Intervija ar Elmāru Aukšmukstu
Ilze Aperāne
Tikko esi ieguvis savu trešo čempiona titulu ziemas daudzcīņā un kļuvis arī par autosporta meistaru. Kā Tev nāca šis tituls? Un kāda bija aizvadītā sacensība?
Pēdējā sacensība varētu nosaukt par neveiksmīgāko šajā sezonā. Viss sākās jau piektdienas vakarā, kad rallijsprinta Audi atteicās strādāt vadības bloks. To sataisījām, bet sestdien vakarpusē, braucot trenēties, tam pašam Audi kaut kas notika ar ātrumkārbu un palika tikai ceturtais ātrums. Mašīna gadu bija nostāvējusi garāžā, tika uzbūvēts jauns motors, un varbūt arī tāpēc dažādas problēmas tagad sāka parādīties. Tā nu svētdienas sacensībās piedalījos ar Subaru, bet, uzbraucot uz starta, atteicās strādāt aizmugures piedziņa. Pirmo braucienu aizvadīju diezgan slikti – vienā vietā sagriezos, un biju astotais. Mans uzdevums, lai kļūtu par čempionu, bija nobraukt ātrāk par sīvāko konkurentu Valtu Zvaigzni, pirms sacensībām man bija četru punktu pārsvars pār viņu. Otrajā braucienā es palienēju mašīnu no kāda cita konkurenta – Kārļa Nebara – nobraucu pa otro vietu, bet konkurents – pa divpadsmito, kas tad man arī nodrošināja uzvaru.
Mums šogad bija seši posmi čempionātā, un nobraucu diezgan stabili, nekur īpaši nekļūdoties, tas arī nodrošināja vadību kopvērtējumā.
Ir zināms, ka ziemas daudzcīņa nav vienīgais autosporta veids, kurā piedalies.
Jā, piedalos arī vasaras sprintā, supersprintā, dragreisā, rallijsprintā. Pagājušogad gan sanāca nobraukt tikai vienu posmu supersprintā, jo visu laiku nebija mašīnas, ar ko braukt. Pa vasaru braucu ar Subaru dragreisā, un tā, kā tas ir pārtaisīts atbilstoši šim sporta veidam, es nevaru piedalīties supersprintā, jo to neatļauj tehniskie noteikumi. Un pie tam mašīna ir par zemu priekš supersprinta trasēm. Ir doma Subaru uzlabot, lai varētu cīnīties par augstākām pozīcijām dragreisā, bet nezinu, vai tas notiks šogad.
Runājot par dragreisu, esmu piedalījies arī Igaunijas un Lietuvas posmos ar labām sekmēm. Pirms gadiem trīs izmēģināju savus spēkus Igaunijā, tur līmenis tiešām ir ļoti augsts. Lietuvā vairāk vai mazāk viss ir tāpat kā Latvijā, bet tur ir interesants sadalījums klasēs, jo katrai automašīnai, atkarībā no veiktajām pārbūvēm, ir sava klase, kas nozīmē, ka iespēja konkurēt ar dažādu tehniku. Pastāv iespēja, ka šogad varētu piedalīties Lietuvas dragreisa čempionātā.
Tā kā dragreiss vairāk ir garāžas sacensības – ko esi pats sabūvējis, tas arī ir tavs rezultāts– tas mani saista mazāk, jo man Subaru praktiski ir standarta mašīna ar nelieliem uzlabojumiem. Visu laiku varēju ar to konkurēt, bet vairs ne, jo līmenis ir audzis.
Atšķirībā no rallija, kur, pat ja tehnikai ir daži trūkumi, tos var aizstāt ar savu meistarību., dragreisā viss atkarīgs tikai no tehniskās sagatavotības
Kādas automašīnas Tu vispār esi ekspluatējis sacensību nolūkos?
Nu, ir jau iepriekš pieminētais Audi, ar kuru, domājams, piedalīšos „Ērgļu” rallijā. Šis Audi tika iegādāts sacensībām ne tik sen, bet Subaru man jau ir kādus sešus gadus.
Un tad arī viss process aizsākās?
