Uģis Vītols: “Tā bija milzīga skola un pieredze”

Foto: Dan Lydon

Pagājušajā nedēļā ziņojām par Latvijas rallijkrosa čempiona Roberta Vītola sasniegto bronzas medaļu Lielbritānijas čempionāta “Junior” klasē, kā arī aizvadītajā nedēļas nogalē veiktajiem testiem un sacīkstēm autošosejā Nogaro trasē Francijā. Koķetēšana ar šoseju nozīmē punktu rallijkrosam?

Šogad Vītols vēl bez britu panākuma sasniedza čempiona titulu Latvijas rallijkrosa “Super 1600” klasē. Pietiekami optimāli rezultāti, lai varētu apgalvot, kā kāds karjeras cikls atkal būtu noslēdzies, augstvērtīgais līmenis apstiprināts ar tituliem. Turklāt ziņa par Nogaro šosejas aktivitātēm lika domāt – disciplīnas maiņa?

Roberta tēvs un menedžeris Uģis Vītols pirms Francijas testiem bija atklāts nākotnes plānu ziņā: “Patiesībā jau nav nekādas intrigas par mūsu plāniem, viss ir daudz vienkāršāk. Mūsu aktivitātes ārvalstīs ir ar mērķi, lai Robertu pamanītu kā braucēju un, kā talantu. Es redzu, ka braucējam ir potenciāls, tāpēc mēs gribam, lai mūs zina, lai sāk nākt piedāvājumi no komandām vai speciālistiem. Šogad kaut kas sāk parādīties, piedāvājumi sāk nākt. Un, ja šie piedāvājumi ir mūsu finanšu spēkiem atbilstoši un mūsu komandai un braucējam interesanti, mēs dosimies uz visām pasaules malām, lai piedalītos. Tie piedāvājumi, kurus esam saņēmuši, ir finansiāli “saprotami” un, kas interesanti, salīdzinot ar dažām iespējām Baltijas un Skandināvijas tirgū, pat labāki, adekvātāki, par zemāku cenu un ar labākiem nosacījumiem. Attiecīgi, ceru, ka piedāvājumi nāks vēl un vēl. Vai mēs iesim uz šoseju? Nezinu! Mēs šobrīd baudām to, ko varam dabūt, kas sagādā piedalīšanās prieku. Bija piedāvājums Francijā startēt šosejā – kāpēc ne?! Izvērtējām – braucam! Lielbritānijā palikusi pusvārdā saruna ar Petu Doranu, kurš ir rallijkrosa autoritāte. Ja būs piedāvājums – izvērtēsim, brauksim! Skatāmies plašāk… Lai kā negribētos atzīt, Latvija ir maza, lai cik ļoti censtos gan toreadori, kuri dodas trasē, gan organizatori. Kad mēs nonākam ārvalstu boksos, mēs allaž gūstam nebijušu pieredzi par to, kā mašīna un braucējs nonāk uz starta, kā un kādas sarunas jāaizvada ar komandu vadību un mehāniķiem. Mums jāpierod pie daudziem labiem vārdiem, kurus mums saka, piemēram, tiesneši, kā tas bija Lielbritānijā… Tā ir milzīga skola, kas, kā visu sezonu uzsveru, šobrīd ir ļoti svarīga mūsu komandai un Robertam. Plus vēl fakts, ka sportiski neesam izgāzušies, tieši otrādi – mēs varam iekāpt svešā mašīnā, svešā trasē, un gūt panākumus. Īsāk sakot – mums šobrīd nav konkrēta plāna, vērosim situāciju! Ja runājam par finansējumu – ja godīgi, neticu tādai parādībai kā sponsori, paļaujos uz mūsu pašu spēkiem. Taču viss var gadīties.”

