Banjul Challenge: 06.01.09.
Info: Ekipāža 9804, E.Janovs, J.Gaibišelis
www –http://riga-banjul.webs.com/index.htm
06/01/2009, plkst. 10:00, 8040 km, 13 grādi ārā, 20 grādi iekšā
No rīta plkst. 6.15 vienpadsmit automašīnas dodas prom no Dakhlas virzienā uz Mauritāniju. Bennijs brauc savā auto pa priekšu un visas komandas tam seko. Pēc pirmā policijas posteņa automašīnas izretojās. Bennijs savā Mercedes Benz 190C ir atrāvies arī no mums. Pēc brīža spoguļos vairs nemanām citas komandas. Ceļu turpina tikai trīs latviešu auto. Tuvojoties Mauritānijas robežai piestājam benzīntankā, lai uzpildītu degvielas bāku. Pildot degvielu pie mums piestāj arī komanda Muffin Men ar savu VW Golfu. Viņi izstāsta, ka ir salūzis citas angļu komandas 1976.gada Land Rover un visas komandas izlēmušas atgriezties Dakhlā, lai to remontētu. Tā kā jebkurā gadījumā pārējās komandas nebūtu izmantojušas Bennija pakalpojumus, tad mēs izlemjam turpināt ceļu uz Mauritāniju. Tātad būsim kopā 4 komandas – trīs latviešu un angļu komanda Muffin Men ar VW Golf. Turpmākajā ceļā parādās ceļa zīmes ar brīdinājumu, ka apvidus ir mīnēts. Ceļā uz Mauritānijas robežu piestājam ceļa malā, lai apskatītu dabu un veiktu citas cilvēciskas un neatliekamas darīšanas. Kā nekā dienvidu zemēs jau nedēļa pavadīta. Apkārtnes ainava atgādina okeāna dibenu – klinšains apvidus, atsegumi tā kā klintis ūdens būtu apskalojis vairākus tūkstošus gadus. Okeāns no ceļa atrodas vairākus kilometrus attālumā. Un tiešām – pārdesmit metrus no ceļa atrodam gliemežvākus. Un tādu šeit ir daudz. Tas nozīmē, ka pirms vairākiem tūkstošiem gadu šis apgabals bijis zem ūdens. Ik pa laikam redzam ceļa malā sakrautas aptuveni vienu metru augstas akmeņu piramīdas. Bennijs izskaidro, ka tās ir zīmes par to, ka apkārtnē ir mīnas.
06/01/2009, plkst. 12:00, 8130 km, 25 grādi ārā, 28 grādi iekšā
Esam sasnieguši Marokas – Mauritānijas robežu. Uz robežas mums īstas nav skaidrības, kas mums būtu jādara – policists māj, lai braucam aiz šlakbauma, taču iebraukuši norobežotajā teritorijā nesaprotam, ko darīt tālāk. Labi, ka ir Bennijs. Norāda uz vienām no durvīm, kur jāatdod pases. Pēc tam, kad būdā ir atdotas pases, tad jāiet pie blakus esošā loga, lai klausītos, kad tiek saukts tavs vārds un jāiet pie loga, lai saņemtu pasi. Redzam, ka mums priekšā ir Plimutas-Timbuktas brauciena dalībnieki. Mums priekšā ir arī trīs džipi ar Africa Race uzlīmēm. Viens no Africa Race džipos braucošajiem vīriem liek sveicināt Māri Saukānu – esot labs vīrs. Pie loga, kur jāklausās, kad tiek saukts vārds, drūzmējas cilvēki 20. Lielākā daļa -Marokas un Mauritānijas iedzīvotāji. Skats no malas atgādina 80-o gadu skatu pie šņabja bodes. Pēc kādas stundas saklausām arī savus vārdus. Saņemam pases un dodamies pie nākamām durvīm. Redzam, ka pāris Marokas policisti un karavīri sāk staigāt ap mūsu auto un rādīt ar pirkstiem. Pēc mirkļa saprotam iemeslu – uz mūsu automašīnām ir pamanīti Rietumsahāras uzraksti. Marokas karavīri problēmu atrisina ātri – vārds Rietumsahāra tiek aizlīmēts ar pelēko izolentu. Timbuktas brauciena dalībniekiem līdzīgu problēmu risināt