Roberts Vītols kļūst par Lielbritānijas čempionu rallijkrosā
Foto: rallycrossbrx.com
Atceļot janvārī paredzētos posmus, Lielbritānijas rallijkrosa čempionāts tomēr tiek noslēgts pēc aizvadītiem trim no sešiem plānotajiem posmiem. Tas nozīmē, ka par šīs valsts čempionu “Super 1600” klasē kļuvis Latvijas braucējs Roberts Vītols, uzvarot visās trīs sacīkstēs.
“Covid-19” izpostīja arī britu rallijkrosa čempionāta kalendāru. Lai gan rīkotāji seriāla norisi iebīdīja ziemā, pēdējie posmi bija paredzēti janvārī, pastiprinātie ierobežojumi Kentas reģionā nozīmē, ka Lidenhilā paredzētais sezonas fināls jāatceļ. “Motorsport UK” jau apstiprinājusi, ka čempionāts uzskatāms par notikušu, tāpēc kopvērtējumu līderi var ķerties pie čempiontitulu svinībām.
Vītols startēja visos trīs notikušajos posmos. Sacīkstēs gūta uzvara pirmajā posmā, kā arī trešās vietas dubultposmā decembrī. Taču, tā kā otrajā un trešajā posmā startējušie “Volland Racing” braucēji nesaņēma ieskaiti britu čempionātā, Robertam fiksēts maksimālais čempionāta ieskaites rezultāts – trīs posmi, trīs uzvaras. Pārējās medaļas saņems mājinieki Darens Skots un Kreigs Lomakss. Vītols par šo panākumu izcīnījis lielo balvu – apmaksāts starts vienā no nākamā gada posmiem Lielbritānijas čempionāta “Supercar” klasē.
Skaidrs, ka sezonu aptumšoja ne tikai posmu atcelšana un kalendāra izmaiņas, bet arī fakts, ka “Covid” dēļ uz cīņu neieradās daudzi dalībnieki – gan vietējie, gan no citām valstīm. Taču šajā situācijā ir vairāki pozitīvi elementi, ko latviešu komanda ieguvusi arī šādā sezonas situācijā.
Roberts Vītols ir pirmais Latvijas autosportists, kurš kļuvis par Lielbritānijas čempionu. Latvijas rallijkrosa braucēji pēdējos gados sarūpējuši vairākas citu valstu čempionāta medaļas – Roberts pērn bija britu “Junior” klases bronzas medaļnieks, Jānis Ikers sasniedza Polijas vicečempiona titulu, bet Kristaps Grunte bija Igaunijas čempions.
Roberts Vītols pēc ziņas, ka kļuvis par Lielbritānijas čempionu: “Jau pagājušajā gadā ļoti vēlējos uzvarēt Lielbritānijas čempionātā “Junior” klasē, taču tas neizdevās. Tas iedeva ļoti nopietnu motivāciju un vēlmi panākumu sasniegt šogad “Super 1600” klasē. Tas bija obligāti jāizdara. Un mēs tam veltījām visu vasaru, ļoti lielu, saspringtu darbu, lai varētu nonākt uz starta pirmajā posmā. Liels paldies ģimenei par viņu apņēmību mesties šajā idejā un iesaistīšanos. Žēl, ka nevarēja atbraukt pārējie sportisti, kuru gaidījām un, kuru starts bija paredzēts. Tajā pašā laikā mēs apdzinām ātrāko Lielbritānijas “Super 1600” braucēju, tāpēc kaut kādā mērā savu uzdevumu izpildījām. Un ļoti daudz vērtīgas pieredzes – par to, kā notiek starts svešā zemē ar savu auto, kā viss notiek tik saspringtā gadā, kāds pasaulei ir šogad. Kā pirms sacensībām jāveic “Covid” testi, lai vispār tiktu trasē, iekšā, kā šī tēma tiek risināta, lai sacensības varētu notikt. Tas bija interesanti. Galvenais mērķis man bija lielā balva, iespēja startēt “Supercar”. Mēs to esam ieguvuši! Ļoti gribas cerēt, ka tas, kā šogad sevi parādījām un, cerams, tā gaidāmā sacīkste ar lielo mašīnu mums ļaus turpināt progresēt un pakāpties vēl kādu soli augstāk. Paldies manam konkurentam Darenam par mašīnas pieskatīšanu un laipno attieksmi. Šādi rīkoties konkurentu starpā nav ierasti, noteikti ne Latvijā. Paldies mammas brālim Jānim, kurš garajā starplaikā starp posmiem brauca pieskatīt mūsu auto un palīdzēja sacensībās uz vietas. Lielbritānijas čempioni… Tas neskan slikti! Nav tāda milzīga svinību sajūta, taču patīkami, ka paveiktajam darbam ir reāls, redzams rezultāts. Un jā, man ir svarīgi, ka šogad izdevās tas, kas pagājušajā gadā izslīdēja no rokām. Vērosim, kā tas viss turpināsies tālāk.”
