Intervija ar Aivi Egli.

Ilze Aperāne

Domāju, ka nekļūdīšos, ja nosaukšu Aivi Egli par vienu no stabilākajiem braucējiem Latvijas rallijā. Viņa sniegums gandrīz vienmēr ir prognozējams un pats Aivis sacensību laikā – nesatricināms un mierīgs. Šajā sarunā sīkāk gan par Aivja gaitām rallijā, gan paša domas par situāciju mūsdienās Latvijas rallijā.

Ir zināms, ka pirms pievērsies rallijam, brauci autokrosā. Vai tas arī bija tavu autosporta gaitu sākums?

Jā, tā ir. Ja nemaldos, tad sāku braukt krosā 1997. gada rudenī, pirmās sacensības bija Valmierā. Īstenībā tas viss sanāca tā diezgan spontāni, jo to mašīnu man uzdāvināja ar domu, ka varētu kaut kur pabraukāties pa lauku ceļiem. Tajā gadā kā reiz izveidoja autokrosā divlitru klasi aizmugures piedziņas mašīnām. Kad aizbraucu uz pirmo gonku, tad paskatījos uz sliktāko laiku un pēc brauciena noskaidrojās, ka mans laiks ir par dažām sekundēm labāks. Tad arī sapratu, ka varu mēģināt braukt un piedalīties.

Tātad tu uz šo visu pasākumu „negāji” apzināti?

Vispār nē. Ar mašīnām es braucu jau sen, bet lai kaut kur būt īpaši iepriekš trenējies…nē. Tikai atceros, ka tad, kad sāku braukt ar auto, tad uz beņķa bija jāliek spilvens, lai skatiens sniegtos pāri stūrei : ). Tas varētu būt bijis kādu 12 gadu vecumā.

Kāpēc pēc kāda laiciņa tomēr pārgāji uz ralliju?

Tur liels nopelns ir ilggadējam R-evolution komandas menedžerim Mārim Ozoliņam, kurš uzskatīja, ka, ja gribu augt savā meistarībā, tad man jāpāriet uz ralliju. Tas notika 2001. gadā ar Subaru Imprezu.

Kāpēc tiešu Subaru?

Tāpēc, ka tajā laikā tā bija mašīna, ko varējām atļauties – izmaksāja apmēram 16 000 eiro. Jāatzīst, ka uz to brīdi šis auto gan nebija konkurētspējīgs, bet mums kā iesācējiem tā bija ļoti laba mašīna.

Droši, ka pats arī šo mašīnu „saskrūvēji”?

Tā bija, taču īstenībā ar auto remontēšanu man ir bijuši vairāki piedzīvojumi, ja tā varētu teikt – aizsūtu pašu mašīnu vai kādu detaļu saremontēt kaut kur citur, bet beigās izrādās, ka nekas īpaši labs nav paveikts. Tādā veidā man arī radās doma pašam atvērt savu servisu.

…kas laikam pašlaik ir ļoti populārs Latvijas auto sportistu aprindās?

Praktiski viss laiks paiet, remontējot tikai sporta mašīnas.

Turpinot tēmu par braukšanu rallijā -no pašiem pirmsākumiem tu brauci kopā ar Juri Vilmani, taču tagad tavs stūrmanis jau krietnu laiku ir Normunds Aizkalns…

Jā, no sākuma man blakus sēdēja Juris, taču daudzo darbu dēļ viņš uz kādu laiku šo nodarbi atlika malā. Ap to pašu laiku arī izjuka Maspāna / Aizkalna ekipāža, tāpēc sazinājos ar Normundu un domāju, ka mums ir izveidojusies pietiekami veiksmīga sadarbība.

Katrai ekipāžai ir kādi knifi stenogrammas pierakstā. Vai tas, ka esi braucis autokrosā, kaut kādā veidā padara jūsu stenogrammu atšķirīgu?

Krosa laiki jau daļēji ir aizmirsušies, jo tas bija dikti sen – rallijā es braucu jau sešus gadus. Varbūt sākotnēji tas kaut kā iespaidoja pierakstu, bet ne tagad vairs. Neesmu īpaši pētījis citu ekipāžu stenogrammas, taču, manuprāt, tās ir diezgan līdzīgas, lai kaut kā īpaši būtu jāizceļ mūsējā.

Atceros, ka aizbraucām ar Juri uz mūsu pirmo ralliju – tas bija Otepē un tur vēl bija arī nakts dopi. Finišējot šo ralliju, sapratām, ka ar tādu ātrumu rallijā nevar pabraukt, vajag ātrāk… Tāpēc mūs mazliet apmācīja Andris Baumanis – pāris dienas pabraukājām ar viņu, jo varētu teikt, ka Igaunijā braucu bez stenogrammas. Tāpēc arī rezultātu tabulā bijām kaut kur apakšā.

Vai tagad arī trenējies?

Tagad jā, iepriekš gan nebraucu. Vienkārši tie ātrumi Latvijā ir tā auguši, ka tikai trenējoties var cerēt uz labu rezultātu.

Kādas ir tavas domas par saviem konkurentiem?

Konkurence ir pietiekami liela un visu laiku rēķinos ar to, ka kāds mani var apdzīt, taču tikpat labi arī es varu būt ātrāks par kādu citu. Katrā ziņā nav tā, ka būtu braucēji, kas ir stipri ātrāki vai lēnāki par citiem. Tā braukšanas prasme gan Vorobjovam, gan Neikšāniem un Būčiņam, kurus arī uzskatu par saviem lielākajiem sāncenšiem, ir ļoti līdzīga. Šī konkurence viennozīmīgi ir veicinājusi arī rallija attīstību šeit, Latvijā.

