Intervija ar Mārtiņu Būčiņu

Kur biji pazudis šos pāris gadus?

Nekur jau pazudis nebiju – biju rallija apritē, vienkārši iestājās tāds kā nogaidīšanas periods, jo nezināju, kurai klasei īsti pievērsties. A grupa it kā bija beigusi savu pastāvēšanu līdz ar manu un Matīsa Mežaka Fordiem. Priekšpiedziņa… Pēc pāris sacensībām ar Kitcarusapratu, ka Latvijā ir pilnīgi nelietderīgi braukt pa granti ar šādu mašīnu. Tad nu beigās izkristalizējās tas, ka N grupa ir tā dominantā, tāpēc ķērāmies pie mašīnas būvniecības un mēneša laikā tapa šī Evolūcija.

Rallijs nav stāvējis uz vietas un varbūt arī tu esi pamanījis kādas atšķirības pa šo pauzes laiku?

…Ir radies vairāk intrigu, rallijs ir kļuvis „netīrāks”. Daudzi sevi uzskata par sportistiem, lai gan patiesībā tā nav. Ne vienmēr var uzvarēt, un ja nākas piedzīvot zaudējumu, tad tas ir jādara ar godu, nevis jāuztver kā personisks apvainojums. Tas nav sportiski.

Un nekas pozitīvs nav noticis?

Nē, tā gluži nav. Izaugsme ir un Latvijā rallija līmenis ir ļoti augsts – gan braukšanā, gan tehnikā. Un to nesaku es vienīgais.

Un kāds bija rallijs, kad pats sāki tam pievērsties?

Principā es jau no bērnības esmu bijis saistīts ar motoru sportiem – pats braucu motokrosā, tēvs brauca rallijā. Motokrosā diezgan smagi satraumējos, tāpēc pārgāju uz kartingiem. Pēc tam vēl standartauto rallijs, bet lielajam rallijam pievērsos 1996. gadā – šogad ir desmitā pilnā sezona, ko braucu.

Vai tēvs tevi apzinīgi „bīdīja” uz ralliju?

It kā nē, tikai tad, kad sāku braukt standartauto rallijos, viņš ieteica pamēģināt arī lielo ralli.

Tu laikam esi iecienījis Ford marku rallijā…līdz šim?

Tā varētu teikt. Pirmā mašīna gan bija Audi Coupe Quattro, pēc tam bija divi N grupas Fordi, tad vēl viens Ford, kurš īsti neskaitījās A grupā un pēc tam Kitcar. Ar tiem Fordiem ir tā, ka man bija izveidojusies veiksmīga sadarbība ar somu braucēju Linkolnu, savukārt viņš sadarbojās ar Ford rūpnīcu, tāpēc bija laba pieeja gan tehniskai informācijai, gan rezerves daļām un pašām automašīnām.

Kādi ir tavi mērķi šai sezonai?

Maksimāli labi nobraukt katru ralliju un tad jau beigās redzēs, kā tā matemātika izveidosies. Sezonas noslēgumā manīs, varbūt tikšu pie kausa gada kopvērtējumā. Arī nākamgad turpināsim braukt, nav iemesla apstāties.

Tagad tuvākais, kur brauksim, ir „Rāzna”. Intriga jau ir sakāpināta milzīga, kad aizbrauks, tad redzēs, kas un kā. Daudz atkarīgs no laikapstākļiem, kā nekā jauna vieta visiem.

Vai nedomā vēl šosezon aizceļot kaut kur ārpus robežām?

Domāju, ka varētu gan… Plānā ir Saarema rallijs.

Atgriežoties nesenā pagātnē, vai uzskati, ka būtu cīnījies par uzvaru „Kurzemē”, ja nebūtu izstājies Vorobjovs?

Viennozīmīgi jā. Es jau iepriekš teicu, ka domāju par trijnieku šajā gonkā. Bail man no viņa nav, arī nepriecājos, ka viņš izstājās. Man patīk konkurence, jo bez konkurences nav izaugsme.

Vai tev ir arī kādi mīļākie ralliji vai varbūt kādi piedzīvojumi?

