Intervija ar Juri Aperānu.

Ilze Aperāne

Īstiem rallija faniem un sportistiem Jura Aperāna vārds jau ir labi zināms – viņš ir pašreizējais Latvijas tiesnešu vadītājs, un kas gan būtu rallijs bez tiesnešiem – labiem sava aroda pratējiem?

Laikam neesi pirmo dienu rallijā…

Jā, laikam gan. 70. – to gadu beigās strādāju Rīgas 4. autokombinātā, un tā kā tur bija aktīva autosportistu grupa, kas nodarbojās gan ar autokrosu, gan ralliju, bieži sanāca pabūt viņu boksos. Palīdzējām mašīnas arī remontēt, visu laiku interesējāmies par viņu aktivitātēm, un vienā no tādām reizēm Arnolds Kregžde, kas bija tā laika viens no labākajiem kravas automašīnu pilotiem, piedāvāja man gadu pasēdēt blakus, jo viņa pastāvīgais stūrmanis tika iesaukts armijā. Pirmajās sacensībās ieguvām trešo vietu. Pēc kopā nobraukta gada atgriezās Arnolda pastāvīgais stūrmanis un es paliku bez braukšanas iespējām, bet sakarā ar viena rallista slimību atbrīvojās kravas mašīna. Tā nu man un manam jaunajam stūrmanim Dainim Tionam šo mašīnu iedeva uz Ventspils ralliju, kas notika decembrī. Tās bija manas pirmās sacensības kā pilotam un mēs izcīnījām otro vietu. Pēc tik labi uzrādīta rezultāta mūsu autokombināta sporta klubs sāka domāt, kā mums izpalīdzēt, lai dabūtu labāku mašīnu, un pēc kāda laika ar DOSAF palīdzību tikām pie vienas no Kultūras ministrijas kravas mašīnām. Saķīlējām kārtīgi motoru un sākām braukt. Gāja jau visādi, bet pamazām attīstījām savu meistarību un turējāmies pirmajā pieciniekā. Tad atkal Arnolds palika bez stūrmaņa un viņš lūdza, vai es nevarētu vēl vienu sezonu ar viņu nobraukt. Es piekritu un tajā – 1987. gadā – mēs arī izcīnījām Latvijas čempiona titulu. Pēc tam pamēģinājām braukt Volgu klasē, kur sīvi spēkojāmies ar Rīgas taksometru rallistiem, bet viņiem bija lielākas tehniskās priekšrocības, tāpēc mūsu ierastā vieta parasti bija no ceturtās līdz sestajai. Pēc tam jau pats uzbūvēju kravas mašīnu, ar kuru nobraucu četrus gadus un savā pēdējā sacensību gadā ieguvu Baltijas vicečempiona titulu.

Interesanti, ka 30 sekundes man ir liktenīgs skaitlis, jo tās spēlējušas izšķirīgu lomu man trīs nozīmīgos rallijos. 30 sekundes mēs zaudējām pirmajai vietai manā pirmajā rallijā, esot par pilotu. 30 sekundes, kuru dēļ cietām ļoti smagā avārijā, jo domājām, ka panāksim pirmo vietu. Un 30 sekundes, kad zaudēju igaunim Baltijas čempionātā pēdējā posmā un paliku vicečempions.

Bet Tavs vārds vairāk izskanējis tieši rallija tiesnešu sakarā.

