Intervija ar Jāni Feldmani

26/03/2009 |

Ilze Aperāne
Foto: Juris Zariņš

Kādi ir Tavi iespaidi pēc aizvadītā rallija Somijā? Uz kādiem rallijiem vēl esi bijis ārpus Latvijas robežām?
Rallijs „Joensuu 2009″… Ļoti sarežģīts un ļoti interesants rallijs.
Jau pierakstot trasi, sapratām, ka viegli nebūs. Ceļi šauri, kalnaini ar simtiem tramplīnu un kokiem gar pašu ceļa malu. Ar trases pierakstu problēmu nebija, taču bija pamatots satraukums par braukšanas pieredzes trūkumu tik sarežģītos ceļos un tas arī pirmajos dopos apstiprinājās. Bija jāatmet Latvijas braukšanas stils, kas ir -līkumā ārmala – iekšmala – ārmala un jābrauc viņu stilā, kas vairāk atgādina amerikāņu kalniņus. Respektīvi, „pa sliedi”, turklāt vēl ļoti šauru. Ja to neievēroja, tad ceļš bija jāskata pa sānu logiem, jo bija atkusnis un ļoti slidens. Grūtības sagādāja pirms mums braukušās priekšpiedziņas mašīnas, kurām ir pilnīgi atšķirīga trajektorija.
Tiesneši tur dīvaini uzvedās, jo nemitīgi kāds no viņiem kaut ko sajauca. Tad sods par neko, tad minūte klāt ātrumposma laikam, un viens pat pamanījās stundu klāt pielikt!
Uz sacensību beigām jau apradām ar viņu īpatnībām, un sākām justies arvien komfortablāk. Pateicoties labi pierakstītajai stenogrammai, varējām gūt lielu braukšanas baudu.
Kopumā tas bija fantastisks rallijs un noteikti tur brauksim atkal.
Bez šīs pieredzes ārpus Latvijas esmu vēl piedalījies tikai Sāremas un Aukštaitijas rallijos.

Pašos pirmsākumos… Kāpēc Tava izvēle krita par labu autosportam?
Visa veida braucamie man vienmēr ir bijusi sirdslieta, taču par ralliju zināju visai maz, tikai tik daudz, cik pa TV biju redzējis, un pāris reižu trases malā vērojis. Mani vairāk interesēja pati mašīna, nevis rallijs, bet nu lai tā pa īstam pabrauktu, ir jābrauc sacensībās. Paziņa pieteicās par stūrmani, viņš kaut ko no tā visa zināja. Liels man bija pārsteigums, ka rakstot trasi, pierakstāmais man ir viņam jāstāsta… Es pat nezināju, ka man tas jādara! Labi, ka tās sacensības bija uz ezera, jo trases vidū stūrmanis pateica, ka visu jau nolasījis un aizvēra kladi. Uz nākamo ralliju man brīnumainā kārtā izdevās pierunāt Juri Vilmani, kurš ir Latvijas čempions rallijā. Tad mums tās lietas aizgāja, jo Juris ir profesionālis šajā jautājumā. Arī rallijs man iepatikās, un jo vairāk braucu, jo vairāk patīk!

Kā Tu vērtē šīs sezonas sākumu?
Šī ziema ir kā radīta rallijam, un esam to izmantojuši. Piedalījāmies četros rallijos, visi finišēti un ar labiem rezultātiem. Kopvērtējumā esam trešajā vietā, sezonas sākums mums ir veiksmīgs.

Kā Tu raugies uz situāciju autosportā pašlaik, Tavas prognozes par nākotnes tendencēm?
Situācija atbilst krīzei – kas var, tas brauc, kas nevar – nebrauc. Pozitīvi vērtēju LAF ierobežojumus šajā sezonā attiecībā uz riepām un kilometrāžu. Tas ievērojami taupa līdzekļus.
Igauņi, lietuvieši un arī somi rallijus rīko divās dienās (ieskaitot pieraksta dienu), un tie no sportistu viedokļa ir pievilcīgāki. Mūsu organizatoriem to vajadzētu ņemt vērā. Katrā ziņā, krīze sakārtos šos jautājumus, un būsim tikai ieguvēji nākotnē.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni?
Domāju, ka pašreiz no vienlīdzības, izmaksu un konkurences kokteiļa, nekas labāks par N4 grupu nav. Visi brauc ar daudzmaz līdzīgu tehniku, izmaksas adekvātas, konkurence liela, ātrums brīžiem kā WRC … Ko vairs vēlēties! Pārskatāmā nākotnē redzu sevi tieši N4 grupā. Plānojam arī dažas sacensības ārpus Latvijas.

