Jānis Linde: “Trase necieš tos, kas dara pa roku galam”
Foto: Kaspars Cikmačs, 4rati.lv
Arī sports ir kultūra. Varbūt pat māksla. Jo ar darbu tur nepietiek, tur vajadzīgs talants, spēja pārredzēt laukumu, ātri domāt un zibenīgi izlemt: viena sekundes tūkstošā daļa dažkārt dod iespēju caur adatas aci izlīst līdz goda pjedestālam vai arī ironiski pasmieties par vaļību, kas var aptumšot visas sezonas milzu pūles.
Ar Baltijas vicečempionu autokrosā Jāni Lindi satiekamies viņa darba vietā – uzņēmumā „Senlejas”. Uzņēmuma īpašnieks un lietpratīgais kurators Alvis Mihailovs jau laiciņu rosināja, ka par Jāni noteikti jāuzraksta. Kāpēc gan ne? Abi pieminētie ir mani bijušie skolnieki, un tas ne tikai atvieglo sarunu, bet ļauj saprasties no pusvārda.
Jānis ir domājošs jaunietis. Paķer kādu tematu gribi, par visu viņam savs viedoklis. Brīnos, cik daudz dažādu automobiļu pie uzņēmuma biroja ēkas. Arī te viņš vārdus nemeklē kabatā: „Tas ir ļoti labi, tāpēc ka tā ir dzīvība, saimnieciskā rosība, darba vietas, cilvēki un man kā tēvam un arī Ķeipenes patriotam svarīgi, ka te ir skola ar 100 bērniem, tautas nams, veikali, ražot un dzīvot spējīgi zemnieki (starp citu, tas latvāņu pārņemtais lauks pie ezera vienā vasarā pārtapis par iekoptām ganībām!), ir arī citas ražotnes – re, piparkūku Ilzes ceptuvei pat savs stends „Rimi”!” Zināju to pats, bet nezināju, ka viena jauna cilvēka galvā lauku dzīves jēga var uzzīmēties tik vienkārši, loģiski un saprotami… Vēlāk izrādīsies, ka arī sporta izpratnē Jānim līdzīga lietu kārtība…
Jau skolā biji centīgs sportists, tāds kas nebija ne stumdāms, ne mudināms…
– Jā. Tās senas mūsu skolas tradīcijas: vakaros sporta zālē gaisma izdzisa tikai vēlā stundā. Sniegotajās ziemās visi kalni, pakalni bija nobraukāti kā dēlis. Sportoja mazi un lieli, dažkārt bija jāgaida sava rinda, lai tiktu uz laukuma… Ja rīkojām sacensības, tad pa īstam.
Ķeipenes „nacionālie” sporta veidi allaž bijuši slēpošana, basketbols, volejbols, bet nu jau nopietni jārunā arī par autosportu?
– Visās nopietnās lietās ir savs sākums. Un vislipīgāk ar kaut ko parasti saslimst bērnībā. Tēvs Normunds abi ar savu brāli dīdīja „močus”, allaž kaut ko meistaroja, gudroja un izgudroja… Bet mums puikām tad allaž bija mutes vaļā. Arī brālēns Mārtiņš vēlāk no bumbu spēlēm pārmetās uz auto „gonkām”. Apstākļi iespaido, iesēj indevi, no kuras vairs netiec vaļā. Vairākus gadus ķeipenieši paši ar lielu aizrautību rīkoja autosacīkstes, uz kurām aicināja arī Latvijas asākos „griezējus”… Divas zemnieku saimniecības saviem spēkiem ierīkoja autokrosa trases. Saprotama lieta, ka arī mums puikām niezēja izmēģināt savu meistara nagu.
Gan sportā, gan mākslā varam runāt par amatierismu un profesionālismu…
– Jā. Bet arī amatiermākslā nekas nav sasniedzams, ja tai nepievērsies profesionāli. Ne skatuve, ne stadions, ne autotrase necieš tos, kas dara pa roku galam, ķap, ļap un kā sanāk, tā labi. Nē, tā nav labi un tevi agri vai vēlu izsvilps…
Cauri ērkšķiem uz zvaigznēm?
– Jā. Latvijas autokrosa čempionāts risinās četrās klasēs – aizmugures piedziņas VAZ klasika (žigulīši), priekšpiedziņa, OPEN klase un dažāda izmēra bagiji. Es startēju VAZ klasē.
Autosportista gaitas sāku 2010.gadā ar VAZ 2105, startējot Amatieru krosa apvienības (AKA) rīkotajā čempionātā. 2011.gada čempionātā kopvērtējumā izrāvu 4.vietu, 2012.gada sezonā pakāpos uz 3.vietu, bet jau nākamajā gadā aizvadīju savu veiksmīgāko amatieru sezonu, izcīnot pirmo vietu valstī. 2014.gadā par spīti vairākām tehniskām ķibelēm atkal kāpu uz goda pjedestāla, šoreiz 3.pakāpiena…
Apetīte rodas ēdot?
