Banjul Challenge: 31.12.08.

02/01/2009 |

Info: Ekipāža 9804, E.Janovs, J.Gaibišelis
www – http://riga-banjul.webs.com/index.htm

31/12/2008, plkst. 7:00, 5591 km, 13 grādi ārā, 13 grādi iekšā
Pirmā pamošanās notiek plkst. 5.20, kad netālu sāk plēsties kaķi. Nākamā pamošanās notiek ap plkst. 6.00, kad tuvējā mošejā pilnā skaļumā iet vaļā pirmā lūgšana. Ceļamies plkst. 7.00, jo dienā jāveic liels ceļa gabals un nekāda ērtā gulēšana jau arī nav. Turklāt uz rīta pusi uznākušais lietus nedaudz mitējies un to var izmantot, lai savāktu telti. Ceļā dodamies 5 auto sastāvā. Saprotam, ka no pilsētas nebūs viegla izkļūšana, tādēļ spāņu komanda dodas mums pa priekšu. Pēc tam, kad esam pariņķojuši pa pilsētu, spāņi pavaicājuši vietējiem pareizo virzienu, dodamies uz Marakešu. Spāņu un vācu komandas atraujas no mums un turpmāk vairs tās neredzam.

31/12/2008, plkst. 14:00, 5883 km, 14 grādi ārā, 8.9 grādi iekšā
Jau kopš izbraukšanas no Meknesas ceļš visu laiku ved mūs kalnā. Meknesa atrodas 750 m vjl. Pēc pāris stundu braukšanas sasniedzam mūsu ceļojuma līdz šim augstāko punktu – 1465 m vjl. Temperatūra nokrīt līdz 7 grādiem. Jau labu laiku braucam mākonī – ārā kārtīga migla un redzamība ne vairāk par 50 metriem, turklāt braucam pa īstiem kalnu serpentīniem. Ātrums ap 40 km/h. Pēc pusstundas brauciens pamazāk sākam laisties lejup un pie 1300 m vjl. izbraucam no mākoņa. No rīta uznākušais lietus līst visu dienu. Noskaidrojam laika prognozi Marakešai – tuvākajā nedēļā tikai divām dienām tiek solīts lietus – šodien un rīt. Turpinām apspriest tēmu par lietus nešanu Sahāras tuksnesim. Praktiski visu dienu braucam augstumā virs 1000 m vjl. Dažu brīdi paveras skats uz mākoņiem no augšas, tālumā redzamas kalnu sniegotās virsotnes. Policijas posteņi joprojām pirms gandrīz vai katras pilsētas, taču mūs neaptur. Policijas posteņi gan šeit ir īpaši – brīdinājuma zīme un ceļa vidū stāv policists. Komanda Dukes of Kurland brauc kā trešie un kārtējā apstāšanās reizē mums prasa, ko mēs policistiem tādu rādām, ka tie visu laiku tiem smaida. Sakām, ka nav nekas īpašs – mēs pirmie smaidam un mājam policistiem ar rokām un viņi mums atbild ar to pašu. Neviens policijas postenis mūs neapstādina. Domājam, ka tas tādēļ, ka garām policistiem braucam ar ātrumu 20km/h un tie mūs var labi apskatīt. Cenšamies pamazām apgūt vietējo braukšanas iemaņas – veicot manevrus, taurējam. Viens ceļa gabals tiek remontēts un, kamēr tajā notiek ceļa remonts, tam blakus ir izbūvēts ļoti dubļains pagaidu ceļš. Apdzenam pa priekšu braucošās divas automašīnas. Tā kā esam trīs auto un apdzīšana notiek tajā brīdī, kad priekšā ir liela dubļaina peļķe, tad pēc manevra apdzītais mersedess un opels ir mainījuši savas krāsas uz vienu kopīgu – gaiši brūns. Ceram, ka īpaši ļaunā neņēma. Visu dienu līst, pilsētiņās ielas ir stipri dubļainas. Kādā pilsētā līkumojot pa tās ielām, nākas braukt garām ielas malā stāvošam auto. Tā vadītājs atvēris logu un