Intervija ar Mārtiņu Meldrāju

Ilze Aperāne
Foto: Fotoaģentūra “4rati”

Kāpēc tieši rallijs, nevis daiļslidošana vai hokejs?

Tas notika pilnīgi nejauši, ja nemaldos, 1998. gadā. Tajā laikā gan es, gan mans stūrmanis Gundars dzīvojām Rucavā un tur arī notika viens no tolaik standartauto rallija posmiem. Kā tad mēs nepiedalīsimies! Pēc gada atkārtojās tas pats scenārijs ar manu ielas automašīnu. Kaut kā tas viss iepatikās un nolēmām, ka jāiegādā mašīna tieši tam mērķim, tas bija VW Golf II GTi, arī Terratripu nopirkām. Un tā riktīgi sākām braukt ar „Gulbi” 1999. gadā. Uzreiz guvām pirmos panākumus, ierindojoties trešajā vietā (tajā laikā nebija dalījums klasēs). 2003. gadā ieguvām čempiona titulu.

Un tad parādījās superFords?

Jā, 2004. gadā iegādājos Ford. Sezona gan dažādu iemeslu dēļ izvērtās diezgan neveiksmīga. Nākamā gadā mašīna beidzot sāka klausīt, mūsu pretinieki bija Vuguļi un Jānis Dūcis. Sezonas noslēgumā no pirmās vietas atpalikām par pusotru, bet no otrās – par puspunktu, rezultātā palikām trešie. Kad 2006. gadā mainījās tehniskie noteikumi (tika ieviesta prasība par drošības karkasiem), nolēmām, ka negribam braukt miniralliju ar sporta mašīnu, tāpēc aizgājām uz lielo ralliju. Pa vidu tam visam paspēju pabraukt par stūrmani Renāram Francim, vienu ralliju pasēdēju blakus arī Danam Leščam.

Vai jūsu pašreizējais rallija auto – Renault Clio – ir attaisnojis uz sevi liktās cerības?

Mums ir tas vecums, kad vairāk gribam gūt prieku no braukšanas, nevis baisākos rezultātus. Līdz ar to gribās braukt līdz galam, un bija ticība, ka N grupas mašīna to arī varētu spēt. Un īstenībā tas ir pierādījies, jo 2006. un 2007. gadu braucām stabili, tikai šogad mašīna mums galīgi neklausa.

Kāpēc pārejot uz lielo ralliju, Tu vairs nerādi tik spilgtu sniegumu kā laikā, kad piedalījies minirallija sacensībās?

Noteikti, ka kāds man nepiekritīs, bet ir jau tā, ka rallijs ir augstāka līga nekā minirallijs. Un tas, ka tu esi pirmais savā ciemā nenozīmē, ka esi pirmais arī lielpilsētā. Protams, lielu prieku sagādā arī labs rezultāts. Šķiet, ka mūsu tuvākais lielais mērķis vispār ir turpināšana braukt, ņemot vērā finansiālo stāvokli.

Vai es domājis par tālāku nākotni – ko darīsiet tad, kad savu pastāvēšanu beigs N3 klase?

Domāju, ka tad mūsu mašīna varēs braukt L klasē.

Šķiet, ka tik stabilu un ilgspēlējošu sadarbību ar stūrmani, kādu esi piedzīvojis Tu, ir reti sastopama Latvijas rallijā.

Nu jā, mēs kopā sākām braukt rallijā un visticamāk, ka kopā arī beigsim braukt. Mans stūrmanis ir krietni vien nosvērtāks cilvēks nekā es, un viņš noteikti ir labs stūrmanis. Lai pastāvētu veiksmīga sadarbība starp pilotu un stūrmani, ir jābūt kopīgai izpratnei par ceļu, kas veidojas tikai ilgākā laikposmā. Man vislabāk ir tad, kad es stūrmani nedzirdu, jo tad pilnībā esmu iegājis braukšanā. Tie arī ir veiksmīgākie ralliji vai ātrumposmi, kad pēc dopa domāju – es vispār dzirdēju, ko viņš saka?

Bet vispār rallijā visi elementi – gan ekipāžas dalībnieki, gan tehnika – ir vienlīdz svarīgi.

Jūsu – Liepājas rallija komanda – laikam regulāri arī aizvada treniņus?

Pašvaldības un vietējie iedzīvotāji jau nav sevišķi priecīgi par mūsu parādīšanos, tāpēc jā, lielākoties sanāk trenēties tieši kopā ar komandu gandrīz pirms katras sacensības. Liepājniekiem bija treniņi arī somu speciālistu uzraudzībā, un vēl pirms šī notikuma es pats apmeklēju somus, kad viņi bija ieradušies Latvijā. Varbūt viņi man neiemācīja neko diži jaunu, bet noteikti apstiprināja pārliecību par manām nojautām, kas iepriekš nelikās tik vitāli svarīgas. Jāatzīst, ka sākumā gan nebija tik viegli pieņemt to visu, bija tā, ka vienu līkumu izbraucu tā, kā man mācīja somi, nākamos četrus – pa savai vecai modei. Bet palēnām jau tas iegājās automātiski.

Vai esat piedzīvojuši arī kādas spilgtas avārijas?

Avārijas ir bijušas padaudz, bet tādas smagas – nē. 2006. gadā minirallijā „Ķekavas ziema” ar manu sānu pusi ieskrējām ozolā. Bet diezgan veiksmīgi, jo ozols trāpīja starp durvīm un aizmugurējo riteni. Laikam spilgtākais vāks bija 2007. gadā Talsos, CVS trasē, kad savu stabilo otro vietu atdevu Arvim Vecvagaram, un paliku trešais.

Atminos, kad gan es, gan stūrmanis braucām ziemas daudzcīņās un vienā dienā pamanījāmies iznīcināt veselas divas mašīnas – es mūsējo rallija Golfu, savukārt Gundars – Dana Lešča Opel Kadett uzlika uz jumta.

Droši vien Tavas iemīļotākās rallija trases ir Liepājas pusē?

Man īstenībā ir pilnīgi vienalga, kur notiek rallijs, un arī rezultāti parāda, ka mājas trasēs man nav bijuši tik labi panākumi. Brīžiem tas, ka zini trasi pat traucē braukt, jo nav tik liela koncentrēšanās.

Vai Liepājas pusē ir kādi jaunie rallija talanti?

Prieks ir par Mārci Ķenavu. Viņa izaugsme nebija ļoti strauja, bet pakāpeniski mērķtiecīga, nepārspīlēta ar kaut kādām supertehnikām.

Katrā ziņā uzskatu, ka rallijs Latvijā no „elitāra sporta veida” ir pārvērties par tautas sportu, jo savākt vienās sacensībās 120 ekipāžas ir kaut kas! Domāju, ka Latvija var lepoties ar ralliju kā nacionālo sporta veidu.