Intervija ar Intu Jeršovu

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Kāpēc autosports?

It kā vienmēr vairāk vai mazāk ir gribējies kaut kur braukt un piedalīties, braucu skatīties rallijus, bet nekad nebija domāts, ka pats līdz tam varētu nonākt. Ja man kāds četrus gadus atpakaļ būtu pateicis, ka piedalīšos kādā no autosporta disciplīnām, diez vai es tam ticētu, tāpēc neņemos spriest, kas notiks nākotnē, bet 2006. gada ziemā kāds mans draugs paziņoja, ka brauks rallijā, apvaicājās, vai es arī negribu. Kā reiz tajā laikā 4ratu administrators Arnolds Šivars pārdeva savu rallija Audi, kuru mēs tad arī pārpirkām. Ielikām dugas un pēc pāris piegājieniem sapratu, ka tā lieta daudzmaz iet. Pirmajā sezonā braucu visur, kur vien iespējams, cits jautājums – cik daudz tas Audi turēja, bet minirallijus laikam izvilkām visus. Negāju to ceļu, kad sākumā iemācās braukt ar priekšpiedziņu un tad pārsēžas uz ko spēcīgāku.

Sanāca tā, ka pati pirmā sacensība man bija ziemas daudzcīņas posms Auciemā, labi nobraucu, biju trešais, un tad arī sapratu, ka kaut kas sanāk no braukšanas. Divas dienas pirms šīs sacensības vispār pirmo reizi iekāpu Audi.

Ar manu pirmo stūrmani man radās šādas tādas domstarpības, tāpēc vietā nāca kāds cits, un jāsaka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, jo ar savu pašreizējo stūrmani jūtos drošāk. Viņš nepieļauj kļūdas, saprot, ka nevar atļauties nolasīt nepareizi. Viņš apzinās risku un ļoti cītīgi piestrādā pie stenogrammas. Abi pieejam rallijam vienlīdz nopietni.

Pašā pirmajā rallijā, kad braucām ROAD klasē, visu ātrumposmu stenogramma mums bija sarakstīta uz vienas lapas… Uz nākamajiem rallijiem jau domājām līdzi, un arī nebraucām tikai, lai gāztu. Ar katru ralliju pieredze nāk klāt – kurās vietās stenogrammu rakstīt sīkāk, kur kaut ko noņemt nost.

Laikam esi padzīvojies arī pa supersprintu un ziemas/vasaras daudzcīņām?

Jā, un laikam supersprints man ir vistuvākais sirdij. Laikam tāpēc, ka tur piedalos ar adekvātu mašīnu (Subaru Impreza), jo rallijsprintos parasti Audi pēdējā brīdī tomēr pieviļ – kaut kas nolūst, nodeg… Un tā atbildīgos brīžos pagājušajā sezonā netikām līdz finišam. Supersprints ir labs pamats rallijsprintam, noder kā treniņš un man pašam interesē, kā šogad izdosies nobraukt, kā tehnika turēs un galu galā – kas beigās sanāks. Ir dažas iestrādnes, ka uz vasaru varētu pāriet uz Subaru, bet skatīsimies, ko diktēs ekonomiskie apstākļi.

Treniņu nolūkos izmantoju arī ziemas daudzcīņu, pirms rallijiem mēdzu pavizināties kopā ar stūrmani. Man patīk piedalīties sacensībās kā treniņos, jo tur uzreiz ir redzams rezultāts, cik sekundes ir maksājusi katra kļūda, atšķirībā no parastas vizināšanās pa neslēgtu meža ceļu.

Manā uztverē supersprints ir labs pamats, lai uzsāktu braukšanu rallijsprintos. Kad tur ir šis tas apgūts, nākamais ir rallijsprints, kur jau veidojas sadarbība ar stūrmani un var mācīties kāpināt tempu. Un tad, kad tur jau ir panākta izaugsme, var domāt par lielo ralliju vai jaudīgāku klasi turpat rallijsprintā.