runā no sava auto ar pretējā ielas malā stāvošu cilvēku. Mūsu trīs auto sūta tam „sveicienu” – riktīga dubļu šalts tieši sejā. Ceram, ka arī viņš to neņēma ļaunā. Braucam apskatīties Cascades d’Ouzoud – ūdenskritumu kaskāde, kas veidojas saplūstot 25 strautiem. Ceļš uz to nav viegls nedz pašiem, nedz automašīnai – 55 km distanci veicam pusotrā stundā. Ceļš ļoti līkumots, šaurs, šķērsojam kalnu pāreju, divas reizes izbraucam caur mākoņiem, tuvāk kaskādēm ceļš paliek vēl šaurāks, ceļa ārmalā nav norobežojošo barjeru, samainīties ar pretimbraucošām automašīnām ir ļoti apgrūtinoši. Labi, ka to nav daudz un jāmainās nav tajos brīžos, kad atrodamies mākonī. Pirms kāda pacēluma redzam, ka vietējie kāpj ārā no sava auto un krāmē ārā mantas. Spriežam, ka droši vien tik pielādēts auto kalnā nevar uzbraukt. Mēs arī pārsvarā izmantojam 2.ātrumu. Pašas kaskādes atrodas praktiski pašā ciema centrā. Kaskādes augstums 120m. Skaidrā laikā skats esot lielisks, diemžēl mēs kaskādi nevaram izbaudīt pilnā tās krāšņumā – pie tās piestājis kārtējais mākonis. Pēc 10 minūtēm dodamies tālāk. Priecājamies, ka nebūs jābrauc atpakaļ pa to pašu ceļu, jo uz Marakešu var aizbraukt nebraucot pāri kalnam, kas bija jāpārvar šurp braucot. Ceļā uz Marakešu iestājas nakts un braukšana ir ļoti apgrūtinoša – cilvēki nelieto atstarotājus tāpat kā Latvijā, motorolleristi arī ir visai kūtri uz gaismu lietošanu. Pretimbraucošie marokāņi šķiet nav dzirdējuši par to, ka tuvojoties pretimbraucošai automašīnai vajadzētu izslēgt tālās gaismas. Ceļā sakontaktējamies ar spāņiem un vāciešiem. Tā kā viņiem izdevušās garākas brokastu un pusdienu pauzes, tad mēs esam viņiem priekšā. Laika trūkuma dēļ viņi nedodas uz kaskādēm, bet taisnā ceļā uz Marakešu. Sarunājam satikties ar viņiem 60 km pirms Marakešas, lai kopā dotos pilsētā. Spāņi un vācieši nav rezervējuši viesnīcu. Mēs piedāvājam savējo, bet izrādās, ka brīvu vietu nav. Spāņi un vācieši paliek meklēt viesnīcu, komanda Dukes of Kurland dodas ceļā atsevišķi no mums, jo viņiem ir cita viesnīca. Mēs turpinām ceļu divu žiguļu sastāvā. Pie pašas Marakešas mūs apdzen auto ar Marokas numuriem un sāk mirkšķināt ar avārijas gaismām, taisa vaļā logus, māj ar rokām. Īsti nesaprotam viņus. Pēc pāris minūtēm viņi savas darbības beidz un no mums atraujas. Pēc pāris kilometriem piestājam benzīntankā, lai notīrītu logus un gaismas – dikti gribam uzlabot redzamību, jo braukšana tumsā ir ļoti apgrūtinoša. Šajā benzīntankā ieraugam arī komandas Dukes of Kurland auto, kas šeit piestājuši tā paša iemesla dēļ – kamēr braucot priekšā brauc citi auto, redzamība ir tīri ciešama, bet pēc tam, kad tie ir apdzītas, tad nāk atklāsme par to, ka braucot pirmajam redzamība ir stipri vien sliktāka. Benzīntankā redzam arī to auto ar Marokas numuriem, kas mums uz ceļa deva dažādas zīmes un signālus. Pēc brīža cilvēki jau nāk mums klāt. Izrādās, ka tie ir latviešu tūristi, kas atpūšas Marokā un ir iznomājuši automašīnu.