Tajā laikā, kad vēl pats piedalījos rallijos kā dalībnieks, mūsu sabiedriskais pienākums bija arī regulāra sacensību tiesāšana. Līdz 1995. gadam rallija popularitāte Latvijā bija norimusi un vajadzība pēc jauniem tiesnešiem arī nebija, bet 1996. gadā, kad šis pasākums atkal atsāka atdzimt, tā laika rallija tiesnešu vadītājs Rūdolfs Kūkums man pazvanīja un piedāvāja kļūt par tiesnesi. Pēc gada gādību pār tiesnešiem pārņēma Andris Būmanis, un viņš, pabijis daudzās ārvalstu sacensībās, bija smēlies bagātīgu pieredzi. Lietuvā viņš bija noskatījis tiesnešu modeli – pastāvīgas tiesnešu brigādes, nevis uz katru gonku aicināt jaunus cilvēkus. Tā arī tika izveidotas astoņu cilvēku lielas brigādes ar vecāko tiesnesi priekšgalā. Es kļuvu par Rīgas brigādes vecāko tiesnesi, bet 2003. gadā Andris Būmanis salauza kāju, un man piedāvāja uz pusgadu pārņemt viņa ieņemamo amatu. Bet situācija izveidojās tāda, ka viņam ilgstoši bija jāārstējas, un pēc gada es jau biju tiktāl iepraktizējies vadīt tiesnešus, ka Andris pateica, ka atpakaļ vairs nedomā nākt.

Kas ir, Tavuprāt, nozīmīgākie sasniegumi Latvijas tiesnešu darbā, un ko vēl būtu nepieciešamas uzlabot?

Darbs jau ir jāpilnveido visu laiku, bet galvenais, kas ir panākts – cilvēki ir sasnieguši tādu kā pusprofesionālu līmeni, jo ir izveidojušās šīs piecas pastāvīgās tiesnešu brigādes, kuras regulāri apkalpo sacensības. Zināšanas, kas tiek iegūtas tiesāšanas procesā, ir ļoti noderīgas. Līdz ar elektroniskās starta – finiša iekārtas parādīšanos, nāca klāt vēl viens tiesnešu postenis (proti, finiša punkts, kas kādreiz bija apvienots ar STOP punktu). Ja agrāk rezultāts tika ņemts uz automašīnas parādīšanos, tad tagad – uz staru, bet papildus tam rezultāts tiek dublēts, jo arī tiesnesis fiksē laiku finiša punktā savā pulkstenī. Atšķirība starp abiem uzrādītajiem rezultātiem ir niecīga – līdz 0,2 sekundēm, tā kā var teikt, ka arī tiesnešu acs ir uztrenēta. Situācijā, ja elektroniskās iekārtas nobrūk, tas nevar atstāt lielu iespaidu uz rezultātu.

Šķiet, ka lielas galvassāpes sagādā arī inventāra zagšana?

Skatītāji domā, ka viņi, būdami lieli rallija fani un nozagdami šīs zīmes, savā īpašumā iegūst ļoti vērtīgu atribūtu. Īstenībā ar šādu rīcību viņi ļoti kaitē gan tiesnešiem, gan sportistiem, jo ja šī zīme tiek nozagta (visbiežāk tās ir finiša zīmes), sportistam pazūd informācija par to, ka tuvojās finišs. Ir bijusi arī situācija, kad tika nozagtas gan finiša, gan STOP punktu zīmes un tad bija diezgan ekstrēma situācija, kad sportisti STOP tiesnešu punktu ieraudzīja pie ļoti liela ātruma un tikai tad sāka bremzēt.

Protams, pie Tavām rallija aktivitātēm jāpiemin arī „Ķekavas” rallija organizēšana.

Rallija organizēšanai faktiski pievērsos Andra Būmaņa mudināts, jo man šķita, ka tā laika sacensības, kādas bija standartauto komisijai, varēja izveidot mazliet savādākas, tādas, kur braucējiem vajadzētu gan domāt, gan veikli braukt. Tagad rallijsprints no lielā rallija atšķiras tikai ar trases garumu un mazākiem vidējiem ātrumiem, jo tiek lietoti tā saucamie roteri – ātruma slāpētāji. Viss pārējais ir viens pret vienu ar lielo ralliju.

Kas it pats grūtākais posms, organizējot ralliju?