Bet Tev šī attīstība sanāca paralēli.

Jā, bet pirmajos rallijsprintos daudz kompensēju ar to, ka vienkārši vilku. Pagājušovasar sanāca it kā atkrist atpakaļ uz vasaras sprintu, bet līdz ar tur iegūto pieredzi, supersprintā varēju uzlabot savus rezultātus. Nenožēloju nevienu sacensību, kur esmu piedalījies, jo sezonas sākums bija kā bija, bet beigās jau redzēju progresu – iegūtas zināšanas par to, kā jābūt sagatavotai mašīnai, kādas riepas likt, kā braukt.

Vai bez rallija ir arī kāds cits sporta veids, ar ko nodarbojies?

Mēdzu uzspēlēt zāles futbolu nosacītā amatieru līmenī. Mums ir sava komanda, un tagad no zemākās līgas tiksim vienu līgu augstākā. Autosports, protams, ir krietni nopietnāk, bet fizisko formu ar futbolu izdodas labi uzturēt.

Kā vērtē nu jau aizgājušo – 2008. gada – sezonu?

Neveiksmīgākā laikam bija „Ķekava”, kur priekšpēdējā ātrumposmā izstājāmies, pirms tam būdami otrie savā klasē. Mazliet pievīla tehnika. Man jau teica, ka varēju tik ļoti neskriet, bet no otras puses, pieredze, ko iegūst no katra dopa, ir neatsverama. Ok, tajā rallijā es izstājos, bet varbūt tās zināšanas, ko tas deva, man noderēs uz priekšu.

Labs sezonas nobeigums bija pēdējais supersprinta posms, kur izdevās apbraukt visus.

Ir dzirdēts, ka Audi nu galīgi vairs nav pieskaitāma pie tām izturīgākajām mašīnām…

Laikam ejot, tehnoloģijas attīstās – šeit es runāju par Subaru un Mitsubishi. Bet Audi, 1986. gada mašīna bez pārbūves.. nu, nevar no viņas neko dižu prasīt. Bet ja grib uztaisīt konkurētspējīgu Audi, tas neatmaksāsies. Tas noteikti sanāktu dārgāk kā paņemt kādu Subaru vai pat EVO. Vairāk Audi tagad ir paredzēti fanātiem, bet ir jūtama arī skatītāju mīlestība – tāda kā nostaļģija. Un tad, kad tu brauc ar Audi un esi apbraucis pusi no kādās sacensībās startējušiem Subaru, ir neviltots prieks. Kad man radās iespēja braukt rallijā, paņēmu Audi, jo tas bija pirmais variants un arī samērā lēts. Nebija arī īsta nojausma par to, cik labi māku braukt, tāpēc neuzskatīju par nepieciešamu daudz investēt. Ja nu nošķils, tad nebūs žēl.

Ir jau tā, ka, piemēram, pārkāpju no Audi uz Subaru, ir tik viegli un nepiespiesti vadīt šo mašīnu. Bet interesanti, ka pagājušajā vasarā, kad Brenguļu trasē bija kārtējais vasaras sprinta posms, ar Audi varēju uzrādīt labāku laiku, izbraucot trasi ar roteriem, nekā ar Subaru. Tā kā uz grunts Audi vēl nevajadzētu atmest. Ir labi, ka var paņemt to labāko no abām mašīnām, lai pilnveidotu savas braukšanas prasmes.

