Intervija ar Zigurdu Kalniņu
Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”
Autosportists jau no bērna kājas, vai ne?
Tā kā mans tēvs bija autosportists, tad braukāju viņam līdzi uz sacensībām. Tas arī bija mans bērnības sapnis – kļūt par autosportistu. Manas autosportista gaitas sākās uz ledus, kad biju vēl pavisam jauns – septiņu gadu vecumā bija mana pirmā sacensība. Sākot ar 2000. gadu divas sezonas aizvadīju krosā, bet tas mani nesaistīja tādā mērā kā rallijs. Un arī neveicās, kā gribētos. Kad nokārtoju autovadītāja tiesības 2004. gadā, uzreiz piedalījos „Sarmas” standartauto rallijā.
Šķiet, ka Tu bez īpašas piepūles sasniedz pietiekami augstas virsotnes rallijā…
Trenējos ļoti reti – trīs, četras reizes gadā. Tomēr kā agrāk, tā tagad daudz jābrauc pa rallija tipa ceļiem, tādēļ rallijos rezultāti ir diezgan labi. Daudzi apgalvo, ka arī talants man esot. Pašam liekas – kā sanāk, tā braucu. Saprotu, ka ir jau vēl jāpastrādā pie braukšanas tehnikas. Tādēļ uz gaidāmo ziemu esmu ieplānojis vairākus treniņus, tostarp gribu braukt ziemas daudzcīņā ar savu ielas mašīnu, kas pilda arī treniņauto funkcijas.
Bet līdz šim Tavi panākumi autosportā arī nav bijuši maznozīmīgi.
Pašam visvērtīgākais šķiet 2005. gadā iegūtais čempiona tituls minirallijā 1600 klasē. Tā bija mūsu pirmā nopietnā sezona un gandrīz katras sacensības sporta Ladai gadījās kādas tehniskas problēmas. Lielākajā daļā sacensību ar tām tiku galā, turklāt, bieži vien nācās kaut ko darīt pārbraucienu laikā. Tās sezonas pieredzi izmantoju, būvējot savu jauno sporta „astoto”, ar kuru arī 2007. gadā izcīnījām uzvaru. Ar savu šī gada veikumu esmu apmierināts, jo ļoti esmu mainījis savu braukšanas stilu atbilstoši sporta tehnikas iespējām un arī ātrums sezonas beigās ir palielinājies. Ļoti lielu pieredzi guvu rallijā Munameģa apkārtnē, Igaunijā. Arī sezonas nospraustais mērķis – tikt labāko trijniekā N3 grupā, ir īstenots. Uz labāku sniegumu mums liedza tehnikas bērnu slimības.
Tātad Tu uzskati, ka esi tikpat spēcīgs braucējs kā Uldis Briedis?
Man šķiet, ka gandrīz visi konkurenti ir ļoti spēcīgi. Visi esam daudzmaz vienā līmenī, un tam, kuram tehnika ir stiprāka, protams, ir lielākas izredzes uz labāku rezultātu. Varbūt esmu drusciņ trakāks kā Uldis. Vairāk braucu ar emocijām.
Par spīti tam, ka sezonu beidzi kā trešais savā klasē, nevarētu apgalvot, ka tā bijusi īpaši rožaina.
Jā, „Talsu” rallijā izstājāmies pirmajā ātrumposmā, „Cēsīs” – pēc pēdējā ātrumposma finiša karoga… Protams, ļoti sāpīgi, bet tāds tas sports laikam ir – dažreiz šķiet, ka panākumi ir jau gandrīz rokā, bet pietrūkst tik maz, lai tos sasniegtu.
Bet kopumā sezonu vērtēju kā veiksmīgu, ja ne problēmas ar mašīnu… Tagad visas bērnu slimības Clio ir izslimojis. Kā kādreiz biju uzkrājis zināšanas par „žiguli”, tā tagad par Clio, tāpēc nākamgad būs augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Domāju, ka uz 2009. gada sezonu izdosies pienācīgi sagatavot tehniku un N3 klasē būs spraigāka cīņa par pirmo vietu.
Nākamgad laikam beidzot brauksi arī ārpus Latvijas?