sarežģītāk – viņiem sagatavots liels plakāts, pie kura piešūti karogi visām valstīm, caur kurām plānots brauciens. Problēmas risinājums – Rietumsahāras karogs tiek izgriezts. Muita izlases kārtībā pārbauda robežu šķērsojošās automašīnas. Mūsu auto netiek pārmeklēts. Pēc 100 metriem jāpiestāj pie pēdējā Marokas robežas kontrolpunkta – galds, kas novietots zem blakus ceļam augošā koka. Bennijs informē, ka viņš turpinās ceļu mūsu auto, jo sava automašīna jāatstāj brālim, kas arī ir gids, bet kurš nav līdz šim atradis klientus. Pārkārtojam savu mašīnu, izbrīvējam vienu vietu uz aizmugures sēdekļa. Bennijs kā gids sēžas priekšējā sēdeklī. Vaicājam Bennijam, vai mums varētu būt problēmas ar alkohola pārvešanu pāri robežai. Bennijs paskaidro, tā nebūs problēma. Tālāk ceļš ved caur neitrālo zonu (no men land). Patiesībā to grūti nosaukt par ceļu – smiltis, akmeņi, visapkārt pilns ar atkritumiem. Neitrālā zona starp Mauritāniju un Maroku faktiski ir mīnu lauks, kurā atstāta josla, kuru izmanto kā ceļu, lai nokļūtu no vienas valsts otrā. Pārsvarā pārvietojamies ar pirmo un otro ātrumu. Lai arī attālums ir tikai 4 km, to veicam pusstundas laikā. Ik pēc brīža jāapstājas, lai pagaidītu atpalikušās mašīnas, izpētītu pa kurām sliedēm labāk braukt, apbrauktu pamestos automašīnu vrakus. Vienu brīdi redzam kā praktiski jaunam Audi A6 universālim turpat tiek nomainīti numuri uz Mauritānijas numuriem. Pēc 4km bezceļa brauciena sasniedzam Mauritānijas robežu. Pirmajā būdā iedodam pases, kur tiek datorā ievadīti mūsu dati – viens robežsargs sauc mūsu pases datus un otrs turpat tos ievada datorā. Tā kā latviešu vārdi vietējiem nav viegli izrunājami, tad datu ievadītājs datu nolasītājam vairākas reizes precizē mūsu vārdus un uzvārdus. Tiek veikta arī mūsu automašīnas pārbaude. Pirmā lieta uz ko norāda robežsargi ir tā, ka mēs valstī drīkstam ievest tikai tik daudz degvielas, cik var iepildīt auto bākā. Tiek norādīts uz to, ka uz jumta bagāžnieka esošās degvielas kannas ir jāiztukšo. Liek mums tās liet bākās. Tā kā bākās labākajā gadījumā var iepildīt tikai pusi, tad spriežam par kāda t-krekla ziedošanu. Robežsargs vairākas reizes nāk mums norādīt, ka degvielas kannām jābūt tukšām. Sakām, ka franču valodu nezinām. Robežsargs ar pirkstiem sāk rādīt, ka kannas jālej bākā. Lūdzam Bennija padomu. Bennijs saka, lai neuztraucoties, viss būšot kārtībā. Tiek pārmeklēti arī auto bagāžnieki. Bagāžā esošajam Tērvetes alum robežsargs uzmanību nepievērš. Bet acīs pavīd uzvaras dzirksts, kad tas no bagāžnieka izvelk kādu plastmasas pudeli. Redzam vilšanos robežsarga sejā, kad paskaidrojam, ka tā ir dušas želeja. Tikmēr Bennijs apsēžas turpat blakus uz robežsardzes būdiņas kāpnēm, lai atpūstos. Robežsargs pie mums pienāk vēl pāris reizes, lai atgādinātu par degvielu. Imitējam darbības, kas liecinātu, ka grasāmies kaut ko darīt. Pēc kādām 10 minūtēm Bennijs pieceļas, nāk pie mums un saka, ka varam braukt uz priekšu pie nākamās būdiņas. Robežsardze, mums par lielu pārsteigumu, šķēršļus neliek. Nākamajā būdiņā tiek noformētas Mauritānijas vīzas. Vīzas maksā 20 EUR katram