Roberts Vītols pēc Lielbritānijas čempionāta finiša ar lepnumu noklausījies viņa britu komandas mehāniķa stāstu, kurš ticis pietaupīts sezonas beigām: “Pēdējā sacīkstē klātienē komandā darbojās kāds mehāniķis, kurš pamatā darbojas tikai Pītera Gvinna komandas bāzē, gatavojot mašīnas. Jau devos uz pēdējo startu, kad viņš mani pārķēra, paspieda roku, novēlēja veiksmi un prasīja, vai es nevēlētos dzirdēt kādu īstu stāstu. Es, protams, piekritu. Stāsts bija par komandas šefu Pīteru Gvinnu, kurš parasti ir ļoti nopietns un ieturēts, nekādas liekas emocijas nebārsta. Mēs bijām tikko aizvadījuši pašu pirmo sacīksti Lidenhilā pagājušā gada rudenī. Pīters nākamajā dienā esot ieradies komandas bāzē un sajūsmā nobļāvies: “Bloody hell! Mums vakar mašīnā iesēdās čalis, kurš nebija sēdējis pie stūres labajā pusē, nebija startējis Lidenhilā, bet uzvarēja divos braucienos un uzstādīja apļa rekordu šai klasei. Kā tas ir iespējams!?”

Pēdējā sacīkste pirms nedēļas Kroftas trasē noslēdzās īpaši emocionāli. Pēc ļoti sarežģītas sestdienas cīņas sekoja uzvara svētdien pēdējā posmā. Ja pamatā ziņas no komandas nāca krāšņos cīņas aprakstos, tad pēc svētdienas finiša audioziņa vairāk sastāvēja no Roberta vecāku šņukstiem, kuriem pa starpu varēja noprast, ka viss ir beidzies izcili. Vītols bija sasniedzis uzvaru, ilgstoši turoties otrajā pozīcijā, bet pāris apļus pirms finiša ar viltīgu manevru ielēcis līkumā iekšmalā un apdzinis O’Donovanu. Roberts arī pēc finiša satika to pašu pieredzējušo mehāniķi, kuram bija jauns stāsts par komandas bosu Gvinnu: “Pēc finiša tas pats mehāniķis vēlreiz mums stāstīja stāstu… Kad man izdevās apdzīšana, britu komandu un pats Pīters esot stāvējuši tajā līkumā. Brīdī, kad biju blakus līderim un to apdzinu, visa komanda esot sajūsmā salēkusi uz trases malas žoga, un Pīters esot uzrāpies četrus, piecus lielus pakāpienus virs zemes un bļāvis pilnā kaklā. Cik es viņu šogad paspēju iepazīt, tas šķiet neticami. Un ļoti pagodinoši, ja reiz šo ieturēto cilvēku man ir izdevies tā atvērt. Tā varbūt ir maza niansīte, bet man tik ļoti nozīmīga.”

Nedēļas nogalē aizvadītajās autošosejas sacensībās veiksmīgi izmēģināta TCR automašīna. Ar sarežģītām cīņām aizvadīti trīs braucieni “Peugeot 208” kausā, kur piedzīvots viss – slapjā trasē gan konkurenta izraisīta avārija un izstāšanās, gan perfekts starts, gan apdzīšanas, gan smagas cīņas. Savukārt svētdien veikta sešu stundu izturības sacīkste ar “Peugeot 208”, kur komandā Vītols bija viens no trim braucējiem. Starp citu, komandas pieredzējušākais pilots bija francūzis Eriks Elarī, kura kontā ir pat absolūtā uzvara Lemānas 24 stundu sacīkstēs, viņš savulaik bija tuvu arī debijai F1. Tieši garā sacīkste slapjajā trasē bija tā, kurā Vītols sevi apliecināja visspožāk. Savos braucienos viņš demonstrēja apļu laiku stabilitāti, turklāt ātrākais aplis pat izdevies labāks nekā Elarī, kas ir mazā, personīgā latvieša uzvara. Roberts jau atkal saņēmis atzinību, kā arī seko uzaicinājumi stāties uz starta nākamā gada sacensībās. Uģis Vītols Francijas tūri komentē kā vēl vienu izmantotu izdevību: “Tā atkal bija milzīga skola un pieredze. Tā atkal bija sevis pieteikšana un vārda popularizēšana autosporta sabiedrībā. Tas atkal bija pierādījums, ka braucējs ir ātrs un prot adaptēties situācijām ļoti strauji. Tātad mums atkal ir iemesls gaidīt un izvērtēt potenciālos piedāvājumus… Izdevības ir jāizmanto.”

Izmantotie resursi:
www.autocross.lv