31/12/2008, plkst. 20:30, 6146 km, 15 grādi ārā, 22.3 grādi iekšā
Pirms iebraukšanas Marakešā izpētām tās karti, lai izplānotu piekļūšanu viesnīcai – plānojam palikt Hotel Tulousian, kas iepriekš atrasta kādā ceļvedī un rezervēta. Cena mums pieņemama – 190 dirhami, kas ir aptuveni 19 EUR par nakti.
Mums ir viesnīcas adrese, bet diemžēl tādu ielu kartē atrast nevaram un nākas orientēties pēc kartes kvadrāta, kas norādīts minētajā ceļvedī. Āfrikā nedarbojas arī uzticamais draugs TomToms, jo tam nav Marokas kartes. Domājam, ka atrodoties norādītajā pilsētas rajonā viesnīcu atrast būs vieglāk – izmantosim savas franču valodas zināšanas un palūgsim vietējiem iedzīvotājiem. Pēc iebraukšanas Marakešā uz sevi pilnībā izjūtam dienvidnieku braukšanas šoku – ielai, kam ir 2 braukšanas joslas katrā virzienā tiek braukts 3 rindās katrā virzienā un pa malu vēl brauc motorolleristi. Motorolleristi bez lielām problēmām izmanto ceļu visā tā platumā. Lavierējot starp auto. Motorolleristiem gaismu lietošana acīm redzot nav obligāta, jo liela daļa no tiem neuzskata tās par vajadzīgām pat pēc saules norietēšanas. Bet kaut kā jau uz priekšu tiekam. Pirmais iespaids par satiksmi krietni vien spilgtāks nekā tad, ja esi tūrists autobusā ko vada vietējais šoferis. Īsa informācija par auto satiksmi Marakešā:
1) ceļa zīmju izmantošana pēc iespējas minimālāka (laikam tāpēc, ka tās tāpat neviens neievērotu).
2) luksoforu signālus palīdz labāk saprast policists, kurš stāv ielas vidū un dublē luksofora signālus. Vēl viena policista funkcija – ja rodas sastrēgums ielas vidū, jo daudz automašīnas vēlas nogriezties dažādos virzienos, tad policists ar žestiem norāda kādā secībā krustojums jāizbrauc tajā esošajām automašīnām, lai sastrēgumu novērstu. Un tas palīdz – lai arī mašīnu ļoti daudz, bet satiksme uz priekšu kustās, sastrēgumu nav.
3) galvenais ceļš ir tam, kurš pirmais uzsācis kustību.
4) gaismu lietošana naktī nav obligāta.
5) autosatiksmē piedalās dažādi satiksmes līdzekļi – zirgu pajūgi, ēzelīšu pajūgi, motocikli, auto, motorolleri, velosipēdi. Visi minētie transportlīdzekļi var braukt pa visām braukšanas joslām.
6) gājēji ielu var šķērsot pie jebkura luksofora signāla un jebkurā ielas vietā.
7) veicot manevru, vienlaicīgi jāskatās uz priekšu, vai priekšējais nebremzē un jāskatās uz abiem sāniem, vai tur nav piekārtojies kāds motorollerists.
8) veicot manevru jātaurē, lai pievērstu citu satiksmes dalībnieku uzmanību. Pat zirgu pajūgiem ir sava taure, kas regulāri tiek izmantota.
9) ja ir kāds neskaidrs jautājums, tad var apstāties ar auto pie ielas vidū stāvošā policista un lūgt viņam palīdzību.