cilvēkam. Trešajā būdiņā tiek noformētas atļaujas mūsu auto iebraukšanai Mauritānijā. Tas maksā 10 EUR par katru auto. Un tā trīs stundu laikā esam veiksmīgi iekļuvuši šķērsojuši Marokas un Mauritānijas robežas. Dodamies uz kempingu Naoudibou. Pa ceļam Bennijs izstāsta, ka jau 10 gadus strādājot par gidu. Darbs esot 6 mēnešus no rudens līdz pavasarim. Vasarā šeit esot tik karsts, ka tūristi nebrauc un gidiem neesot darba. Vasarā Bennijs strādā par informātikas skolotāju Naoudibou. Esot pašam savs dators. Bet gida darbs ir nesalīdzināmi ienesīgāks par skolotāja darbu.
06/01/2009, plkst. 17:00, 8193 km, 26 grādi ārā, 30 grādi iekšā
Ceļā no robežas līdz pilsētai ir divi policijas kontrolposteņi. Vienā no tiem tiek atstāti divi t-krekli. Pa ceļam uz pilsētu regulāri piestājam pie ceļa malās esošām būdiņām – Bennijs iet aprunāties ar saviem draugiem. Iebraucot pilsētā skats graujošs – iela asfaltēta, bet gar ceļu smiltis, kas sajauktas ar atkritumiem (pārsvarā dažādi plastmasas izstrādājumi), pilns ar pusizjauktiem auto. Braukšanas stils vēl sarežģītāks kā Marakešā. Pagrieziena rādītājiem pielietojums šeit nav atrasts. Patiesībā šoferim ir jāuzmin pārējo satiksmes dalībnieku ieplānotie manevri. Pa priekšu braucošs auto jebkurā brīdī var izdomāt apstāties vai ielas malā stāvošs auto jebkurā brīdī var sākt braukt. Bet cenšamies iekļauties pilsētas satiksmē un tas mums izdodas veiksmīgi. Iezīme, kas atšķir auto satiksmi Mauritānijā no Marokas ir tāda, kad Mauritānijā netiek lietots skaņas signāls, lai brīdinātu pārējos satiksmes dalībniekus. Daudziem auto priekšējām gaismām uzlikti plastmasas aizsargi – tā kā šeit regulāri vējš dzenā smiltis, tad pēc pusgada auto priekšējo gaismu stikli ir kļuvuši matēti un tādēļ redzamība tumsā kļūst ievērojami sliktāka. Plastmasas aizsargi pasargā stiklus no smiltīm. Bennijs mūs aizved uz kādu kempingu praktiski pašā pilsētas centrā. Pirmais iespaids par kempingu nav pozitīvs – auto stāvvietā trešdaļu no mazā pagalma aizņem kāpa. Smejam, ka Latvijā regulāri ir jāpļauj zāle, lai uzturētu pagalmu kārtīgu, tad Mauritānijā regulāri ir jāizlīdzina smilšu sanesumi. Tā kā iespaids par kempingu nav labs, tad lūdzam Benniju mūs vest uz citu, kas ir norādīts Plimutas-Bandžulas brauciena rokasgrāmatā. Tikai dažus kvartālus attālais kempings ir nesalīdzināmi labāks. Pagalmā smiltis regulāri tiek aplaistītas, lai tās nedzenā vējš. Viens no darbiniekiem regulāri ar slotu nolīdzina smiltīs atstātās pēdas. Kempinga administrators mums piedāvā izvēlēties gulēt istabās vai arī lielā teltī, kas uzcelta turpat pagalmā. Telts maksā 5 EUR no cilvēka. Teltī ir 6 matrači, bet tā kā esam 10 cilvēki, tad tiek ienesti vēl 4 matrači. Pēc brīža ierodas naudas mainītāji un sieviete, kas veic mūsu auto apdrošināšanu. Naudas mainītāju piedāvātais kurss ir 1 EUR pret 310 Mauritānijas Ugijām. Vienojamies par kursu 1 pret 312 un samainām naudu. Rēķinam, ka kurss no oficiālā atšķiras par 10 MU, mums par sliktu. Bet tas šķiet pietiekami maz, lai atturētos no izgājiena pilsētas ielās meklēt banku un labāku maiņas kursu. Auto apdrošināšana maksā 3163 MU.
