Intervija ar Ingu Amatnieku

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Kā Tev radās doma par rallija organizēšanu?

Šāda doma manā galvā dzima pavisam spontāni. Ja neskaita kinofilmu „Rallijs”, tad tas notika 2000. gada vasarā, kad no viena padomju laika rallija mehāniķa rokām pie manis nonāca Ivara Caunes rallija leģenda. Šķiet, 1986. gads, „Baltijas Jūra – Miera Jūra”. Nosaukums gan likās smieklīgs, tomēr, izlasot otrā pusē konkrētās leģendas tirāžu, sapratu, ka joki mazi. Tā leģenda bija iespiesta 850 eksemplāros! Pāršķirstot to pie sevis nodomāju: “…kas tur sarežģīts, – uztaisīt ralliju…!?” Nu, un tad viss sākas. Vēlāk bieži sevi pieķēru pie šīs domas: „… kas tur sarežģīts?!”.

Sāku pamatīgāk interesēties, noskaidroju, ka senajos PSRS laikos katrā rallijā uz starta stājās vairāk kā 200 automobiļu! Tajā pašā laikā rallijā startēja ap 60 un amatieru rallijā – ap 30 auto. Nolēmu pamēģināt pats, lai izprastu rallija uzbūvi un „sāli”. Braucu visur, kur bija iespējams – sākot ar daudzcīņām, beidzot ar amatieru rallijiem. Tur arī izkristalizējās vēlme „pacelt” līmeni un autosporta popularitāti. Varbūt pie vainas tomēr bija filma „Rallijs”. Gribējās turpinājumu. Vienā mirklī pat pavīdēja doma, ka vajag iet mācīties par režisoru un filmēt turpinājumu par mūsdienām… Kas zina, viss, ko esmu vēlējies pirms tam, ir piepildījies. Piepildīsies arī šis sapnis!

Vai vienmēr esi strādājis kā komandas līderis vai sākumā viens pats?

Sākumā ar ralliju sagatavošanu labi tiku galā viens. Maziņi ralliji – maz darbu. Man pat vienam labāk patika „medīt” ceļus rallijam nekā ar kādu kopā. Tā es spēju labāk iztēloties un izdzīvot to notikumu, kuru vēlāk tiražēju, tas gan vairāk attiecās uz tūrisma rallijiem. Tiem raksturīga bija orientēšanās zona, to vienmēr gatavoja mani vecāki. Viņiem ļoti patika un labi padevās, kaut gan ar autosportu pirms manas aizraušanās viņiem nebija nekāda sakara.

Tad, kad ceļi jau „samedīti”, braucu kopā ar savu tā laika stūrmani Andri Jansonu, pievilkām pārbraucienus un samērījām visu. Kad vēlāk ar lepnumu atrādīju savus samedītos dopus Jurim Aperānam, jāatzīst, man bija liels pārsteigums. Tie izrādījās kaut kad jau bijuši rallija ātrumposmi. Nav Latvijā līkumaina ceļa, pa kuru kādreiz nav gājis rallijs. Juris Aperāns man ir daudz palīdzējis un konsultējis, paldies viņam!

Tā kā pa īstam viens nekad neesmu bijis. Starp citu, lielākā daļa no pašreizējās Rally Kalve komandas nāk tieši no pirmajiem iAuto ralliju posmiem. Riktīgi iekārdināju!

Vai esi ņēmis no kāda paraugu, kā organizēt rallijus?

Man ļoti patika Eiropas Čempionāta posms „Kurzeme”. Tas bija viens varens pasākums. Mani Liepāja ar šo ralliju paņēma uz visiem laikiem. Mazliet redzēju ralliju arī no dalībnieka krēsla. Fantastika! Tas mani ļoti ietekmēja. Domāju, ka tiecos uz to pusi. Vēl ļoti ietekmējos no Somijas WRC posma. Esmu tur pabijis dažas reizes. Vienreiz tuvāk virtuvei, citu reizi tālāk. Patīk! Lielu darbu somi tur iegulda.

Kurš bija Tavs pirmais organizētais rallijs?

Pirmais manis organizētais rallijs bija „iAuto 2 gadu Jubilejas rallijs 2003″. Tas bija 100% amatieru pasākums vieglajām automašīnām ar Mazozoli 4×4 iezīmēm. Visiem patika, tā kā pēc šī, it kā vienreizējā pasākuma, kuru taisīju kā dāvanu iAuto divu gadu jubilejai, dalībnieki sāka pieprasīt nākamos posmus. Tā arī attīstījās iAuto rallija kauss. Uztaisīju vēl divus posmus, sapratu, ka nav gluži mana niša, – mazliet nopietnāk gribējās.

Kurš, Tavuprāt, ir pats veiksmīgākais Tevis organizētais rallijs?

Ir diezgan grūti izcelt kādu atsevišķi un pateikt, kurš no tiem ir bijis pats veiksmīgākais. Domāju, ka visi ralliji, kurus esmu organizējis, ir gana veiksmīgi. Ir gājis dažādi, bijušas avārijas, tomēr neviens nopietni nav cietis – tas, manuprāt, arī ir veiksmīgi.

Manā atmiņā visspilgtākais ir palicis „Jaunpils rallijs 2006″. Tādas emocijas nevar nopirkt par naudu! Tas bija vienreizēji. Kad viss jau bija beidzies, mums ar partneriem bija tāds kā tusiņš viesu namā, turpat netālu no rallija norises vietas un pēc vakariņām viens no komandas biedriem sāka skaļi lasīt komentārus no foruma četros ratos (www.4rati.lv), kas tajā pašā vakarā uzreiz pēc sacensībām sāka parādīties sadaļā „Jaunpils 2006″… Tur bija ļoti daudz labu vārdu. Lielais nogurums un dienā pārdzīvotais kopā ar tām emocijām no foruma lika mums visiem birdināt prieka asaras. Tas nav izstāstāms. Jutos, kā uzkāpis Everestā!

