāraksta stenogramma. Vairāk trenējamies uz pierakstu, nevis ātru braukšanu, jo tas ir jādara ar sporta automašīnu, un tad ir jāslēdz ātrumposms, kas, savukārt, ir pārāk dārgi un rallijsprintam nevajadzīgi, manuprāt.
Ar savu stūrmani esmu pazīstams jau ļoti sen, un vairāk vai mazāk ideja par kopā braukšanu radās kādā pasākumā, kurā norunājām, ka īrēsim Subaru un brauksim rallijā. Nākamajā dienā jau vairs neko nevarēja mainīt un par saviem vārdiem bija jāatbild… Varētu teikt, ka tas bija turpinājums, jo bijām braukuši jau kopā arī Audi laikos. Bet tur viss ātri beidzās, jo nauda bija ieguldīta, bet abas reizes mašīnas tehnisko defektu dēļ, izstājāmies pirmajos dopos. Un tad kādu laiciņu neko negribējās, jo bija iztērēts tik daudz naudas un laika…
Lielu paldies varu teikt savam stūrmanim, jo ar viņa palīdzību tika iegādāta mūsu pašreizējā automašīna. Dažreiz ātrumposmos sanāk tā, ka ja es galīgi neizslīdu laukā no līkuma, viņš man jautā – kas par lietu, kāpēc tik lēni? Tā kā pieredze rāda, ka ne vienmēr var braukt plaši un ātri, tāpēc nākamgad arī mēģināsim braukt taisnāk un precīzāk.
Vai rallija laikā vēl gadās arī kādas aizķeršanās vai viss parasti norit gludi?
Protams, ka vēl jaucamies abi divi. Viens kavē, otrs kavē, mums vēl daudz ko mācīties. Ir reizes, kad mans stūrmanis padod informāciju, bet es nepaspēju to apstrādāt. Man nav laba atmiņa, un es koncentrējos uz to, ko redzu. Manuprāt, tas ir slikti. Ir tā, ka viņš nosauc līkumus, bet es esmu tā aizņemts ar braukšanu, ka neklausos, kas būs tālāk. Un tad sanāk pārprasīt.
Pēdējā laikā mums stenogrammā ir parādījies jauns apzīmējums – ir vietas, kur rakstu “riskēt”. Tas nozīmē, ka līkuma izejā ir lauks, un, kļūdoties nekas traks nevar notikt. Mums vispār ir salīdzinoši vienkārša stenogramma, tajā ir maz informācijas, bet tas ir šobrīd. Man jāiemācās tikt galā ar šo informācijas daudzumu un tad jau varēs likt klāt.
Un kāds būs turpinājums šīs sezonas panākumiem?
Nākotnes plāni katru dienu mainās, atsaucoties uz šī brīža ekonomisko stāvokli Latvijā. Ir dzirdēts, ka uz rallijsprintu varētu pārnākt kāds no lielā rallija braucējiem. Domāju, ka nākamgad svarīgu lomu spēlēs veiksmes faktors – tas, kurš nobrauks visus posmus līdz galam, varētu būt lielākais ieguvējs.
Es domāju, ka lielā rallija braucēju rindas nākamgad būs ļoti patukšas, rallijsprintā – nevar zināt… Pieļauju, ka daudzi sportisti vienkārši nebrauks visus posmus. Ja ļoti grib, var nobraukt arī visu sezonu ekonomiski. Mēs, piemēram, varbūt brauksim ar šīs sezonas nobrauktām riepām un 98 markas benzīnu, nevis sporta degvielu.
Vai ir kāds no rallijsprinta citas klases braucējiem, ar kuru Tu gribētu pacīkstēties kā līdzīgs ar līdzīgu?
Tā kā rallijsprintā esmu aizvadījis tikai vienu sezonu, daudzus braucējus tur vēl nepazīstu. Bet viens no tādiem varētu būt Uldis Briedis, jo ar viņu komunicējām par stenogrammas sastādīšanu un braukšanu, būtu interesanti salīdzināties ar vienādiem auto.
Vēl arī mans brālēns Martins Elksnis, kurš arī sola parādīties nākošgad rallijsprintā. Mums ir cīņa jau no jaunības, kad viņš mani apmācīja braukt kartinga trasē ar Audi Quattro. Vienmēr viņš ir bijis ātrāks par mani, tā kā ar viņu arī būtu interesanti pacīkstēties vienādos apstākļos.
Kāpēc Tava izvēle jau no paša sākuma krita uz pilnpiedziņas automašīnu?
Tāpēc, ka tā jau ir ātrākā un atraktīvākā klase. Ar priekšpiedziņu es nemaz īsti nemāku un negribu braukt, bet pie klasikas varbūt kādreiz vēl varētu atgriezties.
Pašos pirmsākumos laikam brauci ar Audi?
Jā, tie bija tādi laiki, ka parasti izstājāmies pirmajā vai otrajā ātrumposmā.
Un vēl Tavā kontā ir divas klasiskas rallija mašīnas – Subaru un Mitsubishi.
Nu jā, ar Mitsubishi esmu sasniedzis visātrākos tempus, viennozīmīgi vadāmība arī Mistubishi ir vislabākā. Laikā, kad braucu ar pārējo divu marku automašīnām, nebija tie tempi tik lieli. Audi lielākā priekšrocība, protams, ir izmaksas. Tad, kad Elvisam Hermanim sanāk novākot, viņš ar maziem ieguldījumiem spēj auto atjaunot. Subaru, savukārt, bija īrēts. Un tā vairāk vai mazāk bija standarta automašīna. Ar Subaru var labāk lekt tramplīnos un izmaksas ir mazākas, savukārt EVO jaudas līkne ir labāka un arī vadāmība.
Cik lielu lomu rallijsprinta čempionātā, Tavuprāt, spēlē tehnika?
Domāju, ka pirmajam trijniekam tas ir dominējošs faktors. Lai gan atkarīgs, par kuru klasi ir runa.
Salīdzinot rallija un rallijsprinta čempionātu, strīdīgs jautājums varētu būt braucēju pieredze – dažreiz šķiet, ka dažiem rallijsprinta braucējiem tās ir vairāk nekā lielajiem rallistiem. Lai gan pieredze jau krājas ar gadiem.
Kādas ir Tavas prognozes par sīvāko konkurentu Jāni Dūci, kurš nu ir pārcēlies uz ralliju?
Es domāju, ka viņš brauks stabili, bet ap piekto sesto vietu klasē. Uz sezonas otro pusi, kad apradīs ar konkurenci, pavirzīsies uz augšu. Bet vēl nav zināms, kuri sportisti vispār nākošgad brauks.