Kempingā angļi paziņo, ka nebrauks tuksnesī ar mums, jo 4 km starp Marokas un Mauritānijas robežu bezceļa apstākļos bijuši ļoti grūti – Golfs regulāri ar grīdu atdūries pret akmeņiem. Angļi domā, ka Golfs tālāk par pāris kilometriem tuksnesī netikšot un viņi negrib mūs kavēt. Angļiem piedāvājam savas ekspertu zināšanas automašīnu jomā. Solām censties paaugstināt auto klīrensu turpat kempingā, pretī saņemot solījumu, ka viņi dosies tuksnesī, ja mūsu darbs būs rezultatīvs. Gida izmaksas dalīt uz 4 auto ir mums izdevīgāk. Golfam tiek noņemti aizmugures amortizatori. Izrādās, ka servisā Dakhlā patiesībā nekas nav darīts, lai paaugstinātu Golfa klīrensu. Tikai iekasēta samaksa 40 EUR apmērā. Golfs stāv uzlikts uz rezerves riteņiem, aizmugures piekare gandrīz pilnībā izjaukta. Nupat šajā pašā kempingā ieradušies Timbuktu brauciena dalībnieki (trīs džipi un mazie Fiant un Peugeot) brīnās par kempingā veicamajiem remontdarbiem. Ziedojam divus līdzi paņemtos žiguļu kardāna iekaramos gultņus. Ceram, ka mums tie nebūs vajadzīgi. Pāris stundu laikā viss ir kārtībā – Golfs ir par gandrīz 10 cm augtāks nekā pirms tam. Angļi apsola Senegālā uzsaukt alus.
Nolemjam iziet pilsētā ieturēt vakariņas. Rokasgrāmatā rakstīts, ka pilsētā alu var dabūt divās vietās – bordelī un ķīniešu restorānā. Pēc ilgas apspriešanās, izsverot visus plusus un mīnus, svaru kauss nosliecas par labu ķīniešu restorānam. Viesmīlis runā salīdzinoši labā angļu valodā. Ēdienkarte ir plaša – dažādi zivju, makaronu, gaļas ēdieni. Taču kad veicam pasūtījumu, izrādās, ka pieejama ir tikai zivs un grillētas jūras veltes. Alus arī ir pieejams – 330 ml bundža maksā 3 EUR. Zivs šķiet garšīga, taču dažu minūšu laikā pēc apēšana, viena „aizpled” tualetes podā. Pārējiem kumoss iestrēgst kaklā. Taču nospriežam, ka reakcija no zivs nevarētu būt tik ātra.
Pēc vakariņām atgriežamies kempingā. Daži dodas pie miera, daži spēlē zoli, apspriežam dienas spilgtākos momentus. Nāk jau pusnakts, visi guļ, rosība tikai mūsu teltī, bet kempinga darbinieks joprojām ik pēc pusstundas izlīdzina pēdu nospiedumus smiltīs, ko atstājam regulāri staigājot pāri pagalmam uz tualeti. Ievērojot tradīciju, pēc tam, kad otro reizi saņemam aizrādījumu par to, ka uzvedamies pārāk skaļi, dodamies pie miera.