Tu minēji, ka sākotnēji Tevi interesējusi tikai tehnika, bet ar laiku iepaticies arī pats braukšanas process. Šādā kontekstā – vai Tev ir arī kāds mērķis, ko vēlies sasniegt?
Cītīgi cenšamies katru sacensību nobraukt līdz galam, tādā veidā krājot pieredzi, kas salasās uz kilometru rēķina. Divreiz pierakstot nepazīstamu ceļu, tagad varu to jau nobraukt bez lieka riska, pietiekami ātri.
Mans galvenais mērķis ir justies pārliecinoši uz jebkura ceļa un panākt mūsu ātrākos pilotus.

Cik daudz un bieži Tu trenējies?
Es uzskatu, ka labākais treniņš ir sacensības, un rallijsprints tam ir ļoti piemērots – lēti, ātri un ar sacensību garšu. Tāpēc cenšos tur piedalīties. Pirms katrām sacensībām veicu īsu 5-10 km tehnikas testu, lai pārbaudītu, vai mašīnai viss darbojas. Testus regulējumiem neveicam, jo PRODRIVE kompānija mūs nodrošina ar nepieciešamo informāciju un mehāniķiem atliek tikai sagriezt skrūves. Ar stūrmani saprotamies ļoti labi, un pierakstot trasi jau esam ritmā. Lai pierastu pie ātruma un arī sevi fiziski noslogotu, pirms sacensībām intensīvi braucu ar enduro moci vai kvadraciklu.

Pastāsti sīkāk par savām rallija mašīnām – ar kādām esi braucis, kura vislabāk patīk un kāpēc? Kad domā pārkāpt uz N14 un vai vispār ir tāda doma?
Līdz šim esmu braucis tikai ar Subaru Imprezu. Pirmā bija pazīstamā poļu rallista Kuhara mašīna, savukārt esošo iegādājamies PRODRIVE kompānijā. Tā ir ļoti augstā līmenī būvēta mašīna, visi mezgli ir pārdomāti un ļoti izturīgi. Mēs tikai vienu reizi esam izstājušies tehniska defekta dēļ. Svarīgi ir arī tas, ka PRODRIVE inženieri mūs nodrošina ar vajadzīgo regulējumu datiem.
Izskatās, ka šis gads nav īsti piemērots auto maiņai. Tas ir vairāku iemeslu dēļ, un kā galveno varu minēt jauno modeļu (Impreza N14 gan EVO X) tehniski nepārliecinošo debiju. Uz nākamo sezonu mums būs jauns auto, un izvēle kritīs uz ātrāko!

Kāpēc esi uzticīgs Subaru markas automašīnai, nevis EVO?
Principā tas ir ekonomisku apsvērumu dēļ. Impreza remontā ir krietni lētāka, it sevišķi, ja kaut ko gadās apskādēt.

Kādas ir Tavas domas par konkurenci?
Konkurence ir liela un pats galvenais – kvalitatīva. Aivis Egle, Jānis Vorobjovs, Māris Neikšāns ir ļoti ātri piloti ar lielu pieredzi, un galvenais, arī stabili braucēji. Lietuviešiem un igauņiem arī ir ātri piloti, bet viņiem tas ātrums uz sanāks-nesanāks rēķina, un tad viņiem sacensības parasti beidzas kaut kur krūmos. Pie mums nav cerību, ka kāds izstāsies, un ja gribi augstāku vietu, tad atliek vienīgi pašam braukt ātrāk!

Izstrādā un uztur IG Studija
109 queries in 0,994 seconds.