– Tieši tā! Tāpēc jau divus gadus startēju profesionālajā līgā. 2015.gada sezonā ierindojos 8.vietā, bet pagājušās (2016gada) sezonas izskaņā 17 dalībnieku konkurencē tiku Latvijas – Baltijas vicečempiona godā: uzvarētāja laurus plūca Kalvis Tēts no Cesvaines, trešais aiz manis Heinārs Lehtsārs no Igaunijas.
Parasti pēc labi padarītā iespaidi, atmiņas sakārtojas pa plauktiņiem un veido zināmu secību…
– 2016.gada sezona bija gara un smaga. Visam jāatrod laiks, lai kaut kā viena dēļ neciestu cits. Improvizācija un paļaušanās uz kaut kādu pašregulāciju te neder, kaut gan šad neizbēgt arī no tā… Sacīkstes tik augstā līmenī prasa daudz. Saprotams, ka pirmā vietā ir maizes darbs, kurā bez atbalsta un pretimnākšanas būtu vēl grūtāk. Ģimene, sieviņa, mazais dēlēns ne vien prasa savu, bet uzliek atbildību – nekļūt par retu viesi savās mājās… Kāpēc gan man tagad būtu jākautrējas pateikt paldies? Paldies visiem, kas atbalstīja, arī līdzjutējiem, kas iedvesmo un stiprina manas aizraušanās jēgu!
Čempionāta zīmīgākā epizode…
– Lieki skaidrot, ka automašīnām ir ļoti līdzīgi jaudas samēri, tāpēc uzvaru izšķir sīkas nianses tehniskajos uzlabojumos un protams braukšanas meistarība. Sevišķi karsti gāja sezonas noslēguma sacīkstēs Smiltenē – Tepera trasē. Finālbraucienā pēc pirmā līkuma izsitos ceturtajā pozīcijā, zināju, ka, to noturot, varu kļūt par vicečempionu. Riņķojot apli pēc apļa, jutu, ka varu apsteigt pašu Imantu Kolomenski, kuru varu saukt par savu paraugu, autokrosa skolotāju. No domas līdz izšķirošajam spurtam pagāja mirklis pagaisa kā zibsnis: īsa saskarsme, sāns pret sānu, esmu iekšmalā, finišs un braucienā trešais! Kopvērtējumā otrais! Tātad uz čempionāta goda pjedestāla , otrais es, trešais…
Imants Kolomenskis?
– Jā. Imants. Ogrēnietis. Savējais. Manās acī īsta leģenda. Nekad neatteiks padomu, domu sakritība ik sīkumā: filigrāna tehniskā kārtība: atslēgas tur, domkrats tur, viss pa rokai un ne pa roku galam, godīgs… Ogres novads šogad atstājis spilgtus akcentus čempionātā – VAZ klasē otrais Jānis Linde (Ogres novads, Ķeipene), Open 2500 klasē trešais ogrēnietis Jānis Kozlovskis. Bez domāšanas varu nosaukt veselu pulku savu draugu ķeipeniešu, kuri ar autosportu jau gadiem gluži apsēsti tāpat kā es – Dainis Krūmiņš, Mārtiņš Linde (Jāņa brālēns – A.U), Dāvis Tobiass (Savulaik Latvijas čempions kartingā), Valdis Ezerkalns un vēl, vēl…
Atminos, ka biji viens no tiem, kas sportistu žargonā spēlē nevis ar bumbu, bet ar galvu… Basketbolā, volejbolā var vilkt kaut kādas paralēles ar tavu tagadējo nopietno aizraušanos – autokrosu?
– Paralēles vistiešākās. Visu neuzskaitīt, bet galvenā nav nemaz tik daudz. Par reakciju un tās ātrumu nerunāsim, bez tās tu neesi nekas, ne uz volejbola kaukuma, ne autotrasē… Reakcija ir iedzimta, bet to var arī ievērojami uztrenēt. Tāpat kā redzi un perifērisko redzi, piemēram, ja esmu izvirzīts volejbola uzbrukuma smailē, ne tikai maksimāli augstu jāuzlec, bet tas jāizdara precīzā vietā un laikā, vienlaicīgi redzot bumbu, tās trajektoriju, pretinieka bloku, pretinieku izvietojumu uz laukuma, zibenīgi izlemjot, vai gremdēt pa līniju, diagonāli, vai gāzt tieši blokā, vai arī bumbu eleganti iemānīt pretiniekam visnepiesegtajā vietā…Autokrosā tas pats – reakcija, braukšanas tehnika, khm., tehnikas tehnika, acis vaļā, negrozot galvu (kaklu izmežģīsi!) pārredzēt visu laukumu, trasi, pretiniekus, viņu izvietojumu, uzminēt pretinieka manevrus, sakārtot savus, pacietīgi sagaidīt sāncenša neuzmanību un šaut garām…
Paldies, Jāni! To arī tev novēlu, šauj visiem garām! Ar galvu…
Interviju sagatavoja:
Andris Upenieks,
ogresnovads.lv
