Intervija ar Aleksandru Karamiševu

Ilze Aperāne

Ir noslēgusies Latvijas rallija piecdesmitā- jubilejas sezona, visas kaujas izcīnītas un nu tikai atliek sumināt pašus labākos no labākajiem. Mūsuprāt, likumsakarīgi būtu mazliet atskatīties pagātnē, tādējādi paskatoties uz ralliju un tā būtību Latvijā pašos pirmsākumos. Tāpēc šoreiz par sarunbiedru izvēlējāmies Latvijas rallija pionieri un daudzu izcilu rallistu skolotāju – Aleksandru Karamiševu.

Jūs esat pirmais rallija braucējs no Latvijas, kurš sāka startēt šāda veida sacensībās. Likumsakarība?

Pirms es tiku uz pirmajām sacensībām ārpus Latvijas, biju braucis dažus veiklības braucienus tepat, Latvijā. Un tad DOSAF komitejā atnāca paziņojums, ka Maskavā notiek pirmās rallija sacensības. Ar savu pārinieku Aleksandru Bušmani pierunājām vēl Arnoldu Dambi un tā nu mēs divas ekipāžas aizbraucām uz Maskavu. Protams, nevar teikt, ka tas bija rallijs ar milzīgiem ātrumiem. Patiesībā tur pat bija tāda situācija, ka pārbraucienā uz automaģistrāles bija uzlikts vidējais ātrums 50 km/h un nākamajā kontrolpunktā daudzas ekipāžas ieradās vairākas stundas par ātru un dabūja gaidīt. Ar šīm, 1957. gadā notikušajām sacensībām, arī tiek datēts Latvijas rallija sākuma atskaites punkts. 1958. gadā notika jau pirmais Latvijas čempionāts, kuru rīkoja mūsu pašu tiesneši, bijām arī ieguvuši nedaudz informāciju no tā, kā kas notiek pasaules posmos. Sākumā, lai būtu godīgi, uz katrām sacensībām mainījām mašīnas – vienā rallijā braucām ar manu Pobedu, nākamajā – ar Bušmaņa Moskviču.

Mēs kļuvām par pirmajiem autorallija čempioniem. Tas mums bija ļoti veiksmīgs gads, jo izcīnījām arī sudraba medaļu PSRS meistarsacīkstēs Minskā un zelta medaļu Spartakiādē. Tādā veidā bijām ieguvuši sporta meistara nosaukumu jau pirmajā gadā.

Un tad arī jūs uzreiz iekļuvāt PSRS izlasē?

Jā, tā notika. 1960. gadā bija pirmās starptautiskās sacīkstes – 5000 kilometru rallijs un nākamajā gadā jau devāmies uz Somiju. Tad mums bija iedalītas valsts mašīnas – divdesmit pirmās Volgas. Tajā laikā, protams, tās bija visparastākās ielas mašīnas, tikai pēc kādiem pieciem sešiem gadiem sāka prasīt kaut kādu drošības aprīkojumu. Atceros „Akropoles” ralliju Grieķijā – tur viss rallijs notika faktiski pa kalniem, ļoti nekvalitatīvi ceļi tur ir. Pirms mums brauca viena igauņu ekipāža, kas nobrauca no ceļa un iekrita diezgan dziļā kraujā, un abi ekipāžas locekļi bija pamatīgi cietuši. Paradoksāli, ka neviena no nākamajām garām braucošajām ekipāžām nepiestājās un nepiedāvāja savu palīdzību. Protams, mēs viņus abus iesēdinājām mūsu mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa un braucām uz finišu. Prasījām tiesnešiem, kur ir ātrā palīdzība, bet tur neviens nesaprata angļu valodu, tāpēc paķērām mašīnā līdzi vienu vietējo zēnu, kas mums parādīja ceļu līdz slimnīcai. Kā vēlāk izrādījās, tā atradās 20 kilometru attālumā. Tad kāda gan šeit var būt runa par drošību… Taču šī izpalīdzēšana mums dārgi maksāja, jo apmēram 40 kilometrus pirms finiša mums vienkārši izbeidzās motors.

Ierasta lieta bija jauno auto modeļu testēšana. Taču būtībā mana ikdiena sastāvēja no treniņiem, kas notika konkrētā rallija apvidū jau trīs nedēļas pirms gonkas un tām sekojošajām sacensībām.

Jūs, protams, esat piedalījies neskaitāmos rallijos, bet kuri ir palikuši visspilgtāk atmiņā?

Es uzskatu, ka man ir diezgan laimējies, jo esmu braucis daudzas sacīkstes dažādos apvidos. Vissmagākais man noteikti bija Akropoles rallijs, arī Montekarlo posms ziemā, ļoti slidens. Tajā rallijā mēs arī nogāzāmies no kraujas, Volga palika ar riteņiem gaisā karājoties, atspiedusies pret vienīgo koku, kas izaudzis no klints. Pēc brīža brauca angļu ekipāža, kas arī neierakstījās tajā pašā līkumā un gāja lejā no kraujas, bet atspiedās pret mūsu mašīnas priekšējo tiltu. Sanāk, ka pateicoties mums, viņi izdzīvoja.

