Intervija ar Jāni Kārkliņu
Ilze Aperāne
Ja runa ir par „jauno talantu”, tad jebkuram Latvijas rallija pazinējam uzreiz top skaidrs, ka tiek runāts par nevienu citu kā Jāni Kārkliņu. Klausoties Jāņa teiktajā, ir jūtams, ka mērķu uzstādījums ir augsts un viņš zina, ka šie mērķi nav tik neaizsniedzami.
Ir zināms, ka pirms pievēršanās rallijam, savus spēkus izmēģināji arī kartingos…
Tajā visā, protams, mani iesaistīja tēvs. Kādu četru gadu vecumā sāku pie mājas tenisa laukumā braukt ar kartingu. Pirmās sacensības bija septiņu gadu vecumā Jelgavā. No sākuma kļuvu par čempionu Rūķīšu klasē, pēc tam pārgāju uz Racket klasi, kur otrā gadā atkal kļuvu čempions. Nākamais pakāpiens bija Rotax klase, bet tas izmaksātu apmēram tikpat, cik nopirkt rallija mašīnu. Un tā kā tēvs man ir rallists, tad nolēmām pievērsties rallijam. Paralēli kartingiem es vēl regulāri braucu ziemas daudzcīņās ar Volkswagen Golf II Sinhro. Ziemā visi treniņi notika ar mašīnu, vasarā – ar kartingu. Pats sāku vadīt mašīnu sešu gadu vecumā. Pirmās sacensības ar auto arī bija sešos gados Kuldīgā, kad sēdēju tētim klēpī, spaidīju pedāļus un pārslēdzu ātrumus.
Tu esi jaunākais rallija pilots Latvijas vēsturē.
Jā, pirmais minirallijs man bija 13 gadu vecumā. Tas bija 2004. gadā, kļuvu par vicečempionu, bet nākamajā gadā tika nopirkta Honda un tad jau kļuvu par čempionu. Lai uzsāktu braukt rallijā, mums ļoti palīdzēja mūsu atbalstītājs Juris Šabašofs, kurš nopirka manu pirmo sporta mašīnu – Honda Integra un līdz pat šai dienai viņš man ir ļoti palīdzējis.
Liekas, ka tavas rallija karjeras scenārija autors ir tavs tēvs.
Nu jā, tēvs mani tajā visā bīda, tas ir viņa mērķis un es eju līdzi. Viņš ir mans treneris, menedžeris, pilda visas funkcijas. Es uzklausu viņa padomus un arī ņemu vērā, jo viņš tomēr ir nobraucis daudz ilgāku laiku par mani un zina stipri vairāk. Taču man ir augstāki mērķi, nekā viņam. Mana autoritāte ir un būs Makrejs, kad skatījos, kā viņš brauc, nevarēju atiet no televizora. Biju ļoti satriekts, kad uzzināju par viņa nāvi.
Tad jau laikam treniņi arī ir neizbēgami?
Tagad mans treniņu process ir izsīcis, jo gaidu jauno mašīnu. Arī skolā vajadzēja nokārtot visus parādus. Bet kā būs treniņu Evolūcija, tā, domājams, treniņi būs katru dienu. Ja godīgi, tad tikai vienreiz savā mūžā esmu braucis pie stūres Evolūcijai, un tā pati bija ielas mašīna.
Atkal esi parūpējies par sensāciju un pamatīgu intrigu uz nākamo gadu, pāriedams uz N4 klasi.
Aizgājušajā sezonā mums bija veiksmīga sadarbība ar Hansa līzingu, kas ļāva man izrauties un pierādīt sevi. Šī gan bija mana melnā sezona, jo sešas reizes pēc kārtas izstājos, tāpēc mazliet zuda ticība saviem spēkiem. Protams, es esmu jauns un perspektīvs, arī ar citu cilvēku palīdzību viss tā sakrita, ka nākamgad braukšu ar EVO.
Arī konkurence būs savādāka, vai ne?
Visi būs konkurenti, neesmu tur braucis, pirmais gads. Cik ātri varēšu, tik arī braukšu. Pilnīgi neprognozējami, kāda varētu būt pirmā sacīkstes un kurā vietā es varētu ierindoties. Plāns ir tikt desmitniekā, tas jau būtu ļoti labi. Un uz sniega arī jūtos stabili, nav nekādas problēmas braukt. Kad biju pie Makinena, tad sapratu, ka sniegs man patīk labāk kā grunts.