„Jaunpils rallijs 2006″ arī bija man pirmais sporta rallijs.

Vai Tev nav bijusi doma noorganizēt kādu lielo ralliju? Varbūt esi saņēmis uzaicinājumu būt organizatoru komandā kādam sporta rallijam?

Doma ir bijusi, tikai tālāk tā nav attīstījusies. Pēdējā laikā diezgan daudz dzirdu jautājumu par to, vai negrasos pāriet uz LIELO komisiju. It kā tas būtu loģisks turpinājums tam, kas tagad ir izdarīts. Tomēr tas nav viegli. Nekur jau Tevi kā uzvarētāju negaida – atplestām rokām un ar ziedu pušķi. Rallijā ir tā – tu esi tik stiprs, cik stipri ir tavi biedri un komanda! Tas pats attiecināms uz finansējumu. Jāaug pašiem, es domāju – komandai un jāskatās, kurš no mūsu partneriem būs pietiekami spēcīgs, lai nāktu mums līdzi un piedalītos. Kad būsim pietiekami spēcīgi, tad arī klauvēsim pie 103.kabineta durvīm (103. kabinets, LAF Rallija Komisija). Pagaidām esam vēl „par zaļu”.

Raksturo rallija organizēšanas procesu – kas ir pats grūtākais, kas sagādā gandarījumu šajā darbā u.tml.?

Pats grūtākais ir pateikt „STARTS”! Visas pārdomas pirms tam, vīzija, finansējums, preventīvi saskaņojumi – tas viss notiek diezgan nesaspringtā atmosfērā, lēnu garu pīpējot. Un tad vienā brīdī parādās laika atskaite, kā pirms starta sacensībās: „Līdz rallijam atlikušas 90 dienas…”! Tad ir jāpasaka STARTS! Tagad visām kustībām jābūt precīzām, mērķtiecīgām, loģiskām. Kā jebkurā spēlē, tā arī rallijā, to sagatavojot, ir jāparedz katra situācija, it īpaši ārkārtas! Jāizplāno, kā viena lieta ietekmēs otru. Visai komandai jāstrādā kā vienam mehānismam.

Gandarījums ir tikai, kad satiec sportistus pirms apbalvošanas un dzirdi pozitīvus komentārus.

Vai pats arī esi piedalījies kādās autosporta disciplīnās kā dalībnieks (jo īpaši – rallijā)?

Jā, kopš 2001. gada braucu gan amatieru rallijus, minirallijus, „lielajā” rallijā kā drošības auto, Mazozoli 4×4, ziemas daudzcīņās. Ir pat neliela kolekcija ar kausiem un diplomiem. Kopš amatieru rallija „Gulbis 2005″, kad ar „pilnu” dzīvojāmies pa grāvi (tad bija tas gājiens ar izsniegtām gatavām stenogrammām, kuras nebija ļauts pārbaudīt), nolēmu bez drošības karkasa rallijos vairs nerādīties. Sāku meklēt piemērotu auto pārbūvei. 2006. gadā sāku būvēt, tomēr jo vairāk nodarbojos ar strādāšanu rallijā, jo mazāk atlika laiks auto. Tagad stāv stūrī „kaujas rati” bez dzinēja… Gribās, ļoti gribās atpakaļ uz trases, jo sportistu līmenis ir ļoti audzis un būtu ārkārtīgi interesanti braukt kopā.

Kā Tu vērtē aizvadīto rallijsprintu „Tukums 2008″? Kas izdevās, pie kā vēl jāpiestrādā? Vai ir jau kādas idejas par nākamā gada posmu?

Lielisks rallijsprints! Skaists, ātrs, interesants – tāds, ko var kādam rādīt. Domāju to tā, ka var uzaicināt savu sponsoru vai partneri un parādīt, kā tas viss izskatās. Vizuāli viss bija labi, pat ļoti labi. Protams, iekšpusē bija karsti. Ļoti pievīla cilvēku resurss. Rallijs tiek radīts vairākus mēnešus pirms parādās konkrēto sacensību nolikums un iespēja pieteikties. Sacensību dienās maksimālais darbinieku skaits rallijā sasniedz 200 cilvēkus. Savukārt līdz nolikuma publicēšanai pie rallija strādā tikai daži cilvēki. Tā ir pārdošanas un sabiedrisko attiecību daļas vadītāja, distances priekšnieks, drošības komisārs, sacensību vadītājs un direktors. Katra ieguldījums ir ļoti svarīgs. Mirklī, kad bija pēdējais laiks sākt rallija distances sagatavošanu un saskaņošanu, mūsu komandu pameta distances priekšnieks. Sākās darbu iekavēšana. Tas arī saspringtās situācijas galvenais iemesls. Un nav ļaunuma bez labuma. Šajā atmosfērā tika atrasti resursi, un jau nākamajā sezonā mūsu komandai pievienosies pieredzējuši kolēģi. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne tikai spožs iepakojums būs nākamā gada Tukuma rallija vizītkarte.

Idejas nākamajam gadam jau rosās un dažas ir uzliktas uz papīra. Sporta daļa paliks sportiskāka, savukārt šova daļa, ar vairākām „odziņām”.