Saruna par autosportu ar rallija meistaru – Uldi Gauju
Info: Mārcis Kalniņš
Foto: Dace Janova(Fotoaģentūra “4rati”)
Pavisam neilgu laiku RECTOR RACING komandas pilotu Cabu trenē daudziem zināmais rallija meistars – Uldis Gauja. Pēc sarunas, var tikai secināt, ka par Ulda piedzīvoto rallijā var rakstīt grāmatu, kuru noteikti vēlētos izlasīt ne vien kāds rallija pilots vai stūrmanis, bet arī rallija sekotāji.
Kā sākās Tava dzīve rallijā?
Autosportā – autorallijā no 1969.gada, kā starta tiesnesis (karodziņa rāvējs) dažādās Vissavienības sacensībās, arī PSRS čempionāta posmos. Man bija 16 gadu. Palielīšos – no manas rokas ātrumposmos startējuši visi tā laika slavenākie autobraucēji – rallija pamatlicēji bijušajā PSRS: Brundza, Gidrauskis – tēvs, Boļšihi, Potapovs, Inpuu, visas latviešu leģendas un vēl… – i nenosaukt. Tie bija ralliji trīs līdz četru diennakšu garumā, kur trases garums bija vairāku tūkstošu km garumā un SS posmu (ātrumposmu) garums bieži pārsniedza 700 km. Par cik šie paši braucēji sekmīgi pārstāvēja dižo PSRS Eiropas čempionāta posmos, tad jau šajā laikā pirmo reizi redzēju, kā tiek pierakstītas trases (stenogramma) un kur pa priekšu pirms slēgšanas iet rakstītāji, bet ralliji bija slēgtie (dokumentus, arī SS, saņēma tikai pēc mandātiem, sacensību dienā). Man, kā puikam bija ļoti interesanti… Ļoti daudzas šo izcilo braucēju atziņas, spriedumi, vērtējumi gan par braukšanu – pilotēšanu, gan ceļu pierakstiem, iespiedās atmiņā uz visu mūžu. Šodien varu teikt, ka tā tik tiešām bija, īpaši par pierakstiem un to pasniegšanu, priekš manis ļoti vērtīga skoliņa. Tā bija to vīru izpildījumā ĀBECES rakstīšana – rallija ĀBECES, no kuras arī nedrīkst aiziet šodien, jo tajā ir viss – ātrums, ceļš, laiks, drošība un galā – augsts rezultāts. Šodien ir mainījusies tikai tehnika – jaudīgāka, dinamiskāka, līdz ar to arī drošāka. Tas ļauj vairāk un brīvāk improvizēt...
Un kad sāki pats stūrēt rallija auto?
Tiesāt tiesāju, bet pie braukšanas tiku vēlu – bērnības dienu sapni piepildīju tikai 25 gadu vecumā ar Gaz-52 – bija tādi smagie – mums pa granti gāja 125 km/h un starp Volgām bijām 6-7. Dzinēju būvējot bija izmantoti visi noklausītie formulu, Moskviču, Volgu forsāžu principi, bet Igaunijā vienalga bija grūti iebraukt 15-16 vietā, viņi skābekli un vēl šo to klāt spricēja. Es biju kā stūrmanis un braucām mēs jau ar stenogrammām. 2 gadus republikā pa priekšu pamaisījāmies, bet gandarījuma tik lēnam pasākumam nebija, vien PSRS meistarkandidātus sabraucām un es sāku meklēt citas iespējas.
Mainījāt auto?
Intuitīvi jutu, ka vajag Žiguli… un lielo (1600)… un pašam braukt… Ja nebūtu Diānas Daugules (ļoti palīdzēja vecas mācību mašīnas ar nobraukumu 470 000 km DOSAAF CK pārrakstīt sportam) diez vai es savu sapnīti būtu varējis īstenot. Liels, liels paldies viņai… (kopā bija tiesātas neskaitāmas sacensības un viņa strādāja tajā sistēmā, taču ar visu to, tas paņēma 6 mēnešus – viens paraksts). Tad vēl pa pus gadu sagatavoju un pirmajās sacensībās 1980.gadā kopā ar stūrmani Atvaru Segliņu bijām trešie, arī 1980.gada Latvijas Čempionātā trešie, bet brauca tad visa spice, arī starptautiskie meistari… un uz starta klasē ap 50 mašīnām… Taču lielo treneru acīs uzreiz biju – vecs (27 gadi) un neperspektīvs… Un tā es arī nobraucu 7 gados 58 Vissavienības sacensības, guvu 46 medaļas.
Pierādīji sevi ne pa jokam!
