Intervija ar Krišjāni Cauni
Ilze Aperāne
Foto: www.honda-racing.lv
Kādi ir iespaidi pēc aizvadītā „Latvijas” rallija?
Faktiski piepildījās sliktākais no scenārijiem, proti, ierindojāmies piektajā vietā savā klasē. Iemesls tam – visu laiku braucu par lēnu. Bieži sēdināju mašīnu ar kreiso kāju, vajadzēja tomēr vairāk riskēt. Nevarēju atrast savu tempu un viss. Sacīkstes laikā visvairāk vēroju mūsu ekipāžas darbību, pēc tam arī rezultātus.
Kā ar konkurenci tavā skatījumā?
Konkurenti ir visi, kas brauc un cīnās. Šajā rallijā nevarētu teikt, ka Kārkliņš mani būtu uzskatījis par konkurentu, savukārt es viņu tā uzlūkoju. Katrā rallī sanāk ar kādu citu cīnīties – ar kādu, kuram iet labāk, vairāk veicās.
Tu esi aizvadījis veiksmīgu sezonu minirallijā, kļūdams par čempionu savā klasē.
Īstenībā tas sanāca tā diezgan negaidīti, jo minirallijs mums tomēr ir pakārtots lielajam rallijam, un vairāk tiek braukts treniņnolūkos. Gada sākumā redzējām sacensību kalendārā, ka regulāri pirms katars lielās gonkas ir minirallija posms, un tas mums bija izdevīgi, lai trenētos. Nolēmām nopirkt gada licenci un startēt sezonas ieskaitē, lai gan ziemas posmus nemaz nebraucām. Nevar jau zināt, kā viss būtu sanācis, ja Kārkliņam šī sezona nebūtu bijusi tik neveiksmīga, bet tā vai tā visi ir cīnījušies. Neveicās mums tik ļoti kā gribētos „lielajos” rallijos, paveicās vairāk mazajos.
Vai minirallijs ir jūsu vienīgie treniņi?
Pārsvarā jā, dažreiz patrenējamies arī tāpat, bet tas vairāk ir, lai pieslīpētu stenogrammu. Taču, lai mācītos tieši braukt, izmantojam slēgtās ziemas trases. Domāju, ka tie cilvēki, kas brauc auto daudzcīņā, varētu uzrādīt labus laikus arī citās auto sporta disciplīnās. Vienīgais, ka rallijā vietām ir ļoti, ļoti liels ātrums un tad visi apstākļi izmainās – ceļš, segums, auto mašīnas izjūta.
Paralēli tam ir fiziskie treniņi.
Izvērtējot tavas iespējas, kāds tad bija jūsu mērķis, uzsākot šo sezonu?
Mērķis jau visiem vienmēr ir viens – būt pirmajam! Bet īstenībā šogad vairāk domāju par nostabilizēšanos, braukšanas attīstību, sadarbību ar stūrmani un tamlīdzīgām lietām. Domāju, ka tas ir primārais katram – kā strādāt ar sevi, attīstīt savus plusus, novērst nepilnības un tad jau arī rezultāts neizpaliek.
Un kādi ir jūsu turpmākie plāni? Kā nekā sezona ir noslēgusies…
Pirmais plānā mums ir nosvinēt Ziemassvētkus un sagaidīt laimīgu Jauno gadu!
Pagaidām noteikti neplānoju pāriet uz pilnpiedziņu, jo gribu būt ātrs starp vientilta mašīnām. Un kad es to būšu sasniedzis, tad uzskatīšu, ka varbūt varu kaut ko mainīt.
Uz jautājuma zīmes ir arī tas, vai man nākamsezon būs jaunais Honda Civic Type-R, jo pagaidām vēl neesam runājuši par jauno sezonu.
Šogad tu biji vienīgais „Bensons Honda Racing Team” pilots un tas tomēr nav izdevīgi punktu vākšanas ziņā. Vai nav doma piesaistīt vēl kādu pilotu, lai varētu pilnvērtīgi cīnīties arī komandu ieskaitē?
Tas arī nav gluži manā kompetencē, bet svarīga jau ir punktu vērtēšanas sistēma – braukt vienā klasē ar divām vienādām mašīnām ir absolūti nelietderīgi, salīdzinoši ar citām komandām. Tad vairāk darbojas komandas gars un imidžs. Bet domāju, ka nākamgad atkal būs vairāk ekipāžas mūsu komandas sastāvā, tikai vēl nevaram pateikt, kuras tieši.