Pastāsti sīkāk par pieredzi, ko ieguvi šajā rallija skolā.
Biju tur divas dienas, kuru laikā nobraucu apmēram 150 kilometrus ātrumposma režīmā. Pēc pirmās dienas varēja redzēt, ka manam pasniedzējam Passi Handstromam, kas ir WRC Subaru testa pilots, nav ticība maniem spēkiem. Viņš arī stāstīja lietas, kuras tēvs man jau bija iemācījis. Taču otrā dienā es iegāju ritmā, pieslīpējām līkumus, tramplīnu sērijas un beigās, izkāpdams no mašīnas, viņš teica, ka ir ļoti apmierināts ar manu braukšanas stilu.
Vai tev pašam nav gadījies apmācīt savus vienaudžus?
Protams, draugiem šo to esmu pamācījis, bet īpaši ar to neesmu aizrāvies. Ja kāds man ko pavaicā, vienmēr laipni atbildēšu un izstāstīšu, kā varbūt ir pareizāk.
Kura būtu tava sapņu mašīna rallijam?
Ikviena WRC mašīna, tas ir mans sapnis un uz to es arī eju.
Un kāds izskatās šis plānotais ceļš uz WRC?
Pirmkārt, tā kā noteikumi WRC atļauj braukt no 18 gadiem, tad nākamsezon noteikti vēl tur nestartēšu un kur nu vēl pirmajā sezonā ar N4… Nav jau tā pieredze, nemāku to mašīnu vēl pārvaldīt.
Viss, protams, atkarīgs no naudām. Ir jāpierāda sevi pasaulē un es domāju, ka ar līdzcilvēku un sponsoru atbalstu man tas arī izdosies – braukt tik daudzos WRC posmos, līdz mani pamana.
Tad kādi ir piezemētākie plāni tepat Latvijā?
Braukšu gan lielo ralliju, gan rallijsprintu. Katrā no šīm disciplīnām man būs savs stūrmanis – attiecīgi Jānis Krastiņš un Pēteris Spredzis, iespējams kādā gonkā sadarbošos arī ar Reini Pozņaku, jo līdz šim mums viss izdevās lieliski. Varbūt bija nianses, kas jāpieslīpē, bet Reinis saprata, ka viņam nav izejas – vienkārši jālasa!
Kuru tu uzskati par savu līdz šim veiksmīgāko sezonu?
Šī tā nebija noteikti, jo divreiz pats kļūdījos un četrreiz pievīla tehnika. Lietuvā avārija gadījās, jo trase bija pierakstīta neprecīzi. Tad arī sapratu, ka nevar pierakstīt trasi žāvājoties. Sapratu, kur ir tā robeža, ieraudzīju savs kļūdas, kuras pēc tam „Latvijas” rallijā tika labotas. Līdz tam es neticēju Ivara Caunes teiktajam, ka neviena rallista karjera nav iedomājama bez kūleņa. Tagad es tam ticu. Taču par savu veiksmīgāko sezonu laikam varētu uzskatīt pagājušo gadu, kad kļuvu par čempionu minirallijā.
Kāpēc tu nebrauc rallijos ārpus Latvijas?
Jā, esmu braucis tikai šogad Lietuvā, kad bija LRČ posms. Šogad nebraucu Sāremā, jo tad jau bija doma pāriet uz lielo klasi un neredzēju jēgu tur piedalīties ar Clio.
No Latvijas rallijiem man vislabāk, protams, patīk Kurzemes rallijs, jo tās ir manas mājas sacensības. Zinu no galvas tur visus ceļus, pats mīļākais ir Ēdoles dops, tāpat kā tēvam. Pirmo gadu šogad braucu „Latvijas” rallijā un arī ļoti patika, pārsteidzoši ātrumposmi.
Nav noslēpums, ka daudzi tevi uzskata par augstprātīgu. Kā tu pats reaģē uz šiem izteikumiem?
Latvijā es nejūtos populārs. Es esmu, kas es esmu un lai cilvēki domā, ko grib. Lai runā, man no tā īpaši sliktāk nepaliek.