Tomēr gandrīz vienmēr ir tā, ka nosauktie braucēji ir mazliet spēcīgāki par tevi… Kas tam ir par iemeslu?

Jā, atzīstu, ka mazliet pietrūkst līdz pilnībai, taču tā rezultātu starpība nav tik liela un ar katru ralliju es šo laiku mazītiņām sadeldēju. Laikam ir jūtams arī progress – ja ziemā Neikšāni bija stipri ātrāki par mani, tad tagad mēs esam daudzmaz vienādos spēka samēros. Paradoksāli, bet braukt man labāk patīk tādas kārtīgas ziemas gonkas, bet tomēr labāk sanāk vasarā.

Piedaloties rallijā, tev patīk būt līdera vai iedzinēja lomā?

Noteikti, ka iedzinēja, jo no šādas pozīcijas raugoties, vienmēr būs labi – panāksi vai nepanāksi, tā vai tā rezultāts būs apmierinošs. Tad, kad esi līderis, tad ir lielāka spriedze – visu laiku jāuzmanās, kā nosargāt pirmo pozīciju.

Lai arī rallijā nekad neesmu „uzsprādzis”, tomēr vienreiz neizturēju, taču tas bija organizatoru vainas dēļ. Vienā no Lietuvas rallijiem nebija starta iekārtas un mēs stāvējām startā kādas divdesmit sekundes pilnīgā izmisumā, nezinot, ko darīt, jo starts nebija dots. Un tad viņi pateica, ka mums jāatbrīvo starta zona, jo neesam startējuši!

Vai tev ir uzstādīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt rallijā?

Nē, tādu mērķu man nav. Vienmēr var augt un augt un arī pašlaik es vēl neredzu to galapunktu, pie kura apstāties.

Mans absolūtais paraugs rallijā ir Tomijs Makinens. Tad, kad viņš vēl brauca, tad vienmēr par viņu fanoju un vēlos sasniegt tādu pašu meistarības līmeni.

Kādi ir tavi nodomi tuvākai nākotnei?

Ir doma aizbraukt uz Anglijas WRC posmu, taču tas viss lielā mērā atkarīgs no sponsoriem, jo Latvijas sponsoriem īpaši neinteresē reklāma ārzemēs.

Ja runājam par nākamo sezonu, tad skaidrs ir viens – brauksim, un darīsim to ar savu atbalstītāju „TietoEnator”, „Ramirent” un „Lattelekom Techology” atbalstu. Varbūt ar N grupas mašīnu, bet varbūt ar kaut ko ātrāku… Bet pie tā vēl ir daudz jāstrādā, grūti pateikt, kā viss iegrozīsies.

Varbūt kāds WRC automobilis?

Dotā brīdī man šķiet, ka Latvijā līdz ar šīm mašīnām atdzimst A+ klase. Jo vairāk būs šādas mašīnas šeit, jo lielāka iespēja, ka arī mums tāda būs.

Jūsu pēdējais rallijs bija Latgalē. Kādas atziņas pēc šī pasākuma?

Nezinu, kā gāja pašiem organizatoriem, bet trases ziņā šis rallijs bija ļoti interesants. Domāju, ja nākamgad tur norisināsies čempionāts, tad tas noteikti būs viens no labākajiem posmiem.

Mēs nebraucām uz turieni ar kādu konkrētu mērķi, bet vairāk gan gūt kādas jaunas atziņas un pie tādām arī nonācām – vēl jāpiestrādā pie stenogrammas, lai varētu ātrāk braukt. Konkrētāk jāapraksta līkums vai tramplīns – sīkumi, bet svarīgi, jo es stenogrammai ticu par visiem simts procentiem.

Bet vai tā ir bijis vienmēr?

Sākumā man bija jāpiedomā, kā līkumu izbraukt, vēl jo vairāk tad, ja līkumā tiek iebraukts ar 140 km/h. Bet tagad es tikai klausos, ko stūrmanis saka.

Latvijā pēdējā laikā uzvirmo arī šādas tādas intrigas. Lai arī nevienā no tām neesi bijis iesaistīts, domāju, ka tev arī būtu kas sakāms šajā sakarā…

Grūti pateikt, vai pret mani tiešām kādreiz kāds ir sazvērējies. Ja arī ir, tad es vismaz to neesmu uzzinājis. Domāju, ka intriga ir vajadzīga un tas nav nekas nosodāms. Vienīgi, dažubrīd kāds kādam par daudz „uzbrauc”, bet principā lai rallijs būtu interesantāks, ir jābūt arī kādam asumiņam.

Ņemot vērā, ka jau labu laiku brauc, varbūt vari pastāstīt par kādiem īpašiem rallijiem?

Par trasēm runājot, katrai ir savi trūkumi un priekšrocības, taču no Latvijas trasēm man vislabāk patīk Cēsis.

Pie aizraujošākajiem rallijiem varu minēt pagājušā gada Viru ralliju, kur ar stūrmani iegājām milzīgā azartā, kam plusā vēl nāca rudenīgie laika apstākļi.

Kādas ir atšķirības starp laiku, kad tu sāki braukt rallijā un mūsdienām?

Manuprāt, toreiz bija daudz vieglāk šajā pasākumā iesaistīties, jo nevajadzēja tik stipru tehniku. Tagadējiem vadošajiem braucējiem ir pasaules līmeņa mašīnas. Toreiz tā nebija.

Vai braucot pa ielu, tev nekaitina šoferi, kas no sevis tēlo nez kādus rallistus?

It kā nē, bet mani ļoti tracina cilvēki, kas vienkārši nemāk stūrēt mašīnu, tā traucējot braukt pārējiem.