Īstenībā jau katrs rallijs ir savā veidā interesants. Bet manā dzīvē visinteresantākais bija Eiropas čempionāta posms Bulgārijā 2002. gadā. Uzreiz pēc „Kurzemes”, kas tajā gadā arī bija iekļauta Eiropas čempionātā, braucām prom. Tas bija ekstrēms brauciens – 3000 kilometri vienā virzienā ar divām servisa mašīnām, treniņu un sacīkšu mašīnu. Gaisa temperatūra – +40 grādi. Ceļi trīs kilometru augstumā. Palikām otrie.

Latvijā – nevarētu teikt, ka ir kāds posms, kas nepatiktu, jo ceļi jau ir labi. Viss atkarīgs no tā, kā ir noorganizēts. Likās, ka šogad Kurzemes rallijā ar ceļiem viss bija daudz maz kārtībā. Nezinu kā iespaidā, bet Talsu organizatori ir pārgājuši uz maziem, šauriem meža celiņiem un izņēmuši lielu daļu klasisko posmu.

Varbūt negrib atkārtoties?

Es domāju, ka tā ir lielākā muļķība, ja tā tiešām ir, jo tā jau ir katra rallija sāls. Kāpēc tad pasaules čempionāta posmi notiek vienās un tajās pašās vietās? Tāpēc, ka katra konkrētā vieta gan skatītājiem, gan braucējiem saistās ar kaut ko zīmīgu.

Bet daudzi Latvijas braucēji tev iebilstu, ka apnicis braukt pa vieniem un tiem pašiem ceļiem…

Nu, tad jābrauc ātrāk pa tiem pašiem ceļiem. Vai jābrauc ārpus Latvijas, tad būs interesanti.

Ja jau esi klasisku ātrumposmu piekritējs, tad nākamais jautājums ir par to, kā tu vērtē savas braukšanas prasmes Vecpils dopā?

Jā, tā ir klasika. Ne par velti PSRS izlase brauca trenēties uz šo pusi, jo tajā ceļa posmā ir daudzi svarīgi rallija elementi iekļauti. Ar savu sniegumu šogad esmu apmierināts, bet konkrētāk kaut ko varētu pateikt tikai tad, kad būšu noskatījies on-board video, tur tad arī redzēs kādas nianses.

Pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums par ātrumiem, pierakstot trasi.

Es cenšos šos noteiktos ātrumus ievērot. Protams, visur jau nepabrauksi pilnīgi pareizi. Taču šajā „Kurzemes” rallijā ar ātruma ierobežojumiem bija nošauts galīgi greizi – ja pa platu, pārredzamu ceļu ir jābrauc ar 70 km/h un pretī brauc baļķvedējs ar 90 km/h, tad tas nav loģiski. Šai lietai vajadzēja pieiet diferencēti. Neko nesaku par šauriem ceļiem vai tādiem, kas iet gar mājām.

Tu rallijā brauc par visiem 100 procentiem?

Nevaru tā procentuāli pateikt. Katram braucējam ir savs temps un es esmu noķēris to savējo – ir jau kaut kāda pieredze un ja jūtu, ka viss aiziet, kā vajag, tad to tempu pēc vajadzības vienkārši regulēju. Kļūdas gadās no tā, ka tu tiec izsists no šī ritma, tāpēc ir strikti jāseko līdzi tam, ko dara braucot.

Tu esi pietiekami pieredzējis, lai varētu izteiktu savas domas par jauniem braucējiem…

Talants, ko mūsdienās bieži piedēvē jauniem braucējiem, manuprāt, ir plašs jēdziens. Katrā ziņā ir jābūt kādam pamatam, jo rallijā ir vajadzīga stabilitāte. Rezultātiem ir jābūt vienmērīgi augšupejošiem, nevis „lēkājošiem”. Nezinu, vai kādam vispār ir šī vajadzība izsities līdz „pasaulei”. Un ir jābūt trīs lietām, lai vispār tur nokļūtu: cilvēkam pašam ir jābūt labam braucējam, ar pamatīgu finansējumu un vēl ir tāda lieta kā veiksme. Bet tiešām nezinu, vai tas ir vajadzīgs, ņemot vērā, ka nu jau piloti, kurus finansē komandas, pasaulē ir palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.