Noteikti, ka būdams zīdainis, jau tiki iesēdināts sporta mašīnā?
Cik es sevi atceros, vienmēr esmu bijis rallijā. Tētis ir tajā vainojams. Šķiet, ka tā arī bija, ka mani jau ar bērnu ratiņiem veda uz ralliju. Sākumā palīdzēju, kā varēju – tīrīju stiklus, skrūvēju mašīnu, nodarbojos arī ar menedžēšanas jautājumiem.
Protams, ka pašam arī gribējās braukt un pirmie soļi auto sportā man bija kartingos, kur nobraucu vienu sezonu 1995. gadā. Pēc tam, 2000. gadā, sāku braukt ar Juri Kalveli amatieru sacīkstēs ar Opel Kadett. Tas bija ļoti interesants laiks, jo neviens nezināja, kas mēs tādi esam. Pirmie iespaidi, emocijas par ralliju, un, protams, problēmas, kas tajā brīdī likās ļoti aktuālas, bet tagad par tām varu pasmieties. Tad, 2002. gadā, sāku braukt „Renault Team Baltic” no sākuma ar Andri Griķi un pēc tam ar Juri Sprūdi. Paralēli tam pabraucu arī off-road sacensībās ar Jāni Nagli, 2004. gadā biju arī Dakārā. No 2003. gada sākās Hondas ēra. Nobraucu sezonu kā stūrmanis kopā ar tēvu un 2004. gadā sēdos pats pie stūres, lai mēģinātu braukt rallijā. Bet faktiski šī bija pirmā pilnā sezona, ko aizvadīju kā pilots.
Cik tev daudz ir palīdzējis tas, ka sākumā brauci kā stūrmanis?
Pirmkārt, esot iekšā šajā sportā, cilvēks gūst pieredzi – vienalga, vai viņš ir mehāniķis, stūrmanis vai organizators. Un pieredze ir neatsverama vērtība jebkurā dzīves situācijā. Protams, ka tā man ļoti palīdzēja. Sākumā jau jaucos iekšā stūrmaņa darbā, gribējās pašam to pildīt. Tagad retu reizi arī apskatos sava stūrmaņa pierakstus, pārbaudu, bet principā uzskatu, ka katram ir jādara savs darbs.
Noteikti neatsverama ir arī pieredze, ko guvi, braukdams kopā ar tēvu.
No viņa varēja ļoti daudz mācīties. Es viņu, protams, ļoti labi pazīstu kā cilvēku, bet uzskatu, ka man ļoti paveicās, ka varēju viņam pasēdēt blakus rallija režīmā, jo treniņi ir viena lieta, bet sporta režīms – pavisam kas cits. Liela priekšrocība, atšķirībā no citiem, man ir bijis tas, ka vienmēr ir cilvēks, kam varu kaut ko paprasīt un viņš zinās, ko atbildēt.
Tēvs man vienmēr ir bijis mērķis, uz ko tiekties, jo ir lietas, ko viņš dara perfekti. Rallijā kļūdās visi, bet veids, kā no šīm kļūdām iziet un pareizi noreaģēt, ir ļoti svarīgi. Nu, viņam tas sanāk… fascinējoši.
No WRC braucējiem, man ļoti patika Makreja braukšana. Kad sāku pats braukt, tad meklēju kaut kādu līdzīgu braukšanas stilu, kā viņam, bet tad sapratu, ka es gan negribu tā braukt.
Kad sāki braukt kā pilots, tev bija jāpanes arī uz tevi liktās cerības – gan no tēva, gan līdzjutēju puses. Vai tas nebija par grūtu?
Uz mani skatījās nevis kā uz Krišjāni, bet kā uz Cauni, līdz ar to, ja es pieļāvu kādu kļūdu, mani praktiski norakstīja. To sportistu, kas ir attīstījušies lēnā garā un trenējoties, uzvārdi, tiek ievēroti pēc pāris gadiem, bet uz manām izdarībām sāka skatīties jau no pirmā mirkļa. Protams, tas ir sarežģīti, bet varbūt man ir dažas priekšrocības, kas nav citiem. Sākumā gan pievērsu uzmanību šai kritikai, taču tagad esmu sapratis, ka katrs ir personība ar saviem mērķiem un spējām, un dara lietas, kā nu māk. Kad sāku braukt, neviens neaizdomājās, ka man nebija nekādas pieredzes kā pilotam, tāpēc uzreiz gaidīt augstus rezultātus nebija pārāk iespējams.