Tā varētu teikt. Jau šogad bijām Igaunijā, kur konstatējām, savu pašreizējo līmeni Baltijas līmenī. Ir tāda doma aizlaist uz vienu vai vairākiem lielo starptautisko ralliju posmiem. Kā jau visiem svarīgs ir finanšu faktors.
Un vēl joprojām ar Clio?
Jā. Citiem sākums autosportā ir kartingi vai uzreiz pilnpiedziņas auto, man bija priekšpiedziņas automašīna. Un kamēr es nebūšu apguvis šo mašīnu tik labi, ka varēšu braukt „gāzi neatlaižot”, tikmēr nedomāju, ka ir vērts pāriet uz ko spēcīgāku. Ir nācies pabraukt ar 4×4 mašīnu, protams, patīkami, bet tur uzreiz ir četras reizes lielākas izmaksas. Un vispār, ar priekšpiedziņu man labāk patīk braukt, jo līkumus var ātrāk izņemt, lai gan ir grūtāk braukt pa lielām risēm.
Droši vien, ka Renault Clio nav pats labākais variants. Honda ir spēcīgāka un ātrāka, bet Renault, savukārt, ir mazāks un vieglāks. Ātrajos dopos mēs Hondai zaudējam, arī smagajās trasēs tā notiek. Bet tajos ātrumposmos, kur daudz atkarīgs no stenogrammas pieraksta, mēs esam ar Hondu vienādos laikos.
Vai nav tā, ka Tava emocionalitāte dažreiz traucē braukšanai?
Protams, tajā brīdī, kad „Cēsu” rallija izstājāmies, biju viegli sagraujams, bet tas bija tikai tad. Pārsvarā man citi var teikt, ko grib, nenokaitinās, un tas nekādā ziņā neatstās iespaidu uz manu braukšanu. Arī stūrmanis atzīst, ka man ir stipri nervi un no malas mani ietekmēt nevar. Ja ar auto kaut kas nav kārtībā, tad gan tas „izsit” no līdzsvara.
Man ir ļoti paveicies ar stūrmani – viņš ir zelta vērts. Pagājušogad, sākot braukt ar Clio, ātri sapratām savu kļūdu, ka ir jāraksta savādāk stenogramma, nekā braucot ar žiguli. Un tagad braucam bez kļūdām stenogrammā. Tas noteikti ir izskaidrojams arī ar to, ka no paša sākuma braucam kopā, nemitīgi kopā pilnveidojamies. Pirmajos rallijos palamājāmies, bet tagad Ģirts sēž blakus un steni lasa kā avīzi.
Vai Tev ir nācies paskoloties arī pie ārvalstu pārstāvjiem?
Manas braukšanas nianses palīdzēja uzlabot viens no norvēģu speciālistiem, Ģirtam pašā sākumā padomus stenogrammas pierakstā deva Andris Kārkliņš, arī Andris Šimkus palīdzēja.
Vai piekrīti tam, ka rallijsprintam nav nepieciešama tik izturīga tehnika kā sporta rallijam?
Īstenībā rallijsprintam tehnika ir jāsagatavo tikpat nopietni kā lielajam rallijam. Es to neuztveru kā kaut ko mazāk svarīgu. Protams, tas ir īsāks. Bet uz kopējo kilometrāžu tāpat savācās vienāds maināmo detaļu skaits.
Mums šogad bija plāns braukt pilnu sezonu rallijsprintā, tas ir ļoti labs treniņš. Bet tā kā es savu veco mašīnu iznomāju, tad beigās nobraucām tikai vienu posmu ieskaitē.
Vai šodienas rallijsprintā Tu arī saskati kādus perspektīvus braucējus?
Jānis Dūcis, bet viņš jau tagad pāriet uz lielo ralliju. No tiem, kuri brauc ar priekšpiedziņu – Krists Kalniņš. Viņš ir stabils un ātrs, ja iedotu labu mašīnu, būtu vēl ātrāks. No pilnpiedziņām vēl arī Mareks Švarcs – Švampāns.
Vai Tev ir doma kādreiz arī atgriezties pie žiguļa, lai pabrauktu kādu rallijsprinta posmu?
Droši vien, ja nākamgad nepārdošu, tad pāris sacensības nobraukšu… Meistarības uzlabošanai tas der, bet kā treniņš, lai pēc tam brauktu ar Clio, tas nav īstais variants.