Man vienmēr ir interesējis autosports, no kādu divpadsmit gadu vecuma sāku braukt uz skolu ar mašīnu, mani dzenāja gan vietējā policija, gan skolotāji. Tad jau es piedalījos vietēja mēroga sacensībās ar priekšpiedziņas mašīnām, parasti ar labiem panākumiem. Pirmā ziemas daudzcīņa man bija pirms pieciem gadiem. Pirmajā sezonā neko īpaši daudz nesapratu, nebija neviens, kas pakonsultētu, tāpēc kopvērtējumā paliku ceturtais. Tās sezonas laikā sapratu, kas kā jādara un tad jau nākamās sezonas aizgāja normāli.
Kurš no visiem autosporta veidiem Tev pašam ir vistuvākais?
Tā kā esmu piedalījies arī vienā rallija posmā – 2007. gada „Cēsīs” -, tad laikam, ja būtu pietiekams finansiāls atbalsts, tas būtu rallijs, arī rallijsprints. Ar pēdējo ir tā, ka skatīšos, kā man ies „Ērgļu” rallijā – ja tur viss būs normāli ar tehniku, un arī rezultāts būs labs, iespējams, ka braukšu visu sezonu.
Tās „īsās” sacensības (sprintus) uzskatu par braukšanas treniņiem. Pāris dienas pirms katra rallija papildus cenšos veltīt laiku, lai patrenētos.
Tas, ko es savā autosporta karjerā uzskatītu par augstāko punktu, būtu braukšana kādas rallija komandas sastāvā. Šāds piedāvājums man jau tika izteikts, tiesa gan priekšpiedziņas klasē, bet gan jau, ka iemācītos. Bet pagaidām minētais piedāvājums ir atlikts, esošās ekonomiskās situācijas dēļ.
Pašreizējā situācija ietekmē ziemas daudzcīņu – dalībnieku ir mazāk arī tur, nerunājot par ralliju un rallijsprintu. Bet cik man zināms, visi spēcīgie braucēji tomēr brauks vasaras sezonā. Pats gan nezinu… Ja bez sava tagadējā sponsora „Meirānu serviss”, kas nodrošina tehnikas sagatavošanu un bez kura vispār nebūtu iespēja nostāties uz starta, nespēšu piesaistīt vēl papildus finansējumu, tad braukšu tikai epizodiski.
Ir dzirdēts, ka esi labs skolotājs ziemas daudzcīņai. Vai biji gaidījis, ka Tavi skolnieki tagad ir spēcīgākie konkurenti Tev?
Mmh… Īsti laikam tā domāts nebija, bet to, ka abi skolnieki – gan Kārlis Nebars, gan Vigo Rubenis – ir talantīgi, redzēju jau uzreiz, pēc pirmajām braukšanas stundām.
Konkurence vispār pašlaik ir sīva, un parasti es savas iespējas vērtēju zemāk, nekā reāli ir gala rezultāts. Rallijsprintā šogad visspēcīgākie konkurenti noteikti būs Švarcs-Švampāns, Blūms un arī Jeršovs.
Vai Tev ir gadījušies arī kādi kuriozi saistībā ar ralliju?
Rallijā „Gulbis 2006″, kad vēl braucu ar Subaru, bija ļoti lietains laiks, un viens no ātrumposmiem gāja pa mālainu meža ceļu. Daudzas mašīnas bija grāvjos, pēkšņi uz ceļa parādījās kāds no trases darbiniekiem un apgalvoja, ka tālāk nevar braukt. Tā nu apstājos, bet redzēju, ka tomēr ir iespējams braukt. Finišā biju ļoti dusmīgs par to, ka mani pa tukšo uz labu laiku apstādināja trasē. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka šajā dopā bijām uzrādījuši labāko rezultātu…
Dod, lūdzu, padomu iesācējiem. Kad budžets ir mazs, kur labāk investēt, lai iegūtu puslīdz normālu rezultātu ziemā? Kas ir vissvarīgākais ziemas sacensībās?
Pirmkārt, pareiza riepu izvēle-sporta riepu (Nispa, vai Matador), ja tā ir vienass piedziņa, tad otrā lieta būtu “bloķa” uzstādīšana, nu un tad jau tik jāapgūst roku veiklība…