Organizējot ralliju, nekas nav viegli. Tas ir komplicēts process – jāizdomā ātrumposmi, drošība, dažādi saskaņojumi, visi gājieni secīgi, rallija norise… Tas ir kā salikt mehānismu – cik precīzi saliksi, tik precīzi arī darbosies konkrētais rallijs. Veidojot trasi, ir jādomā no diviem skatu punktiem – lai rallijs būtu vienlīdz interesants skatītājiem un sportistiem. Reģionā, kurā rallijs iepriekš nav noticis, ir par 80 % to sarīkot vieglāk, nekā tad, ja tas jau vienreiz konkrētajā apgabalā ir bijis, jo pēc rallija jau vienmēr paliek kāda nepamierināto daļa gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan pašvaldības. Tad ir jāskaidro, ka īstenībā rallijs ir gana aizraujošs pasākums, un viena vai divu indivīdu nepatīkama uzvedība nevar sabojāt visu pasākumu kopumā. Organizējot ralliju, ir vajadzīgi labi nervi, jābūt diplomātam, ar zināmiem sakariem, finansēm, un pats galvenais – vēlmei kaut ko darīt un uzlabot. Kad kāda no šīm lietām iztrūkst, sākās problēmas.

Runājot par trasi, jāpiemin, ka jebkura reģiona papildsacensību ceļu resursi nav bezgalīgi, un ap Rīgu – jo īpaši. Šeit nav plaša ceļu izvēle un ir ļoti blīva apdzīvotība (ja salīdzina, piemēram, ar Kurzemi vai Latgali).

Kas interesants sagaidāms Ķekavas vasaras posmā?

Tā kā man nācās pārcelt ziemas posmu uz pavasari, nācās izdomāt kaut ko interesantu, tāpēc izvēlējos asfalta posmu, kas bija kaut kas sen nebijis standartauto komisijā.

Vasarā būs viens pilnīgi jauns ātrumposms, ko pats esmu braucis 1987. gada „Taksi” rallijā, kā arī jau bijuši ātrumposmi, papildināti ar citu sākumu vai turpinājumu.

Šogad ieviesu vēl vienu jauninājumu arī ROAD grupai, proti, atšķirīgas distances sportistiem, kas brauc uz ātrumu un ROAD klasei. Ne visi braucēji ir apmierināti ar tādu posmu parādīšanos, cenšas iebilst, minot dažādus argumentus, bet mana nostāja šajā jautājumā ir sekojoša: ir sacensības, ir konkrēta situācija, un pirmām kārtām ir jādomā, kā labi nostartēt šajā situācijā. Tas tomēr ir LR Čempionāta posms. Pierādi, ka esi spēcīgākais.

Kas Tev sagādā gandarījumu rallija darbā?

Gandarījums ir par to, ka esmu novedis Andra Būmaņa iesākto darbu līdz loģiskām beigām, jo ir sakārtots tiesnešu darbs. Tur gan liels paldies jāsaka arī Andrim Zvingevicam, kurš, būdams ar lielu pieredzi rallijā, ir devis vērtīgus aizrādījumus tiesnešu darba nepilnībām, un kuras mēs esam centušies novērst. Pēdējā gada laikā tiesnešu jautājums LAF sapulcēs vairs gandrīz netiek pieminēts. Lielākoties situācija ir tāda tāpēc, ka tiesnešu brigāžu sastāvs nemainās, šie cilvēki strādā regulāri un ir labi apguvuši sava aroda specifiku. Arī ārvalstu sportisti atzīst, ka Latvijā tiesāšanas līmenis ir augsts un objektīvs, tāpēc viņi bez bažām brauc uz šejieni.

Ralliju organizēšana arī, protams, sagādā gandarījumu, ja ir izdevies noorganizēt ralliju, kas ir bijis interesants gan sportistiem, gan skatītājiem, un sagādājis maz raižu organizatoram. Esmu novērojis interesantu paradoksu rallija organizēšanā – parasti kaut kas nobrūk tur, kur tu to vismazāk gaidi.