Taču par savu lielāko sasniegumu uzskatu pašu garāko ralliju, ko esmu braucis – kādi 13 vai 14 tūkstoši kilometru, „Tour de Europa”. Ar vienu lietuviešu sportistu 1974. gadā kļuvām par uzvarētājiem šajās sacensībās absolūtajā vērtējumā ar Moskvich. Interesanti, ka nākamā gadā aizbraucot atkal uz turieni, mēs atklājām, ka Rietumvācijā, kur bija šo sacensību starts, bija pārdoti vairāk kā 300 tāda veida Moskvich, ar kādu mēs bijām braukuši iepriekšējā gadā.

Interesanti bija arī ralliji Somijā, kur tagad iet Pasaules čempionāta ātrumposmi. „Jyvaskyla” rallijā esmu piedalījies 16 reizes. Tas ir klasisks rallijs.

Tad, kad jūs iekļāva PSRS izlasē, vai kāds arī pie jums strādāja, trenēja?

Nē, vienīgais, kas mums bija – komandas vadītājs.

Vēlāk, kad pats kļuvu par treneri, tad sagatavoju septiņus starptautiskos un 20 PSRS sporta meistarus, trenēju Ivaru Cauni, Andri Šimkusu, Andri Kārkliņu, Uldi Sesku.

Vai tāda lieta kā leģenda arī pastāvēja?

Sākumā mums nebija ne leģendas, ne stenogrammas. Bija tikai karte – shēma, pēc kuras tad arī bija jābrauc. Ārzemēs vismaz bija labi, ka varēja nopirkt normālas kartes, pēc kurām papildus vadīties, bet PSRS tieši otrādi – tās visas bija izgatavotas pēc principa, lai spiegi nomaldītos. 60. – to gadu sākumā Somijā jau redzēju, ka tur braucējiem bija kaut kādas stenogrammas, kuras stūrmaņi bubināja ātrumposma laikā. Arī mēs mēģinājām kaut ko sākt rakstīt, lai gan tās vairāk bija grafiskās stenogrammas, kur līkums tika uzzīmēts (pa labi, pa kreisi utt.) un klāt pielikts ātrums, ar kādu to varētu izbraukt. Rallija attīstība Latvijā kavējās tāpēc, ka visi lēmumi bija jāpieņem ar PSRS federācijas atļauju, kur cilvēkiem īpaši nerūpēja attīstība un izaugsme.

Sacensības bija vairāku tūkstošu kilometru garumā. Kā to varēja izturēt?

Nebija tāds strikts sadalījums, kā mūsdienās, kad viens cilvēks pilda tikai vienu – vai nu stūrmaņa vai pilota – pienākumu. Mēs drīkstējām mainīties. Bija arī tādi ralliji, kur kāds posms vispār bija jābrauc vienam. Un tad salīdzināja, kuri ekipāžas dalībnieki ir uzrādījuši līdzīgākus laikus, tiem arī bija labāks rezultāts. Toreiz par atpūtu mēs uzskatījām šo pilota/stūrmaņa vietu maiņu.

Vienā no kārtējiem rallijiem Somijā es braucu ar vienu somu stūrmani. Tā, protams, bija kārtējā padomju propaganda, lai „veicinātu tautu sadraudzību”, taču mums šis pasākums izvērtās gana spraigs. Lai arī soms daudzmaz prata krievu valodu, tomēr beigās tas mums dārgi maksāja, jo pirms viena tramplīna (nakts ātrumposmā) viņš nejauši nolasīja nevis „tramplīns, pa labi”, bet gan „tramplīns, taisni”. Pa taisno kartupeļu laukā. Toties es samācījos visus somu lamuvārdus pēc šī gājiena, jo stūrmanis uz sevi bija ļoti dusmīgs.

Vai mūsdienu rallija formātā ir saglabājies arī kaut kas no jūsu ziedu laikiem?

Arī mums bija ātruma ierobežojumi, policisti pat sēdēja privātmājās ceļu malās un ķēra mūs pa logu. Var teikt, ka jau tajā laikā pastāvēja problēma, ka trasi drīkstēja pierakstīt ar 40 – 50 km/h, tāpēc bija grūti iztēloties, kā šis līkums izskatīsies, braucot ar 140 km/h.

Taču pārējais mūsdienu rallijā, manuprāt, vairs neatbilst tam, kas būtu jādēvē par ralliju, jo pamatā mums bija jābrauc regularitātes, kas nu ir pavisam izzudušas. Vēl arī ļoti trūkst normāli treniņi mūsdienu rallija braucējiem, jo tādus regulāri rīkot tomēr sanāk pietiekami dārgi. Tie lielie ralliji jau tagad būtu saucami par minirallijiem, ja trases kopējais garums ir izstiepts uz divām dienām kādi 400 kilometri… Bet es arī uzskatu, ka tas bija necilvēcīgi, ka manā laikā rallijs bija vidēji 5000 kilometru garš, tas bija par daudz. Lai gan īstenībā arī tad tas nebija lēts prieks, jo cik gan vajadzēja degvielu uz šiem kilometriem, pat ar visu to, ka tad benzīnā rokas mazgāja. Bet es jau esmu akmens laikmeta braucējs, tāpēc man arī ir grūti objektīvi spriest un skatīties ar elektroniskām acīm uz to visu mūsdienās.