Pēc pirmā šoka pārvarēšanas pamazām cenšamies apgūt visus minētos principus. Pamazām arī izdodas. Diemžēl sākotnēji iecerētais plāns par viesnīcas atrašanu, šķiet nav realizējies, jo aizbraucot līdz praktiski pašam pilsētas centram neatpazīstam krustojumu, kurā bijām plānojuši nogriezties pa labi. Kaut kā nepamanīts paliek tilts pār upi aiz kura uzreiz bija jāgriežas. Kad iela, pa kuru braucam, sadalās 2 daļās – pa labi un pa kreisi, tad izvēlamies labo pagriezienu. Pēc kāda laika apstājamies pie kādas lielākas ēkas, kas atgādina staciju. Par brīnumu konstatējam, ka mums, apstākļu sakritības dēļ, ir izdevies nogriezties tur, kur bijām plānojuši. Lai atrastu viesnīcu lūdzam vietējā policista palīdzību. Uz jautājumu vai viņš runā angliski tas atbild ar pārliecinošu „yes”. Izstāstām savu rūpi, rādām karti. Policists paņem karti un dodas pie saviem kolēģiem apspriesties. Pēc minūtes atgriežas un ceļa izskaidrošanu veic skaidrā franču valodā. Pāris reizes viņam pārprasām un pieņemam, ka viņa teiktais nozīmē to, ka mums ir jābrauc divus krustojumus atpakaļ, tad pa kreisi. Bet vispār lai labāk uzprasot policistam pēc diviem krustojumiem. Mums jāveic apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. To izlejam veikt tālāk no pilsētas centra, jo šeit to darīt neriskējam. Pēc tam, kad esam izbraukuši jau praktiski ārā no Marakešas, apgriežamies un dodamies atpakaļ uz pilsētas centru. Kad tuvojamies krustojumam, ko norādījis iepriekšējais policists, lūdzam kārtējā policista atbalstu. Tā kā ceļam ir divas braukšanas joslas katrā virzienā, tad mēs apstājamies labajā malējā joslā. Lūdzam policista palīdzību, policists nerunā angliski, mēs nerunājam franciski, bet rādot grāmatu un karti ceram, ka policists mūs sapratīs. Pēc tam, kad pāris reizes esam centušies izklāstīt savu jautājumu, policists kaut ko atbild franciski, paiet nost no mašīnas un jau pēc brīža aptur taksometru, kas pārvietojas pa ielas otro joslu (jo mēs pirmo esam nobloķējuši). Nu jau bloķēta ir visa iela mūsu virzienā. Pēc sarunas ar taksometra vadītāju policists nāk pie mums un stāstā kā mēs varam atrast savu viesnīcu. Pieņemam, ka policista teiktais nozīmē to, ka mums jābrauc divus krustojumus uz priekšu, tad jāgriežas pa kreisi, tad otrajā krustojumā pa labi. Ir sajūta, ka pamazām tuvojamies savai viesnīcai. Drīz vien apjaušam, ka krustojumu skaitīšana nav tik vienkārša – jāskaita ir visi krustojumi, vai tikai tie, kur atļauts kreisais pagrieziens. Pa ceļam pamanām arī vācu komandas braucējus – viņiem arī dikti patīk Marakešas satiksme un viņi arī meklē nu jau norezervēto viesnīcu. Pēc iepriekšējā policista norādēm veicam vienu kreiso pagriezienu krustojumā, kuru uzskatām par otro un pēc tam veicam labo pagriezienu otrajā krustojumā, kuru par tādu uzskatām. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, kad pēc labā pagrieziena veikšanas mēs nākamajā krustojumā nogriežamies pa kreisi, pēc 100 metriem sasniedzam viesnīcu. Noparkojam auto pie viesnīcas un vienojamies, ka ar saviem auto pa Marakešu nebrauksim. Ar viesnīcas administratoru cenšamies vienoties, lai ļauj mums atstāt auto viesnīcas pagalmā. Tas mums paskaidro, ka nevarot, bet viņiem uz ielas esot sargs, kas visu nakti sargājot auto. Sargs gan nekādu lielo pārliecību neiedveš – neliela auguma vīrs satuntuļojies mantelī, pēc skata krietni pāri pusmūžam. Bet prasītos 2 EUR tam samaksājam. Rācijās dzirdam vāciešu un spāņu sarunas – tātad viņu viesnīca ir rāciju uztveršanas robežās. Pēc brīža viņi savas rācijas izslēdz un sakari pārtrūkst. Iekārtojamies viesnīcā, noklausāmies I.Godmaņa uzrunu tautai, iedzeram šampanieti. Pēc tam dodamies nelielā izgājienā pa Marakešas ielām – aizejam uz tuvāko lielāko krustojumu un priecājamies par pilsētas satiksmi un luksofora un policista saskaņoto darbību. Tā pavadām kādu pusstundu, jo skats tiešām aizraujošs. Nākamajā dienā atklāsies, ka komandas Dukes of Kurland puiši būs darījuši tieši tāpat. Kad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, mūsu auto sargs nav manāms. Uzkavējamies pie auto. Te pēc brīža no vārtrūmes parādās mūsu sargs. Krietni gan salīcis. Bet laikam jau darīt neko nevaram un būs vien jāuzticas šim vīram. Neskaidrā angļu valodā sargs mums kaut ko saka. Nekādi nevaram saprast. Ar trešo reizi gan saprotam – Happy New Year. Novēlam viņam to pašu un ar cerībām, ka ar mūsu auto nekas nenotiks, dodamies gulēt.

Izstrādā un uztur IG Studija
111 queries in 0,803 seconds.