Banjul Challenge: 29.12.08.
Info: Ekipāža 9804, E.Janovs, J.Gaibišelis
www – http://riga-banjul.webs.com/news.htm
29/12/2008, plkst.13:30, 5167 km, 12.5 grādi ārā, 12.5 grādi iekšā
Tā kā šī ir atslodzes diena, tad ceļamies ap plkst. 9.00. Paēdam brokastis, pārmijam dažus vārdus ar pārējām komandām. Tiek nolemts kopīgi pasūtīt biļetes prāmim pāri Girbaltāra jūras šaurumam, jo veicot pasūtījumu virs 10 auto, tiek piedāvātas atlaides. Plkst.12.00 ierodas vietējie „biznesmeņi” un tiek sastādīts saraksts ar auto un cilvēkiem, kam jāpērk biļetes. Biļetes 1 auto un 2 cilvēkiem kopā izmaksā 125 EUR (75 EUR par auto un 25 EUR par katru cilvēku). Saprotam, ka nepērkot grupu biļetes cena būtu ap 150 – 160 EUR. Vienojamies, ka no viesnīcas dosimies visi reizē un brauksim ar pirmo iespējamo prāmi. Izbraukšanas laiku no viesnīcas noliekam uz plkst.4.30, jo pirmais prāmis no Algeciras ostas atiet plkst.6.00 un plkst.5.00 jau vajadzētu būt ostā. Vietējie stāsta, ka šeit līst jau trešo dienu pēc kārtas, kas šajā reģionā ir ārkārtīgs retums. Vairāk par divām lietainām dienām pēc kārtas nemēdzot būt. Spriežam par to, ka aptuveni ¾ sava līdzšinējā ceļojuma esam pavadījuši lietainā laikā un domājam vai nevajadzētu mainīt komandu nosaukumus uz rainy car vai rainy men. Maurinānijas un Senegālas valstis noteikti mums būtu ārkārtīgi pateicīgas, ja mums izdotos šo lietu novest līdz tām. Tomēr priecājamies, ka esam laicīgi tikuši prom no Valensijas, jo ziņās redzam, ka pilsētu skārusi spēcīga vētra.
29/12/2008, plkst.17:30, 5202 km, 16 grādi ārā, 20 grādi iekšā
Šo dienu izmantojam, lai apskatītu Gribraltāru. Lai arī laiks nav īpaši piemērots (līst lietus un ir zemi mākoņi), tomēr dodamies uz Gibraltāru, jo nezinām vai un kad mums būs otra tāda iespēja. Gibraltāra muita mūs nepārbauda nedz iebraucot, nedz izbraucot no tā. Iebraucot Gibraltārā šķērsojam lidlauku, jo izbraukšana un iebraukšana ir iespējama tikai pāri skrejceļam. Tā kā tuvākajā laikā lidmašīnas nav gaidāmas, tad luksoforā pirms lidlauka deg zaļā gaisma un bez kavējumiem nokļūstam galamērķī. Gibraltārā izmantojam vietējās tūrfirmas pakalpojumus un ar mikroautobusu dodamies klintī. Diemžēl visa klints ir miglā un no tās nepaveras daudzu apjūsmotais skats uz pilsētu un jūru. Bet tas mūs netraucē izstaigāt alas un apskatīt pērtiķus. Pērtiķu gan nav īpaši daudz, jo šodien ir slikts laiks un maz tūristu, līdz ar to pērtiķiem nav interesanti. Nobildējamies ar pērtiķiem un dodamies lejā. Pa ceļam mikriņa vadītājs atbild uz mūsu jautājumiem par Girbraltāru. Gibraltārā kustība ir pa ceļa labo pusi, tāpat kā Eiropas kontinentālajā daļā. Šāda kārtība ieviesta pirms aptuveni 50 gadiem, jo bijis sarežģīti katrreiz, kad izbrauc no vai iebrauc Gibraltārā pārslēgties uz auto vadīšanu pa pretējo ceļa pusi. Spilgtākās atmiņas ir par šauru, kalnā ejošu stāvu ieliņu ar ātruma ierobežojumu 20 km/h un apakšā papildplāksni ar uzrakstu, ka policija šajā posmā kontrolē ātrumu. Šoferis smejas, ka pat fiziski šajā vietā ātrāk par 15 km/h nevar pabraukt. Braucam garām vecam Marokāņu cietoksnim (Girbraltārs sākotnēji piederējis Marokai, tad Spānijai, līdz to atkarojusi Lielbritānija). Tagad daļa cietokšņa atvērta tūristiem, bet otrā daļā ierīkots cietums. Cietumā kopumā ap 30 vietām. Pašlaik cietumā ap 20 iemītnieku. Sieviešu nodaļa ir tukša. Lai arī Gibraltārā degviela ir lētāka nekā Spānijā, tomēr šeit degvielu nepildām, jo rīt Ceutā tā būšot vēl lētāka. Vakarā Sotograndes lielveikalā papildinām pārtikas krājumus. Edgars veic startera remontu. Ainars arī veic auto regulēšanas darbus. Kā nekā rīt būs jādodas Atlasa kalnos un auto jādarbojas nevainojami. Vakarā saņemam prāmja biļetes. Tomēr visi sagatavošanās darbi aizņem daudz laika un gulēt ejam tikai īsi pirms pusnakts.