Protams, tagad rallijsprintā lielu lomu spēlē tehnikas sagatavotības līmenis. Daži paziņas bija uz līdzīga tipa ralliju Lietuvā, un teica, ka manā – 4WD – klasē vispār nav konkurētspējīgu mašīnu, un arī turbo klasē nav nekas dižs. Līmenis tāds kā pie mums pirms gadiem trīs. Es domāju, ka puse no rallijsprinta braucējiem ar savu braukšanas līmeni varētu aizpildīt lielo ralliju, ja vien tur nebūtu tik augstas izmaksas. Uldis Briedis ir uzskatāms piemērs tam. Arī brāļi Dūči. Es pat nezinu, kāpēc Uldis tiek uzskatīts par sezonas brīnumu, jo treniņi pirms sacensībām, tehnikas pareiza sagatavošana, darbs, kas ir ieguldīts iepriekšējās sezonās, stabils sniegums visas sezonas garumā un rallijsprintos uzkrātā pieredze, dod labus rezultātus lielajā rallijā. Vispār visu laiku braukt pa spici – nu, tur ir jābūt arī kādai daļai talanta.

Kā Tu raugies uz situāciju rallijsprintā pašlaik – uz sezonas pirmo ralliju bija vērojams dalībnieku skaita sarukums.

Es domāju, ka pašlaik cilvēki vienkārši gaida, kas notiks valstī. Ja potenciālie rallija dalībnieki redzēs, ka uz vasaru situācija daudzmaz stabilizēsies, pieļauju, ka ekipāžu skaits rallijos atkal varētu pieaugt. Es ziemas posmus braukšu ar domu, lai iekrātu punktus vasarai, kad skatīšos – ja līdzekļi atļaus braukt, tad tomēr jau būs kaut kāds pamats, savādāk divus posmus vairs nesaķersi.

Vai ir doma šogad piedalīties arī kādā lielajā rallijā?

Pirmais mēģinājums lielajā rallijā bija mūsu debijas gadā, Cēsīs, bet pēc pirmā dopa motors uzvārījās. Otrais piegājiens bija 2007. gada „Latvijas” rallijs, kur pirmajā dienā gāja diezgan labi. Pēc rallija dzirdējām skatītāju atsauksmes, ka esot paticis mūsu sniegums, un tas dod lielu prieku. Protams, skatītāju novērtējums ir svarīgs, bet tad, kad tas labais rezultāts jau tuvojās, tad izmainās daudzas pozīcijas, kā braukt. Bija tā, ka pagājušās sezonas sākumā mūs vēl fotografēja, jo braucām atraktīvi, uz gada beigām šī tendence izmainījās, jo sākām braukt rezultātam, tātad – garlaicīgāk skatītājiem.

Šogad, lai startētu lielajā rallijā nav īsti adekvātas tehnikas, tāpēc mēģināsim nobraukt stabilu sezonu rallijsprintā, un pēc tam jau redzēs.

Kādas komandas sastāvā šogad startēsi?

Tā būs komanda „RSR Rally Team PRO”, kur bez manis vēl startēs arī Didzis Blūms/Aigars Rencis un Māris Freibergs/Edgars Trūps. Domāju, ka ar šādu sastāvu labs rezultāts neizpaliks. Es braucu uz ralliju kā uz sacensībām, man svarīgs ir rezultāts. Tomēr trasē mūs vēro daudzi skatītāji – kad pats vēl biju skatītāju rindās, man nepatika, kā brauc pēdējie dalībnieki – tikai braukšanas pēc, ir jābūt tomēr kaut kādai dzirkstelītei.

Vai Tev ir gadījies piedzīvot arī ko kuriozu rallija laikā?

Kad braucām vienu no savām pirmajām sacensībām, ROAD klasē, bijām pēdējie, kas brauca. Pēc trim minūtēm startēja pirmā sporta automašīna. Organizatori bija izrēķinājuši, ka tas ir pietiekams laika koridors, bet tā kā braucām pirmo reizi, bijām iebiedēti par to, ka pārāk ātri braucot, mūs noņems no trases. Tā nu lēnām virzījāmies uz priekšu, kad vienā brīdī spogulī pamanīju strauji tuvojamies sporta mašīnu… Ceļš bija šaurs, iebraucām kupenā, tad jau tūlīt nāca nākamais sportenieks, līdz ar nagiem novācāmies no trases. Pēc tam uzzinājām, ka ar savu prātīgo braukšanu jau trīs minūtes kavējam uz laika kontroli…