2 gadus, kad vajadzēja dalīt jaunās mašīnas no DOSAAF CK un tika rēķināti gada visu ātrumposmu vidējie ātrumi, biju absolūti ātrākais pilots un saņēmu, īsi pirms PSRS čempionāta, posma pilnīgi jaunas VAZ – 2107 par pašizmaksu, ko mana Lauktehnika arī apmaksāja (daļēji sagatavota Igaunijā par 3700, kad veikalā standartā maksāja 9900).
Šogad sezonas otrajā pusē sāki trenēt RECTOR RACING komandas pilotu Cabu. Kā sākās jūsu sadarbība?
Saša (Aleksandrs Innuss) zvana – vajadzētu ar vienu nopietnu zēnu pastrādāt, arī par braukšanu… nu, kā parasti neatsaku, bet brīdinu, ka man ir cieta noruna par Ralfu (tajā brīdī vēl nebija beigusies norunātās sadarbības termiņa beigas), taču par cik viņš nerādās, tad brīvajā laikā – lūdzu… Zināju un redzēju to Sarmas avāriju… tas viss, esot braucis šoseju, tagad gribot pa nopietnam rallijā gāzt… nu OK. Tas sākums jau ar visiem vienāds – pabraucām, paskatījos, kaut ko parunājām un tā viss aizgāja… patīk man viņa nopietnā attieksme pret lietām, pagaidām nekas nav jāpierāda, ko liek – visu centīgi dara ar apetīti. Ar tādu attieksmi var daudz sasniegt, bet ir jābūt gatavam (arī ģimenei) uz to, ka tas būs smags darbs, kas paņems daudz laika un līdzekļu.
Vai ir jūtams progress pēc treniņiem?
Iznācis mums ir maz pastrādāt, laikam pirms un pēc pēdējām 3 sacensībām. No pašiem (ekipāžas), cik var saprast no teiktā, liekas, ka ir apmierināti, rezultātos it kā izaugsme ir – to arī līdzi skatījos, bet nu sportā ir tikai 3 vietas… un tur arī ir jābūt… Rallijs ir sporta veids, kas prasa nopietnu sagatavošanos – treniņus un pieredzi, gan fizisko, reakcijas, ātruma, psiholoģisko… tikai tad tas būs patīkams darbs uz augstu rezultātu.
Vai viņš, Caba, ieklausās Tavā teiktajā?
Es jau Osim stāstīju par tām 10000 stundām, kas jāpavada ekipāžai pie stūres, sportam pietuvinātā režīmā, tad būs gan savstarpējā sapratne, gan ātrums, gan pašiem prieks un bauda apkārtējiem… Tas arī jādara – jābrauc, bet es esmu apsolījis, ka visā ko zinu un māku – palīdzēšu savu iespēju robežās.
Esi trenējis vairākus jaunos rallija pilotus. Katram piemēro dažādu treniņu programmu?
Par treniņu programmu – metodika viena, pieejas dažādas. Tas atkarīgs no tā kādi mērķi, kāda attieksme un darba spējas. Pagaidām liekas, ka ar Oskaru ir viss OK. Viņš savu sasniedza šosejā, ļoti ceru, ka tāpat notiks arī rallijā.
Kā būs ar nākamo sezonu? Turpināsi darbu kā treneris vai tomēr sēdīsies stūrmaņa vietā?
Stūrmaņa krēsls jau mani īpaši nevelk, jo sacensību laikā nav iespējams neko ne par braukšanu ne pārējo kaut ko palīdzēt vai palabot, jo „knapi” var paspēt izdarīt stūrmaņa lietas. Visa tā mana saprašana nāk no pilota krēsla, kur vēl šodien jūtos ļoti komfortabli un „divriteņos” varētu būt pietiekoši ātrs pēc neilgas atsvaidzināšanās, bet par to trenēšanu jau pilnībā esmu apsolījis. Ideāli jau būtu, ka mēs tagad pie kārtīgas ziemas daudz nostrādājam pie braukšanas tehnikas, pie fiziskā, pie psiholoģiskā, atrodam un sagatavojam stūrmani, un Sarmā – uz priekšu… Ja savādāk, varu arī gadu – divus nostrādāt gan tā, gan šitā – dzīve parādīs…
Pilnu sarunu ar Uldi Gauju par ralliju, ģimeni un citus saistošus un interesantus piedzīvojumus varat lasīt RECTOR RACING komandas mājas lapā: www.rectorracing.lv
Ar RECTOR RACING komandu kopā: SIA NORMA-S, SIA LAKALME, SUNOR, SKF, NADS, BOWLERO, RIMOR LATVIJA, RED BULL LATVIA