Roberta tēvs, menedžeris un galvenais tehniķis Uģis Vītols skaidro galvenos ieguvumus aizvadītajā sezonā: “Mēs, dodoties uz Lielbritānijas čempionātu, gājām uz cīņu desmit, divpadsmit mašīnu konkurencē, uz ko cerēja arī paši čempionāta rīkotāji. Bijām tam gatavi, šis izaicinājums mūs nebiedēja, un zinājām, ka šie ne tuvu nebūs lēnākie braucēji. Mēs braucām, lai šajā konkurencē pieteiktu savas pretenzijas uz panākumiem. Mums tam bija apņēmība, gribasspēks un vēlme mācīties un gūt pieredzi. Konkurenti atbrauca tik, cik atbrauca, un pie tā mēs īsti neesam vainīgi, ka viņu bija tik maz. Bet mēs bijām gatavi arī daudz lielākai cīņai. Kad prasījām čempionāta patronam Patam Doranam, kāda ir jēga, nozīme mūsu trim uzvarām trijos posmos ar šādu sastāvu, viņš teica: bet jūs atbraucāt, jūs nenobijāties, tās ir jūsu uzvaras. Tas ir mūsu ģimenes un palīgu vairāku mēnešu darbs, kas mums bija jāpaveic, lai būtu uz starta ar mašīnu, kurai nebija defektu un, kura finišēja visos braucienos. Ar to mēs iemantojām uzmanību un atzinību. Lielbritānijā mūs novērtē un mēs baudām apkārtējo cieņu, ko varbūt šobrīd pat īsti neprotam novērtēt. Noteikti gribu pateikt lielu paldies arī Roberta mammas Alises brālim Jānim Lībietim, kurš desmit gadus dzīvo Lielbritānijā un bija gatavs nākt mums palīgā. Bez viņa pēdējais dubultposms ne tuvu nebūtu tik viegls. Viņš pašaizliedzīgi metās cīņā un darīja, uzķerot katru domu un norādi, lai mūsu rezultāts būtu pēc iespējas labāks. Un varbūt mēs abi ar Robertu esam redzamāki mūsu darbos un komentāros, bet mēs abi zinām, ka bez mammas Alises un māsas Lauras viss būtu daudz, daudz sarežģītāk! Mums katram ir savi uzdevumi komandā, katrs rūpējas, lai viņa sfēra būtu vislabākajā kārtībā. Kopumā uzvaras arī šādā konkurencē nenāca viegli, braucēji, ar kuriem mums bija jācīnās, vienalga lika mums progresēt kā komandai un pašam mūsu braucējam. Cīņa pēdējos posmos ar “Volland Racing” “Audi” sākotnēji izraisīja pārlieku lielu bijību un nolemtību, ka viņi ir neuzvarami. Taču tagad es pat teiktu, ka labprāt aizvadītu vēl kādu sacensību kopā ar viņiem, jo tā ir tik milzīga un tik vērtīga skola. Zinātāji sapratīs, ko nozīmē startēt ar mašīnu, ar kuru nevar tikt uz starta Eiropas čempionātā, tajā pašā laikā cīnoties ar šīs klases līderkomandu pietiekami līdzīgi Lidenhilā. Tas deva mums iespēju saprast, cik mēs tālu esam, kur mēs esam attiecībā pret komandu, kurai aiz muguras ir liels auto ražotājs, resursi un bizness. Lielā balva – brauciens ar “Supercar”, bija liela motivācija, sevišķi, kad sapratām, ka dalībnieku skaits nebūs lielākais. Skaidrs, ka gribējām atrādīties un uzvarēt, bet šī balva būs vēl viena unikālā iespēja mācīties.”
Izmantotie resursi:
www.autocross.lv