Bet bremžu pedāli man gan gribētos lietot retāk.
Nu jau ilgāku laiku tev ir pastāvīgs stūrmanis. Kā veidojās šī sadarbība?
Iepazinos ar viņu pirmajā rallija skolā – „Kurzeme”, kur viņš darbojās. Tajā laikā Artis Štrauss pats gribēja sākt braukt un man īsti vairs nebija, ar ko turpināt braukšanu rallijā. Viennozīmīgi gribēju atrast cilvēku, ar kuru izveidotos pastāvīga sadarbība, ar kuru es labi saprastos un tāds noteikti ir Vilnis.
Kā tu pats izjūti savu izaugsmi rallijā?
Mēs esam kļuvuši ātrāki, bet dažreiz vēl izlec tādi faktori, kas mani tomēr noslāpē. Pagaidām esmu secinājis, ka tā ir braukšana slidenos ceļa apstākļos, bet šeit es nerunāju par ziemu. Tie ir mainīgi laikapstākļi, kuri izsit no ritma un ir grūti improvizēt. Nezinu, citam tas nāk ar talantu, citam ar darbu. Man laikam ar darbu.
Kāpēc tu nebrauc ārpus Latvijas, tomēr citas trases, pavisam kas jauns?
Ja ņem vērā, ka šosezon braucām 14 posmus, tad grūti būtu vēl ielikt kādu ārzemju posmu pa vidu. Rallijs atņem daudz laika un finanses. Lai arī esmu sasniedzis pietiekami minirallijā, tomēr primārais man ir lielais rallijs un tā kā tur es vēl neesmu pietiekami ātrs, tad neuzskatu, ka būtu jābrauc kaut kur ārpusē.
Kādu tu vispār redzi Latvijas ralliju pašlaik?
Organizatoriskais līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd arī braucēju līmenis sāk kļūt ļoti augsts. Ja kādreiz piloti runāja, ka jābrauc kādi divi dopi ar maksimālu atdevi, tad šobrīd visos posmos nevar prognozēt, kurš būs līderis. Uzskatu, ka šis vispār bija ļoti interesants gads rallijā, jo nevarēja prognozēt čempionus.
Minirallija organizācija arī ir laba, bet brīžiem šķiet, ka daži organizatori cenšas ieviest neordināras lietas vai atgriezties pagātnē. Bet ir citi organizatori, kas organizē nu jau ļoti tuvu lielā rallija standartiem.
Sākumā tu minēji, ka notiek arī fiziskie treniņi. Tas būtu hokejs?
Jā, spēlēju hokeju. Kā teica Andis Neikšāns, tad šis vairs nav vienkāršs sports, bet tāds, kam jāpieiet profesionāli un nopietni, jāgatavojas arī fiziski, jo ātrumposmi paliek garāki. Pieļauju, ka sportistiem ir tādas situācijas, kad dopa vidū jau ir doma par finišu un tas pierāda, ka nav fiziskās sagatavotības.
Pašam man ir bijis, ka braucu ātrumposmā, bet man tas galīgi nepadodas, un tad mēģinu ar nākamo līkumu uzsākt jaunu braukšanu.
Vēl man ir pēdējā laikā tāds hobijs, ko ne īpaši atbalsta tuvākie cilvēki – braukt ar baiku. Man vispār patīk aktīvs dzīvesveids, nevaru mierā nosēdēt. Vasarā braucu ar ūdensslēpēm, ziemā – ar kalnu slēpēm.
Vai taviem draugiem nav bail ar tevi braukt kopā?
Ir tādi, kuriem ir bail, bet es uz ielas necenšos ļoti izrādīties. Man ir bijuši gadījumi, kad iesēžos kādam blakus un cilvēks grib parādīt, kā tad māk braukt, bet es uzreiz tad saku, ka nevajag taisīt nekādus eksperimentus, sāk kļūt bail.
